Kas mūsdienās notiek ciemā, kur padomju laikos izmitināja izsūtītos un citus varai nevēlamos

Limbažu novada Viļķenes pagasta Brīdaga mūsdienās ar saviem pāris iedzīvotājiem nav pat ciematu sarakstā. Kā trāpīgi lasāms reportāžā pirms pāris gadiem, tagad tur dzīvība ir tikai kapusvētku laikā. Bet pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Brīdagā strauji auga ēku un arī iedzīvotāju skaits. Desmitiem padomju iekārtai nevēlamu personu milicijas mašīnās no Rīgas un citām vietām aizveda uz simt kilometru attālo ciematu, izmitināja barakās un nodarbināja mežizstrādē. Pirmie ievestie bija tie, kas atgriezās Latvijā pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas uz Sibīriju.

Kas mūsdienās notiek ciemā, kur padomju laikos izmitināja izsūtītos un citus varai nevēlamosEdgars Kupčs

    Kā ir lasāms rakstnieces Gunas Rozes dokumentālā romāna “101. kilometrs – padomju kauna zona” anotācijā, “Brīdagas fenomens bija tāds, ka atšķirībā no citiem “simtu pirmajiem” tur apmēram 15 gadu mudžējusi kopā raiba publika: vietējie, tie, kas atgriezās no Sibīrijas un nevarēja pierakstīties iepriekšējās dzīvesvietās, Valmieras mežrūpniecības saimniecības meža darbos savestie gucuļi un par parazītisku dzīvesveidu notiesātie”, to vidū prostitūtas. Vairāk par 101. kilometru var lasīt vizuāli dokumentālajā stāstā “Padzīti no pilsētām un ciemiem – padomju sods deportētajiem un "parazītiem”".

    Vaicāta, cik daudz grāmata atbilst realitātei, Roze uzsver: “Vēsture šeit ir. Visi vēsturiskie materiāli ir 101 procenta patiesība. Es pat pētīju, kādi pēc gadiem toreiz bija laikapstākļi. Ja ir rakstīts, ka augustā ir tā, ka jāvelk kažoks mugurā, tātad tajā augustā tā bija.”

    Guna Roze pie vecās skolas Vitrupes krastā

    Rozes romānā Zelma no mājām Tukuma rajona Jaunpilī ir devusies uz galvaspilsētu apciemot māsu, bet milicis viņu savācis, jo Zelmai nav bijis līdzi dokumentu un viņam tikai šķitis, ka sešpadsmit gadu vecajai meitenei ir, pieklājīgi izsakoties, liderīgs dzīvesveids. Padomju vara bez iebilžu iespējām Zelmu nometina Brīdagā, kur sākas cita, pieauguša cilvēka dzīve, kas romānā turpinās 30 gadu garumā.

    Romāna varones prototips

    Ērika Kričeka sevi sauc par pēdējo dzīvo no Brīdagā ievestajiem. Tagad vecumdienas viņa vada Salacgrīvā pie meitas, taču lielu daļu mūža kopš jaunības ir aizvadījusi Brīdagā. Viņas dzīvesgājuma detaļas rakstniece Roze piedēvējusi arī kādai sava romāna varonei.

    Ērikas tēvs un māte bijuši šķīrušies, bērni pamesti likteņa varā. Sešpadsmitgadniece tolaik strādājusi kolhoza fermā par slaucēju. Jaunos komjauniešus vara vervējusi braukt būvēt tā saukto BAM jeb Baikāla-Amūras sliežu ceļa maģistrāli Sibīrijas un Tālo Austrumu daļā Krievijā. Jauniešu grupa aizvesta uz Rīgu, bet tad, kā atceras Ērika, noticis interesants gadījums: “Es tā negribēju braukt! Teicu, ka man nav ne tēva, ne mātes, ka esmu viena pati. Piespieda. Bet tieši pirms braukšanas dienas bija vētra, nedabūja sazvanīties, no Rīgas nekur netikām. Mūs izdalīja pa mežniecībām, un tā es tur iepazinos ar savu vīra kungu.”

    Kā lasāms Viļķenes pagasta interneta lapā, 60. gados ciemā, kur ietilpst arī Brīdaga, darbojās lauku slimnīca, aptieka, vecmāšu punkts, septiņi veikali, divas ēdnīcas, divi kultūras nami un divas astoņgadīgās skolas, un pat stacionārais kino. Tur arī izveidojās Ērikas ģimene.

    Ērika Kričeka Brīdagā nokļuva 16 gadu vecumā.

    Ērikas vīrs bija viens no tā sauktajiem parazītiem, kas kā dzimtenes nodevējs tika represēts, 1957. gadā atgriezās, bet jādzīvo bija Brīdagā. Ērika ievestajiem sākumā gatavojusi ēst, vēlāk gājusi meža darbos: “Zāģējām. Tad jau nebija tādu zāģu kā tagad. Toreiz ar rokas zāģīti pa diviem, un man trāpījās taisni kopā ar [vēlāko] vīru kopā. Sazāģējāmies.”.

    Brīdagā bijusi iesūtīta visdažādākā un vairāku tautību publika, kas dzīvoja steigā saceltajās barakās. Bet visi sadzīvojuši ļoti labi: “Vienam vienmēr bija jābūt sardzē. Mēs nedrīkstējām tā atklāti runāt. Tāpēc jau esmu arī tik ļoti noslēgusies. Mums uz vietas bija nodevēji, bet vienalga pa kluso salasījāmies, bariņā arī Jāņus svinējām. Ļoti labi un saticīgi dzīvojām.”

    Iebraucēji drīzāk bija ieguvums

    Saticīgu dzīvošanu tajos laikos atceras arī Māra un Ziedonis Šņores. Viņi dzīvo netālu no Brīdagas – otrpus Vitrupītei Ķirbižos. Māra vada Ķirbižu Vides izglītības centru un Ziemeļlatvijā vienīgo meža muzeju. Aiz muzeja gar gleznainajiem Vitrupes krastiem ved meža taka.

    Mežs bija arī galvenā darbavieta pagājušā gadsimta vidū pagastā ievestajiem, stāsta Ziedonis. Arī viņš ir strādājis Vitrupes mežniecībā no 1972. gada: “Sākumā par mežsargu, no 1978. – par mežzini.”

    Ziedonis Šņore pie Ķirbižu muižas.

    Tad vairums tā dēvēto parazītu jau bijuši prom, daļa baraku jau bijušas tukšas. Par 101. kilometru neesot īpaši zinājis līdz Gunas Rozes grāmatas iznākšanai, bet iebraucēju tur nav trūcis arī turpmākajos padomju gados.

    "Sākās tie saucamie gucuļu laiki, barakās dzīvoja ukraiņi. 1969. un 1970. gadā vējš nogāza ap 60 procentu no visa pieaugušā meža. Vieni paši galā netikām, ieradās viesstrādnieki," Ziedonis stāsta.

    Rita Taimiņa joprojām dzīvo Brīdagā.

    Sešdesmitajos gados uz Brīdagu pārcēlās arī Rita Taimiņa, kam oktobrī paliks 84 gadi. Tagad viņa dzīvo glaunāko baraku mājā, bet pārvietojas ratiņos: “Tad te bija fazāni, un vistas turēja. Mežniecībā nostrādāju visu mūžu. Lielākoties jau te atnāca gucuļi. Manējais, ar ko sagāju kopā, bija atbraucis no Latgales uz peļņu. Parazītu te vairs nav. Tajā mājiņā bija Vanadziņš, ko iztaisīja par parazītu, bet nekāds parazīts nebija, divus karus izgājis”.

    Caureja un caurbrauktuve – tā romānā Brīdagu raksturo rakstniece Guna Roze, kas pati tur aizvadīja bērnību. Taču gan viņa, gan mežzinis Ziedonis Šņore domā, ka iebraucēji Brīdagai bijuši drīzāk ieguvums.

    Ērika Kričeka uzskata, ka pašlaik Brīdaga ir nepelnīti pamesta novārtā. Viņasprāt, šis padomju laika fenomens ar cilvēku nometināšanu 101. kilometrā nebūtu atstājams aizmirstībā, barakas gan vajadzētu nojaukt, bet uz Brīdagu varētu vest vismaz kāda norāde, ne tikai ceļš uz kapiem.

     

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti