Slovēnijā, kas teritorijā ir trīs reizes mazāka nekā Latvija, var saskatīt daudz līdzību ar mūsu valsti, tomēr ir lietas, kas abām pusēm visu mūžu paliek īpašas. Tā spriež latvieši, kuri ir nevis īslaicīgi tūristi, bet Slovēnijā apmetušies uz dzīvi. Uz šejieni biežāk mūsu tautiešus atved vai nu studijas vai te sastapta mīlestība.
„Mans topošais vīrs sajūsmināts stāstīja par to, ka tajā mazajā teritorijā ir salikts viss kopā – gan Alpi, gan jūra, gan līdzenumi, gan vīnogulāji… Man likās, ka tāda vieta uz zemes nemaz nevar eksistēt…”
Tā savu pirmo informāciju par nelielo, gleznaino Slovēniju atceras Ilzei Rojnika-Martuzāne, kura Slovēnijā dzīvo jau deviņus gadus. Ilze strādā par psihoterapeiti un atzīstas, ka pamazām arvien vairāk sadziedē ilgas pēc dzimtenes. „Es domās bieži vien staigāju pa Rīgu, redzēju nez kādēļ Rīgas krustojumus… Tagad jau vairākus gadus vairs neredzu, par tiem arī nedomāju. Man liekas, galvenais lūzuma punkts bija tad, kad es aizbraucu un pārliecinājos, ka tas nekur nepazūd – Rīga stāv, kā stāvējusi, mani cilvēki tur ir.”
Līdzīgs stāsts veidojas arī mākslas studentei Austrai Cukurai: „Es pirms trīs gadiem atbraucu uz Slovēniju pirmoreiz, atbraucu Eiropas brīvprātīgā darba projektā. Slovēniju izvēlējos, jo man projekts ieinteresēja - strādāt jauniešu centrā, veidot interjera dizainu. Pēc studiju beigšanas negribēju turpināt mācīties vēl vienu reizi Latvijā, tad izdomāju - studiju pārtraukuma laikā varu atbraukt apskatīties, kā dzīvo cilvēki citur. Atbraucu un šeit satiku Andreju…”
Slovēnijā patlaban dzīvo aptuveni 30 latviešu, un atšķirībā no citām vietām pasaulē, kur latvieši devušies karjeras vai labākas iztikas meklējumos, Slovēnijā lielākoties ieprecas vai brauc uz šejieni studēt.
Par spīti nelielajam skaitam, latvieši daudz cits par citu te nezina. Kora, teātra vai kādas citas tikai latviešiem raksturīgas interešu kopas vēl nav, tādēļ, kā saka Latvijas vēstnieks Slovēnijā Bahtijors Hasans, vēstniecība cenšas apzināt un kaut cik saturēt kopā mazo latviešu saujiņu: „Mēs sākām sūtīt latviešiem e-pastus, ka visi laipni aicināti un gaidīti vēstniecībā, varbūt varam radīt kopīgas idejas. Tad jau veidojās kā sniega bumba – mēs lūdzām, lai viņi aizsūta informāciju tālāk paziņām, draugiem, tādā veidā pirmo reizi sākām tikties groziņu vakaros.”
Gan Ilze, gan Austra bilst, ka vēlētos, lai Latvijā par Slovēniju uzzina pēc iespējas vairāk. Daudzi Slovēniju šķērso tūrisma ceļā uz Horvātiju, bet viņas iesaka apstāties un palikt ilgāk. Citādi dzīvojot, šeit iespējam pārpārēm baudīt ģimeniskums un vēlmi vienmēr visā dalīties. Lai arī slovēņi uzreiz neatver plaši savu sirdi un ir mazliet atturīgāki nekā kaimiņi itālieši, taču reiz atvērta, tā vienmēr paliks vaļā.
