Šoreiz režisors spēris soli tālāk un pēc izrādes aicina cilvēkus doties uz kara plosītajām Ukrainas teritorijām brīvprātīgā darbā. Ņemot vērā, ka Ženo iepriekš sadarbojies ar daudziem Krievijas teātriem, pēc savām jaunākajām izrādēm par Ukrainā notiekošo attiecības mainījušās. Ar teātra režisoru Georgu Ženo sarunājās Sintija Ambote.
Sintija Ambote: - Vai varat atcerēties kādēļ vispār devāties uz Austrumukrainu? Kas bija pirmais impulss tādai rīcībai, jo - kā noprotu - sākotnēji tas nebija teātra izrādes veidošanas dēļ?
Georgs Zeno: - Man ir daudz draugu Kijevā, es tur iepriekš esmu strādājis un iestudējis izrādes teātros. Un tad, kad sākās Maidana revolūcija, es pats turp uzreiz nevarēju aizdoties, bet manā teātrī mums radās doma veidot kādu izrādi par to, kas notiek Maidanā. Kad atbrīvojos no darbiem, es devos uz Kijevu, bet aina jau bija mainījusies. Tas bija 2014. gada novembrī. Tur jau bija sākusies karadarbība atsevišķās Ukrainas teritorijās, un viena laba draudzene, ukraiņu dramaturģe Natālija Vorožbita aicināja mani pievienoties brīvprātīgā misijā un doties uz Ukrainas austrumiem. Atklāti sakot, sākumā biju nobijies un skeptisks par šo aicinājumu, jo šajās teritorijās noritēja sadursmes un apkārt cilvēkos tur valdīja ciešanas. Taču nonākot jau valsts Austrumos tas bija uzreiz skaidrs, ka jāveido izrāde tieši par šo vietu un cilvēkiem, jo patiesībā arī ļaudis Ukrainas iekšienē pat nezina, kas notiek valsts austrumos ar iedzīvotājiem.
- Kādēļ Jums likās svarīgi runāt par šo kara situāciju un cilvēkiem Ukrainā tieši teātra valodā?
- Es varētu izdalīt divas vietas, kur ceļoju un kuras vēlos uzrunāt - tās ir Ukraina un Eiropa. Pašas Ukrainas iekšienē starp cilvēkiem no dažādiem valsts reģioniem nav bijis dialoga vairāk nekā 20 gadu. Tādēļ mēs ceļojam ar savām instalācijām un izrādēm par karu, ko veidoju kopā ar reāliem cilvēkiem militāru sadursmju teritorijās, un tas palīdz būvēt dialogu sabiedrības iekšienē. Pārspriežot teātri, cilvēki sāk komunicēt savā starpā un tas, manuprāt, ir svarīgākais uzdevums tieši Ukrainā.
Otrs mērķis ir sasniegt Rietumeiropu, un tam ir divi iemesli. Šobrīd Ukrainā norit viena no smagākajām cilvēces katastrofām pēc Otrā pasaules kara, pusotrs miljons ukraiņu ir pametuši savas mājas karadarbības dēļ. Un visiem šiem cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts, mums ir jādodas uz šīm vietām, jāpalīdz viņiem atjaunot viņu mājas un skolas. Tieši uz to arī es aicinu savā izrādē – braukt ar mani uz Ukrainu brīvprātīgā darbā, un esmu jau atradis daudzus palīgus vietās, kur šo izrādi spēlējām.
Nākamais iemesls ir mana vēlme pretoties [Vladimira] Putina un Kremļa propagandai un - ticiet man, es zinu, par ko runāju, es dzīvoju un strādāju Maskavā 17 gadus. Piemēram, Helsinkos skatītāji bija ļoti atvērti mūsu izrādei, bet Vācijā, atrādot šo projektu, netrūka cilvēku, kas nevēlas nekādu saistību ar tiem, kas iestājas pret Krieviju. Un šī cīņa ar propagandu arī ir svarīgs performances aspekts.
- Runājot par Jūsu izrādi ‘’bailes Ukrainā’’ - pastāstiet vairāk par dokumentālā žanra darbu, ko veicāt tur uz vietas? Kādas spilgtākās atmiņas par cilvēkiem, kurus intervējāt, viņu viedokļiem, vai varbūt arī bijāt liecinieks konkrētām militārām darbībām?
- Domāju, manis uzvestais dokumentālais teātris atšķiras no tradicionālā ar to, ka būtisks ir dziedināšanas process caur darbu ar teātri. Es nedodos pie cilvēkiem uz intervijām un neizmantoju viņu sāpes, lai veidotu izrādi. Ar visiem ļaudīm ar ko runājam, mēs sākam kādu kopīgu procesu. Šobrīd projektā sadarbojamies arī ar kara psihoterapeitu Alekseju Karatačinski Ukrainā. Šajā instalācijā–izrādē, ko atrādu Latvijā, es nerādu cilvēku sejas, bet man ir vēl viena izrāde, kurā strādāju ar 11 ukraiņu skolēniem, kuri paši arī kāpa uz skatuves un stāstīja, kas notiek kara laikā, kāda bija dzīve pirms tam, kā arī pārīši stāsta par mīlestību un iemīlēšanos. Tāpat daudz runājām ar skolotājiem, bērnu vecākiem, lai viss šajā teātrī darbotos izrādes varoņu labā. Kad ieraugi sāpju sakautus cilvēkus, tu sāc domāt, kādu labumu izrāde varētu sniegt arī viņiem. Tas ir pats svarīgākais šajā projektā.
- Tātad no vienas puses šis projekts ir kā dziedēināšanas process karā cietušajiem, bet kā ir ar otru daļu, proti, ar skatītāju? Vai, jūsuprāt, ar mākslas izpausmju palīdzību var veidot pārmaiņas vai kaut kā ietekmēt starptautiskās sabiedrības domu par notikumiem Ukrainā?
- Jā, protams. Visu priekš šīs izrādes nevaru izdarīt viens, tāpēc jāraugās uz projektu kā kopumu. Piemēram, tagad strādāju ar pazīstamu vācu žurnālistu no avīzes ''Tageszeitung'', un viņš Ukrainas karadarbībā cietušajā teritorijā veidos bezmaksas avīzi kopā ar kādas skolas skolēniem. Vienlaikus mēs veidosim īsu angļu un vācu valodas versiju šai avīzei, kura būs pieejama internetā un tātad arī kalpos kā saikne ar sabiedrību jebkur. Tāpat vēl kāds mans draugs fotogrāfs ar bērniem no kādas citas ukraiņu skolas veidos foto projektu, un arī to mēs tālāk centīsimies aizvest uz Berlīni. Tātad es neesmu, protams, tik naivs, lai ticētu, ka viens projekts vai izrāde var kaut ko mainīt, bet, ja ar tā palīdzību veidojas kas līdzīgs cilvēku kustībai, kura atbalsta cilvēkus Ukrainā, tad arī kaut kas mainās sabiedrībā kopumā.
- Kādēļ nosaukums izrādei ir ''Bailes Ukrainā''?
- Jo tur viss ir saistāms ar bailēm. Mēs ar jums neesam redzējuši īstu karu. Piemēram, iztēlojieties, ka ieejat nelielās Ukrainas pilsētiņas Nikolajevkas kafejnīcā un vēlaties pasūtīt kafiju, bet tas nav iespējams, jo tur pat aiz kafijas bāra letes stāv sieviete, nespēj pastrādāt un raud. Viņa nevar sakopt vai izremontēt izpostītās telpas, jo militāristi atgriezīsies rīt un atkal visu iznīcinās. Un, ja redzi to trīs reizes dienā dažādās publiskās vietās, tad saproti, ka visur virmo bailes.
Tāpat vairāki ukraiņu skolēni man stāstīja, ka arvien mostas katru nakti - katru, tikai šo baiļu dēļ. Es kādu brīdi strādāju tur ar trīs jauniem zēniem, kas nebija tie maigākie un bailīgākie, bet gan vairāk tādi kā mazi huligāni. Bet, kad devāmies izrādi ar viņiem atrādīt Ļvovā un tur ārā pēkšņi skaļi ierūcās motocikla motors, jums vajadzēja redzēt, kā mainījās viņu sejas. Taču tās nav tikai masveida cilvēku bailes Austrumukrainā, bet arī bailes valsts rietumos. Šī valsts kopumā patlaban ir pastāvīgās bailēs par to, kas notiks tālāk.
- Un kāds ir izrādes vēstījums?
- Man tas ir ļoti skaidrs, kā jau minēju – mums cilvēkiem brīvajā Eiropā ir jādodas atbalstīt šos cilvēkus, un es nerunāju par naudas ziedošanu. Es arī izveidoju organizāciju, kas saucās ''Hands and hearts for Ukraine'' un atrodama internetā. Atsevišķi cilvēki pēc manām izrādēm ir piedāvājuši man naudu, bet mēs atsakām, jo tas nav projekta mērķis, mēs skatītājiem lūdzam personisku atbalstu ar klātbūtni tur. Un arī laikā, kad es devos uz Ukrainas kara postīto teritoriju, svarīgs princips bija nevis lādiņu sagrauto skolu atjaunot viņu vietā, bet gan aizvest materiālus, lai dotu viņiem iespēju iesaistīties un pašiem atjaunot skolu roku rokā ar brīvprātīgajiem.
- Esat minējis, ka viens no Jūsu galvenajiem secinājumiem ir tas, ka sēdēt mājās pie datora un lasīt informāciju vai ziņas medijos par Ukrainā notiekošo ir pavisam atšķirīga pieredze, nekā doties turp, satikt un runāt ar iesaistītiem cilvēkiem. Bet kas, jūsuprāt, šobrīd uzvar informācijas karā?
- Šobrīd domāju - 100% uzvar Kremlis, un es uzsveru, ka ir atšķirība starp apzīmējumiem Kremlis un Krievija. Arī man ir daudzi ļoti tuvi draugi krievi, kas pat ir opozicionāri Putina politikai un arī viņi bija Helsinkos, kad rādījām tur šo izrādi. Taču viņiem bija ļoti grūti redzēt un runāt par šo projektu, viņi pat jutās mazliet aizskarti.
Savukārt Eiropā daudzviet ir šī pozīcija – es nevēlos nekādus konfliktus ar Krieviju, nekas nav skaidrs, kurš provocēja šo karu un kam tas ir svarīgs. Jā, iespējams, Putins tagad daudziem nepatīk Eiropā, bet lielais propagandas mehānisms turpina darboties ļoti inteliģentā veidā. Piemēram, bieži izskanējusī ideja, ka tagad Ukrainu vada fašisti, kas, protams, nav patiesība, taču daudzi cilvēki, tostarp manā ģimenē un draugu lokā, par to tomēr domā un runā.
- Ņemot vērā, ka iepriekš daudzus gadus strādājāt Krievijā teātros, vai pēc šīs izrādes un brīvprātīgā atbalsta Ukrainai Jūsu attiecības ar Krieviju kaut kā mainījās?
- Jā. Krievijas valsts teātros, kuros darbojos iepriekš, mūsu sadarbība ir iesaldēta. Varu minēt arī piemērus. Vienā no reģionālajiem teātriem Krievijā man bija jāiestudē Bertolta Brehta ''Māte'', kas ir par karu, un mēs ar tā teātra direktoru par to runājām jau divus gadus, bet viņš man beigās piezvanīja un jautāja, vai es nevarētu to izrādi taisīt par mīlestību, nevis karu.
Tāpat kādā skolā netālu no Maskavas man bija jāiestudē pasaka ar bērniem, ko es tur brīvprātīgi jau darīju vairākus gadus, jo skolotāji tur ir mani draugi. Taču tagad skolēnu vecāki nevēlas, lai es tur darbotos tieši manas pozīcijas dēļ par Ukrainā notiekošo.
- Noslēgumā pastāstiet par saviem tuvākās nākotnes plāniem - vai dosieties atkal uz Ukrainas austrumu teritorijām un turpināsiet vākt iedzīvotāju stāstus, lai veidotu jaunas izrādes?
- Kopš jūnija kopā ar dramaturgiem Natāliju Vorožbitu un Maksimu Kuličkinu veidojam jaunu teātri Kijevā, kas paredzēts laikmetīgajai drāmai un dokumentālajam teātrim. Es tur esmu radošais direktors. Teātra attīstībai būs nepieciešami vismaz trīs gadi. Paralēli mēs veidojam sadarbību un izrāžu apmaiņu ar dažādiem teātriem Berlīnē, Londonā. Un vēl šobrīd ik mēnesi es strādāju pie jaunas izrādes ar cilvēkiem, kuriem nācās pamest mājas kara darbības dēļ Ukrainā. Šis iestudējums taps tuvākā gada laikā. Teātrim ir brīnišķīga priekšrocība – tā ir iespēja ceļot ar izrādēm un apmainīties ar tām dažādās sabiedrībās, tādēļ es mīlu savu darbu.
