21 gadu vecā sportiste savā neilgajā karjerā ir paspējusi kļūt par Eiropas vicečempioni, iegūt devīto vietu olimpiskajās spēlēs, kā arī kļūt par gada vieglatlēti.
Ikaunieces sportistes dzīve aizsākās savulaik Slokas stadionā, kurā viņa uzvarējusi kādās sacensībās. To pamanījis treneris un piedāvājis trenēties daudzcīņā. Ikauniece atteikusi, ka pavaicās atļauju mātei. Tikai vēlāk treneris uzzinājis, ka Ikaunieces mamma pati ir bijusī vieglatlēte. Laura neslēpj, ka mammas iespētais viņai devis lielu motivāciju kļūt par sportisti. „Man bija mērķis, ko panākt – mammas rekordi, pēc kuriem dzīties,” saka Ikauniece.
Pēcāk viņa par savu mērķi nosprauda līdzdalību olimpiskajās spēlēs. Atbildības sajūta, pārstāvot Latviju, bijusi liela. Tikai pēc finiša emocijas uzplauka, jo bijis tik labs rezultāts, ka teju sasniegts jauns Latvijas rekords. Tāpēc par olimpiskajām spēlēm viņai ir labas atmiņas.
Patlaban Ikauniece mācās Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, kur apgūst veselības mācības un sporta skolotājas profesiju. Treniņnometņu dēļ mācības gan nereti jākavē un par skolotāju pārredzamā nākotnē viņa neplāno kļūt. Tomēr tieši studijās viņa uzzina daudz ko jaunu par cilvēku anatomiju un fizionomiju.
Šobrīd treniņi ir sešas dienas nedēļā, un tikai svētdiena ir brīva. Katrā treniņā prioritāras ir divas disciplīnas.
Studiju biedrs, paralimpietis Edgars Kļaviņš uzsver, ka Ikauniece savus labos rezultātus sasniegusi ar darbu un spējusi palikt vienkārša un patiesa, arī gūstot panākumus.
