Korģenē Ukrainas bēgļiem ir atvēlētas telpas bijušajā skolas, tagad sabiedriskā centra ēkā jeb biedrības „Mēs Korģenei” Saieta nama ēkā. Gunita Bisniece ir šīs biedrības valdes locekle. “Tad es savām biedrēm uzjautāju, vai mēs esam gatavi [atvēlēt] augšas telpas, lai varētu uzņemt bēgļus, jo augšas telpas ir ļoti daudz, lielas,” pastāstīja Bisniece.
Lai arī telpas te plašas, tās nebija piemērotas dzīvošanai. Tāpēc nācās uzrunāt palīgos vietējos cilvēkus, lai tās iekārtotu. “Uzrunāju feisbukā iedzīvotājus, kas varētu palīdzēt, jo tikai veci galdi un krēsli ir, vajadzēs gultas un visu, visu nepieciešamo. Cilvēki ļoti atsaucās, veda un veda, un veda, mazgāja logus, karināja aizkarus, klāja gultas, meitenes bija sapirkušas konfektes, salikušas gultās. Atsevišķu virtuvi arī vajadzēja saziedot,” pastāstīja biedrības vadītāja.
Limbažu novada pašvaldības koordinatore bēgļu jautājumā un arī sociālā dienesta vadītāja vietniece Jana Beķere atzina, ka vietējo cilvēku aktivitāte un atsaucība bijis viens no faktoriem, kāpēc lemts veidot bēgļu mītni. “Tā izvēle daļēji pašvaldībai krita uz Korģeni, ka šeit bija ļoti aktīva biedrība „Mēs Korģenei” un arī ļoti aktīvi šie biedrības dalībnieki. Viena no aktīvākajām, protams, ir Gunita Bisniece, kas uzņēmās organizatorisko darbu, viņai ir īpašas spējas uzrunāt cilvēkus un iekustināt viņus uz labiem darbiem. Un otra brīvprātīgā, kas praktiski ir jau tādas gandrīz vai aukles un mammas vietā, Gunta Zālīte, šobrīd viņa ir arī piesaistīta šiem bēgļiem kā mentore,” pastāstīja Beķere.
Sākotnēji gan bija bažas, vai būs cilvēki, kas te gribēs dzīvot, jo bēgļi, kas nāk no Ukrainas lielajām pilsētām, nevēlējās mitināties attālā lauku vietā. To apliecināja arī sociālā dienesta pārstāve: “Sākotnēji bēgļi, acīmredzot, nāca no Ukrainas lielajām pilsētām, viņi ir pieraduši pie urbānās dzīves, un viņi nevarēja iedomāties, kā tas ir, ka viņi tālu laukos varētu dzīvot. Pēc tam nāca otrais bēgļu vilnis, kas patiešām bēga no īstajām kara šausmām, no sabombardētajām mājām. Viņiem bija absolūti vienalga, cik tālu no pilsētām, galvenais, lai nekristu bumbas un viņi varētu mierīgi pārnakšņot.”
Tagad Korģenē mīt 28 Ukrainas kara bēgļi, no kuriem desmit ir bērni.
“Mēs atbraucām un bijām priecīgi, ka mūs pieņēma. Mēs šurp braucām 40 stundas un būtu bijuši gatavi kaut vai uz grīdas gulēt,” pastāstīja kāda ukrainiete. Vēl cita piebilda, ka divās mašīnās atbrauca 13 cilvēki.
Ukraiņu sievietes izrādīja, kā iekārtojušās jaunajā dzīves vietā: “Tā ir mūsu virtuve, te ir viss, lai gatavotu ēst, bet mums arī dod ēst. Iesim, es istabas parādīšu, kā mēs esam iekārtojušies, te dzīvo mūsu lielā ģimene – septiņi cilvēki.”
“Bērni mācās latviešu valodu, varat redzēt – uz tāfeles raksta vārdus. (..) Dzīvojam labi, paldies mūsu direktorei! Ļoti daudz mums palīdz,” sacīja kāda ukrainiete.
Gunitai un citiem brīvprātīgajiem palīgiem šis laiks, kopš nākas uzņemt bēgļus, ir gana saspringts, jo vai ik dienu jārisina kāda problēma. Piemēram, kādam gados vecākam vīrietim bija šauta brūce kājā, kādai sievietei būs nepieciešama gūžas operācija.
Ārstēta arī Covid-19 slimniece, kuru nācās vest uz stacionāru. “Mēs izstāstījām, kas par situāciju, paprasa pasi un saka tā: pasē nav zīmoga. Kādu zīmogu jums vajag? Uz robežas, ka to ir šķērsojuši, ukraiņu bēgļiem ir jābūt zīmodziņam. Es saku: kas no tā mainās? Viņa saka: mainās tas, kurš maksās. Es saku: es, kaut vai es samaksāšu, bet cilvēkam vajag palīdzību, šo sievieti uzņēma slimnīcā. Mēs viņu uz pekām dabūjām,” pastāstīja Gunita.
Un pirms šo bēgļu ierašanās Gunitai, kura savulaik strādājusi pašvaldības policijā, nācies piedzīvot gluži vai kriminālu situāciju, kad pie Saieta nama dārgā džipā ar Ukrainas numurzīmēm piebraukuši vairāki vīrieši. “Izkāpa no mašīnām septiņi rumāņi, tādi ar zelta zobiem, uzvalkos, viņi mums teica, ka mēs ieņemsim šeit istabas un tad mums būs vēl 12, kas piebrauks. Es teicu: kāpēc jūs šeit esat, varat pateikt? Viņi tā skatās: jā, mēs esam daudzbērnu tēvi. Nu nē, nē, man kļuva aizdomīgi, man tomēr ir desmit gadu peredze policijā, piezvanīju saviem bijušajiem darbiniekiem, piezvanīju robežsargiem, piezvanīju policijas šefam, ka te kaut kas nav tīrs,” pastāstīja Gunita.
Kā vēlāk izrādījās, pašvaldības policijas darbā gūtā pieredze nav pievīlusi: “Tie rumāņi bija no Aizkarpatiem, nu tur taču nekas nenotiek, šie ir tie viltvārži, kas izīrē savas mājas tur un atbrauc te, jo labumus grib.”
Taču par tagadējiem Korģenes Saieta nama iemītniekiem Gunita saka: tā ir tagad kā mana ģimene: “Var redzēt tiešām, ka ir nelaime un viņi ir no kara bēguši. (..) Tad, kad viņi atbrauca, es uzņēmu vēl vienu lielu ģimeni, man ir pansionāts, man ir astoņpadsmit vecīši, par ko rūpēties, un atbrauca šī – ģimene divdesmit astoņi.”
Gunita arī neslēpa, ka brīvprātīgais darbs ik dienu prasa ļoti daudz enerģijas. Par tās trūkumu līdz šim viņa nav varējusi sūdzēties, bet tagad spriedze liek sevi manīt.
“Mēs, latvieši, arī esam piekusuši šajā jautājumā, man vēl ir spēks, bet mēs bišku esam izpumpētas arī, jo viņiem vajag palīdzību visu laiku, ar sirdi un dvēseli. Cik ilgi vēl pietiks spēka? Es nezinu,” saka Gunita.
Bijušās skolas plašajā pagalmā ir arī estrāde, un pēc intervijas Gunita aicina kopā ar ukraiņiem doties turp. Un izrādās – ciemiņiem būs neliels koncerts, jo, gatavojoties pagasta svētkiem, ukraiņu bērni ir sagatavojuši vairākus priekšnesumus gan ar dejām, gan dziesmām. Skaudri gan ir klausīties, ka arī pusaudži dzied par karu.
Atvadoties Gunita Bisniece piebilda, neviens jau nezina, cik vēl ilgi nāksies uzņemties rūpes par bēgļiem, tāpēc atbalsts būs vismaz mentors, kurš būs atalgots un varēs pamatā veikt šo darbu.
