- Kintijas ceļš uz Libānu: caur mācībām ASV
- Kad kaimiņos ienāk karš
- Mirdza strādā sīriešu bēgļu nometnēs
- Gandarījums palīdzēt pārsniedz visas sāpes
- Sapulcināt tautiešus nav vienkārši
Kintijas ceļš uz Libānu: caur mācībām ASV
Latvijas Radio viesojas mājās pie Kintijas Eigminas - Čemali. Viņa kopā ar vīra ģimeni dzīvo Beirūtā, mazliet ārpus centra, augstu kalnā, no kura paveras skats uz pilsētu un Vidusjūras līci. Ir vakars, satumsis, un mūžam rosīgā Beirūta zum un pulsē.
Kintija ir bijusi žurnāliste. Viņas stāsts par ceļu no Latvijas līdz Libānai ir ļoti neparasts. Un, atgriežoties lielajā istabā un iekārtojušās dīvānā, Kintija to izstāsta: “2001.gadā es mācījos Latvijas Universitātē, un man bija jānokārto angļu valodas eksāmens. Un es nevarēju to nokārtot. Es sapratu, ka man ir jāpārvācas dzīvot ārpus Latvijas, lai es varētu iemācīties angļu valodu. Es izdomāju aizbraukt uz Ameriku, un tā arī atpakaļ neatbraucu. Tur bija darba un ceļošanas apmaiņas programma.”
Brauciens uz ASV Kintijai bija liktenīgs. Viņa tur ne tikai ieguva augstāko izglītību žurnālistikā, vēlāk arī maģistra grādu un dabūja darbu augstskolā, bet satika arī savu nākamo vīru, kurš ASV strādāja kā ārsts. “Viņš atgriezās atpakaļ uz Libānu, jo viņam darbs ir šeit, un viņš strādā Tuvajos Austrumos. Es arī uz kādu laiku pametu universitāti un pārvācos dzīvot šeit. Bet es spēju apvienot, jo mans darbs saistās ar online komunikāciju, tā ka visu iespējams izdarīts no jebkuras vietas pasaulē.” Apmēram pusgadu Kintija pavada Beirūtā un tikpat daudz ASV.
Kintijas ģimenē aug arī meitiņa Mia Sjenna, kurai maijā paliks četri gadi.
Laikā, kad Latvijas Radio viesojas pie Kintijas, viņas vīrs Sirils jeb, kā Kintija saka, vienkārši Kirils ir komandējumā, bet mājās ir abi vīra vecāki - Aīda un Bīšs. “Tāda tā dzīve Libānā ir – tu nekad no vecākiem nekur tālu neizej. Vai nu tu dzīvo ar viņiem vienā mājā, vai dzīvo pāri ceļam.”
Kad kaimiņos ienāk karš
Kintija teic, ka labi zina, kādi priekšstati daždien ir par Tuvo Austrumu valstīm, bet viņai ir gluži cita pieredze. “Es esmu apprecējusies ar kristieti, tā ka nevaru runāt, ko nozīmē būt musulmaņu sievietei. Tas, ko es redzu, ka Libāna ir ļoti eiropeiska Tuvo Austrumu valsts. Te nav jāapsedz sava seja, nav jāievēro stingras etiķetes. Tajā pašā laikā ikdienā darba sfērā Libānā joprojām sievietēm sevi ir jāpierāda. Tas vienkārši nāk no aizvēsturiskiem laikiem, ka strādāja pārsvarā vīrieši un sievietes sēdēja mājās. Man liekas, ka ikdienā to joprojām var just, ka sievietēm, kas izvēlas nesēdēt mājās ar bērniem un iet strādāt, viņām sevi ir jāpierāda.”
Kintijas vīra vecāki, ģimene ir pieredzējuši daudzus konfliktus – Libānas pilsoņu karu. Viņi zina, ko nozīmē sēdēt pagrabā, kad Beirūtā krīt bumbas. Un arī tagad - ar Sīrijas traģēdiju pie robežām - dzīve nav iepriekšējā.
Arī Kintija savām acīm redzējusi, ko nozīmē, kad karš ienāk arī kaimiņos: “Esmu bijusi uz pašas Sīrijas robežas. Ja tu brauc ar vietējiem, tur problēmu nav. Bet tur var redzēt, kā sīrieši, arī ģimenes ar maziem bērniem teltīs guļ. Beirūtas ielās var redzēt, ka viņi pārdod puķītes vai košļenes. Tie ir mazi bērni, kuri neguļ ne nakti, ne dienu un varbūt dabū vienu šķēli maizes dienā.”
Mirdza strādā sīriešu bēgļu nometnēs
Pēc Kintijas neaprakstāmi viesmīlīgajām mājām Beirūtā izdodas satikties ar vēl vienu šeit jau ilgāku laiku dzīvojošu latvieti – Mirdzu Ābeli. Viņa un jauna, starojoša un enerģijas pilna un dara darbu, kurš pieminēts arī sarunās ar Kintiju – viņa strādā sīriešu bēgļu nometnēs.
Mirdza pa Beirūtas pilnajām ielām līkumo uz vietu, kur viņai patīk apmesties brīžos, kad, atgriezusies no darba nometnēs, viņa vēlas pastrādāt ar datoru, sakopot domas un mazliet atvilkt elpu. Tā ir mājīga, jauneklīga, moderna, jaunu cilvēku pilna kafejnīca ar nosaukumu „Urbanista”.
Ienākot Mirdzu te visi jau pazīst kā savējo. Mirdza ir dzimusi Latvijā. Viņas mamma ir diplomāte, un dzīve veidojusies tā, ka jau no agrīna vecuma viņas dzīve lielākoties ritējusi ārpus dzimtenes, ārzemju skolās ar angļu valodu kā dominējošo. Tādēļ arī saruna izvēršas angliski, jo Mirdzai tā ir vieglāk.
Mirdza Lielbritānijā ir izstudējusi katastrofu vadību, atjaunošanas un attīstības zinības un, kā saka, viņu vienmēr ir pievilkusi iespēja palīdzēt cilvēkiem nelaimē. „Tas, kas mani tiešām interesē, ir, kā cilvēki izdzīvo tik grūtos apstākļos, kā viņi turpina būt. Kas ir tavs dzinulis tad, ka tev vairs nav nekā, kad tu visu esi pazaudējis – savu māju, pilnīgi visu iedzīvi, absolūti visu. Studiju laikā es pavadīju trīs mēnešus Haiti, vadīju tur dažus projektus, lai saprastu, kā tādās situācijās strādā starptautiskās organizācijas, ANO, nevalstiskās organizācijas, kā visa šī lielā sistēma kustas. Un tad, kad pabeidzu studijas, pieteicos praksē organizācijā „Glābiet bērnus”, un tā ļāva daļu laika pavadīt birojā un sešus mēnešus praktiskā darbā. Tā es nokļuvu Libānā un joprojām šeit esmu,” stāsta latviete.
Ir pagājuši jau trīs gadi, kopš Mirdza ir Libānā. Viņas ikdienas darbs rit Bekas ielejā, kas ir tuvu Sīrijas robežai un pazīstams kā viens no gleznainākajiem un lauksaimnieciski attīstītākajiem Libānas rajoniem, taču kurā mēdz būt arī daudz drošības problēmu. Te ir Libānas bruņotā grupējuma „Hezbollah” kontrolētās teritorijas, un zināms, ka grupējums atbalsta Sīrijas prezidenta Bašara al Asada varu un nereti mēdz nonākt sadursmē ar pretējo pusi.
„Es zinu, ka situācija var kļūt bīstama. Šis rajons nav ārkārtīgi drošs. Taču, ja tu tur dzīvo, tev vienkārši ir jāzina, kuri ir tie rajoni, kurus var apmeklēt, kuri nav ieteicami. Protams, nebūtu vēlams starp dažādiem ciematiem daudz pārvietoties naktī. Manā darbā mēs strādājam ar cilvēkiem, ar kuriem mums ir ļoti labas attiecības, un mana organizācija Bekas ielejā ir strādājusi jau ļoti daudzus gadus. Ja kādas briesmas tuvojas, mums par to saka un brīdina,” stāsta Mirdza.
Gandarījums palīdzēt pārsniedz visas sāpes
Lai arī Mirdza lielākoties strādā ar projektiem, arī ikdienā viņa satiek bēgļu ģimenes un runā ar cilvēkiem, palīdz praktiski. „Bēgļiem ir trīs galvenās vajadzības: pārtika, medicīna un dzīves vieta. Jo pat tad, ja tu vēlies uzsliet telti kādā laukā, tu to nevari darīt vienkārši tāpat vien, tev var nākties maksāt zemes īpašniekam. Manai organizācijai ir programma, kas palīdz ar naudu. Mēs izsniedzam cilvēkiem talonus, par kuriem viņi var nopirkt ēdienu vai samaksāt citas vajadzības. Lai novērtētu, kam tas pienāktos, mēs dodamies pie ģimenēm, tās izvaicājam, cik daudz tēriņu viņiem ir, kā viņi dzīvo, kurš ir galvenais pelnītājs, ja ir, cik daudz bērnu ģimenē un tamlīdzīgi. Nesen satiku kādu sievieti ar septiņiem bērniem, kuri visi dzīvoja istabiņā ļoti šauras, mazas virtuves lielumā. Un pat tur ir viss, arī sanitārais mezgls. Tie patiešām ir sirdi plosoši skati. Viņa stāstīja, ka neviens no bērniem neapmeklē skolu, ka gaļu nav ēduši gadiem. Un, kad es satieku šādas ģimenes, tas man patiešām palīdz atcerēties, kādēļ es šeit esmu,” saka Mirdza.
Saruna ar Mirdzu izvēršas arī par to, kādēļ daudzās Eiropas valstīs un arī Latvijā ir tik lielas bažas par bēgļu uzņemšanu no Sīrijas. Kāds tam ir iemesls? „Manuprāt, tas ir atkarīgs no kultūras atšķirībām. Kad cilvēki ir nobijušies, viņi nezina, no kā patiesībā baidās. Es nezinu daudzus latviešus, kas būtu satikuši musulmaņus. Mums ir daudz pieņēmumu par to, kādi cilvēki ir. Avīzēs lasām daudz briesmu stāstu par to, ka Libānā ir bumbas, Sīrijā ir bumbas, un tad daudzi domā, ka visi tie cilvēki, kas ienāks pie mums, mūs gluži vienkārši uzspridzinās.
Bet tas, ko cilvēkiem vajadzētu sev pavaicāt ir, cik izmisušam ir jābūt, lai ieliktu visu ģimeni gumijas laivā un kuģotu uz valsti, par kuru tu absolūti neko nezini, kur tev nav draugu un kabatā ir varbūt augstākais simts dolāru.
Bet par to laivu savukārt tu esi samaksājis, iespējams, visus savas dzīves iekrājumus. Par laivu kontrabandisti prasa padsmitiem tūkstošu dolāru. Es to nevarētu atļauties. Un nedomājiet, ka šie cilvēki nezina, cik bīstams tāds ceļš ir. Domājiet, viņi nezina par to noslīkušo sīriešu puisīti, kura bildes aplidoja visu pasauli? Nedomāju, ka šie cilvēki ir teroristi. Teroristiem nevajadzētu pakļaut sevi šādām mocībām. Teroristu organizācijām ir ļoti labi sakari un saiknes, un viņi pilnīgi noteikti nesēstos laivā, lai ar to ceļotu uz Eiropu.”
Vaicāta, kā izdodas saglabāt to gaišo skatu uz dzīvi, kas no viņas staro par spīti ikdienā sastaptai dzīves tumšākai pusei un citu cilvēku sāpēm un ciešanām, sieviete stāsta - darbs piešķir jēgu dzīvei: „Tie ir cilvēki….Darbs ir grūts. Katru mīļu brīdi var būt lietas, kas var sagādāt sarūgtinājumu, ir dažādi izaicinājumi. Bet, kad es paskatos uz saviem kolēģiem un redzu, cik smagi viņi strādā, kad tiekos un runāju ar cilvēkiem un redzu, kā tas, ko daru, izmaina arī viņu dzīvi, tad es jūtu, ka manai dzīvei tiešām ir jēga. Tas nav darbs no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā un tad mājas un brīva nedēļas nogale. Pilnīgi noteikti nē. Bet es jūtu, ka tas ir mans dzinulis, ļoti personisks, godīgi sakot. Es vienmēr esmu gribējusi palīdzēt cilvēkiem.
Un tad, kad es atskāršu, ka ar manu palīdzību šī ģimene, par kuru stāstīju iepriekš, pirmo reizi pēc vairākiem gadiem beidzot varēs ēst gaļu, tas tiešām ir iedvesmojoši un spēcinoši un pārsniedz visas sāpes un ievainojumus, kas man šajā ceļā varētu rasties.”
Visu nedēļu Mirdza dzīvo un strādā Bekas ielejā, bet sestdienās un svētdienās atgriežas Beirūtā un arī dzīvo kalnā ar skatu uz apvārsni. Arī Mirdza saka to pašu, kas vēlāk dzirdēts Kintijas ģimenē, ka Beirūtā zina, ka nekas nav pašsaprotams, nekas nenāk tāpat vien. Cilvēki Libānā, kā saka Mirdza, ir dzīvojuši „interesantā laikā” – konfliktu, karu norūdīti. Un ģimene viņiem ir viss. Arī Mirdzu draugu ģimenes jau ir uzņēmušas savā pulkā, zvana, interesējas, kur viņa ir.
Sapulcināt tautiešus nav vienkārši
Kintija un Mirdza ir tikai divi Latvijas cilvēki, kurus Latvijas Radio satiek Libānā. Vēlāk izrādās, ka ir vēl pulciņš tautiešu, kuri savu dzīvi ir saistījuši ar šo Tuvo Austrumu valsti.
Taču visus sapulcināt un apzināt nepavisam neesot vienkārši, atzīst goda konsuls Žerārs Renno, kurš Latvijas Radio sagaida konsulāta telpās ar Latvijas un Eiropas Savienības karogu goda vietā.
„Libānā dzīvoja 160 latviešu, bet šī nav vienkārša vieta, kur būt, lai gan latviešu te ir vairāk nekā dāņu un zviedru. Ja kas gadītos, manā rīcībā ir visi viņu kontakti, taču ir grūti izsekot, vai cilvēki joprojām ir Libānā vai zemi ir atstājuši. Ikvienu, kas dodas uz Libānu, mudinu mums piezvanīt, dot ziņu, lai zinām, kur cilvēki ir, un, ja nepieciešams, varam viņiem palīdzēt. Šis ir visai bīstams reģions, kā saka, karš var sākties nevis divās dienās, bet divās minūtēs. Par laimi, līdz šim mums nav bijis nekādu lielu raižu, esam palīdzējuši ar nozaudētām pasēm, izsniedzam ceļošanas sertifikātus jaundzimušajiem, lai viņi varētu ceļot uz Latviju,” stāsta Žerārs Renno.
Agrāk šeit svinēti arī valsts svētki, un Žerārs Renno sola tos atjaunot, lai gan apzinās, ka sapulcināt tautiešus nebūs vienkārši.
Vēlāk, kad jau agrā rītā nākas atstāt Libānas galvaspilsētu Beirūtu, gaismai svīstot pilsētu modina minareti. Latvijā un Libānā ir vienāds pulksteņlaiks. Šeit raisās pavasaris, pa dienu būs 20 grādu virs nulles, bet Latvijā joprojām pieturas krietns aukstums.
Pārcelties dzīvot uz Libānu nenozīmē pazust, jo, lai arī no kādas zemes tu būtu, tiklīdz šeit tev ir kaut viens draugs, tev jau ir ģimene. Un vēl - Libāna, konfliktu un karu sarētota, iemāca nezūdīties par rītdienu, jo tās var nebūt. Īstā dzīve ir šodien.
