Lai apzinātu, kādas kultūraugu sēklas vēl lauku mājās glabā, Jānis dodas to meklēšanas ekspedīcijās. Tā Zaķīšu mājās Jānis neiegriežas pirmo reizi, un saimniece jau viņam ir sagatavojusi līdz došanai dažādas sēklas.
„Tās nu gan visam mūžam līdzi ir, prātā, ka nekad bez cūku pupām nav bijis,” saka „Zaķīšu” māju saimniece Ausma Dūcīte.
Saimniece labprāt vēl esošajās, gadiem audzētajās vietējās šķirnēs, dalās ar Jāni, jo atbalsta viņa ieceri. „Nu, tagad tik mēs apjēdzam, ka tā ir bagātība. To mēs nemaz nesapratām, tāds tas laiks bija, kad tik daudz to piedāvājumu, tik skaisti viņi pēc skata un pēc tām reklāmām. Mēs, laucinieki, tā iekrītam uz tām,” klāsta Dūcīte.
Jānis arī atzīst, ka daudzas no vietējām kultūraugu šķirnēm jau ir aizgājušas nebūtībā.
„Ir bijuši ģimenes sīpoli, ko es pat vai no zupas katla esmu izrāvis, pēdējos sīpolus, kur saimnieki jau nolēmuši, ka viņi vairs neaudzēs un tad nu es tā palūdzu, lai man iedod pāris galviņas sēklai un viņi arī iedeva,” norāda novadpētnieks Jānis Puntulis.
Savās mājās iegūtās sēklas Jānis cenšas ataudzēt un pamazām viņa kolekcija kļūst lielāka.
„Pirmkārt, jau identitātes jautājums, jo tomēr tā apziņa, ka tu lieto uzturā tās pašas kāršu pupas, kuras ir lietojuši tavi tēvi, vectēvi. Piemēram šīs te kāršu pupas mums ir pārmantotas no Ulmaņlaikiem, varbūt viņas ir no senākiem laikiem, varbūt pat no Tālivalža laikiem,” atzīmē Puntulis.
Par vēl vienu savu uzdevumu Jānis uzskata pierakstīt arī cilvēku atmiņas un dokumentēt pamestās lauku mājas. „Daudz svarīgāk ir pierakstīt vēl šo dzīvo cilvēku atmiņas, jo apstrādāt materiālu varēs jebkurā laikā, jo šie cilvēki jau ļoti strauji aiziet un viņi savas zināšanas gan par vietvārdiem, gan vēstures notikumiem ir paņēmuši līdz un šīs ekspedīcijas ir tāda sacensība ar laiku,” uzsver Puntulis.
Jāņa tālākas nākotnes plānos ir izveidot visa Smiltenes novada seno kultūraugu sēklu kolekciju un apkopot savās ekspedīcijās savāktās atmiņas.
