Dace Krejere: Kad sāku interesēties vairāk par Latvijā tapušiem podkāstiem, tad dzirdēju par vienu čali, kurš uztaisījis podkāstu angļu valodā un stāsta, kāda bija dzīve Padomju Savienībā. Viņu klausoties tūkstoši, un ar podkāstu viņš pelnot lielu naudu. Tobrīd man likās, ka tā ir tikai leģenda. Gāja laiks un izrādījās, ka patiešām ir tāds podkāsts “The Eastern Border” un to veido Kristaps Andrejsons. Viņu uzaicināju uz sarunu podkāstā par podkāstiem.
Kristaps Andrejsons: Mans podkāsts noteikti nav tik liels kā paši lielākie podkāsti, piemēram, Denam Karlenam katru epizodi noklausās pat divi miljoni. Tad ir Džo Rogans, kam ir vēl lielāka auditorija, bet viņš ir ienācis raidierakstos jau ar saviem sekotājiem, viņš nekļuva slavens ar raidierakstu. Viņš ir tajos tā saucamajos sindicētajos raidījumos, kurus taisa lielās mediju kompānijas. Ar lielajām kompānijām cīnīties, protams, ir pagrūti, bet es esmu bijis “iTunes” čartos savā kategorijā pirmajā desmitniekā. No neatkarīgajiem podkāstiem esmu vidēji liels, augšgalā turos. Bet es neuztveru to kā kaut kādu pašmērķi, jo es priecājos, ka esmu atradis darbu, kas man dod dvēselisku prieku un gandarījumu un ka man pietiek naudiņas dzīvošanai.
Man tas vienmēr ir licies svarīgi, jo ir darbi, uz kuriem tu ej ar pretīguma sajūtu. Man tā ir bijis, jo ar vēsturnieka izglītību nav daudz iespēju atrast aizraujošu darbu, kur var nopelnīt.
Mērķis nav sasniegt ar raidierakstu milzu auditoriju, mērķis ir darīt darbu, kas man patīk.
Ja jūs vēlaties veidot podkāstu paši, tad atrodiet tematu, kas ir tuvu sirdij. Nemēģiniet atrast trendus vai kaut ko tādu. Jo to jau jūt klausītājs, ka raidieraksts taisīts taisīšanas pēc un ir garlaicīgs, bez dvēseles. Tādu raidierakstu neklausīsies masas. Un arī nevar diendienā cītīgi darīt darbu un izklausīties jauks un interesants, ja tu nemīli to, par ko tu runā. Man cilvēki ir arī prasījuši: nu par ko tad es varētu uztaisīt podkāstu? Mana atbilde: ja tu nezini, par ko uztaisīt, tad netaisi.
Cik viegli vai grūti ir taisīt raidierakstu angļu valodā?
Mums skolās māca angļu valodas britu versiju, un manos tekstos liela nozīme ir dažādām militārajām pakāpēm, ko ne vienmēr izrunāju pareizi. Bet savā ziņā tas man palīdz, jo šo gadu laikā esmu pazaudējis akcentu un dažreiz nākas uzlikt rupju krievu akcentu, jo cilvēki grib to šarmu, piedod ticamības momentu, ka izklausos pēc tāda, kas no Austrumeiropas. Un vēl – 85% amerikāņu runā tikai angļu valodā. Viņiem jau tikai tas vien, ka runājat citā valodā, liekas ļoti interesanti un viņi ir gatavi piedot daudz kļūdu. Reizi pa reizi mīļi norādot, ko esat pateikuši nepareizi.
Runāšana nav grūtākā daļa, daudz grūtāk ir saprast kā, piemēram, angliski iztulkot padomju anekdotes. Tas sāp.
Citreiz nav iespējams pārnest vārdu spēles, un tas ir grūtākais.
Arī stāstot par notikumiem, es izmantoju viņiem saprotamas metaforas.
Cik tu pats esi pieredzējis dzīvi Padomju Savienībā?
Piedzimu 1989. gadā, man vēl ir zaļā dzimšanas apliecība, esmu padomijas jaunietis. Bet esmu uzaudzis ļoti patriotiskā ģimenē, jau no bērnības man daudz stāstīts par Latvijas vēsturi, kāda bija dzīve Padomju Savienībā. Un, kad es bērnībā sūdzējos, ka man kaut kas nebija labi, un 90. gados daudz kas nebija labi, tad man vienmēr atgādināja, ka, lai arī tagad ir slikti, mums ir brīva valsts un ir jāpaciešas.
Bet vai tas, ka bērnībā neesi kopā ar mammu stāvējis rindā pēc sviesta vai neesi bijis pionieros, ir pluss vai mīnuss?
Sarežģīts jautājums. Tas, ka neesmu bijis pionieris un man ir, tā sakot, otrās rokas zināšanas, ir vairāk priekšrocība, nevis trūkums. Es esmu atmodas bērns. Uz manu paaudzi tika liktas ļoti lielas cerības, ka celsim kapitālismu un darīsim lietas. Bet tad, kad sāku kaut ko patiešām darīt, tad saņēmu pārmetumus, kā es kaut ko tādu varu darīt, vai man vispār ir tādas zināšanas. Bet man šķiet, ka tas, ka neesmu bijis tik dziļi iekšā, man ļauj būt neitrālam novērotājam bez nostalģijas brillēm.
Kristaps Andrejsons, pēc manām domām, ir Latvijas vārda nesējs pasaulē pavisam tiešā nozīmē. Viņu klausās tūkstoši pasaulē, un viņa podkāsts “The Eastern Border” vēstī ne tikai par padomju vēsturi, bet tajā ir arī publicistiski ieraksti par to, kas pašlaik notiek Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā.
Visu sarunu ar Kristapu Andrejsonu var noklausīties Latvijas Radio raidierakstā "Raidnīca".
