Neatklātā Sēlija

«Neatklātā Sēlija». Bebrene, Zasa un Subate

Neatklātā Sēlija

«Neatklātā Sēlija». Jaunjelgava, Sala un Dviete

«Neatklātā Sēlija». Sēlijas vidiene. Viesīte, Aknīste un Staburags

Dzīve 14 metrus no Daugavas dzelmē dusošā Staburaga. Saruna ar rakstnieci Māru Svīri

Prozaiķe un dramaturģe Māra Svīre, īstajā vārdā Māra Kaijaka, joprojām ir enerģiska un darbīga. Pavasara iestāšanās viņas dzīvē liecina, ka drīz varēs pārcelties uz savu vasaras mītni – lauku mājām “Staburags”, kas atrodas Jaunjelgavas novadā, vien apmēram 14 metrus no Daugavas dzīlēs dusošās Staburaga klints.

“Staburagā” ar rakstīšanu Māra Svīre parasti gan nenodarbojas, jo vasarās daudz darāmā ir dārzā. Rakstnieces darbi parasti top, pārziemojot Rīgā. Teju 48 gadus ilgajā radošajā mūžā uzrakstīti vairāk nekā trīsdesmit darbi, tostarp leģendārais stāsts par mantojuma dalīšanu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, par kura filmas scenāriju rakstniece saņēmusi Autortiesību bezgalības balvu. Prozaiķe uzrakstījusi arī scenāriju populārajam seriālam „Likteņa līdumnieki”. Rakstniece ir Triju Zvaigžņu ordeņa ceturtās šķiras virsniece.

Katrai paaudzei savs karš

Trauksmainais laiks satrauc arī Māru. Viņa gaida brīdi, kad vīrusam beidzot varēsim sacīt: „Paldies, es vairs nebaidos!” Rakstniece nespēj sagaidīt, kad atkal atsāksies dzīve, jo viss ir apstājies. Vienlaikus Mārai patīk Rīgas tukšās ielas. „Jaunībā studiju laikā jūnijā, kad zied liepas, dodoties uz sesiju, vēroju, kā sētnieki ar šļūteni mazgā trotuārus. Tāda svaiga sajūta. Tagad man ir tāda pati sajūta,” atmiņās dalās Māra, piebilstot, ka pašlaik, atšķirībā no tiem laikiem, iemesls tam ir skumjš.

„Katrai paaudzei ir savs karš, kas izposta dzīvi, piespiežot to pēc tam sākt no jauna. Man jau šķita, ka mēs izspruksim bez kara. Dzīve vairs nav tāda kā agrāk un, ļoti iespējams, arī nebūs,” pārdomās dalās Māra. Šis laiks ir iezīmējis kādu ļoti pamatīgu problēmu - cilvēki apmulsuši no tā, ka, pavadot laiku mājās, ir grūti sadzīvot savā starpā. „Redz, cik tālu mēs esam aizgājuši. Agrāk tā bija norma - dzīvot patriarhālā ģimenē. No rīta līdz vakaram, gadu no gada. Un tas viss likās ļoti normāli. Tagad ģimenes dzīve ir tāda satikšanās – no rīta katrs skrien uz savu pusi un tad vakarā satiekas. Izrādās, ka visu laiku būt kopā ir ļoti problemātiski,” saka Māra. Viņa ar vīru rakstnieku Vladimiru Kaijaku, kurš pirms sešiem gadiem devās mūžībā, diendienā kopā nodzīvoja 38 gadus. „Mums nebija garlaicīgi, mums bija ļoti labi,” saka rakstniece.

Māra kopā ar vīru Vladimiru, kurš viņai bija padomdevējs profesionālajā darbībā, lielisks sabiedrotais, meklējot dēkas, kā arī mīlošs dzīvesbiedrs.

Dzīve „Staburagā”

Rudenīgā 1976. gada 10. oktobrī Māra kopā ar vīru nejauši uzgāja necilo mājiņu Daugavas krastā, ko pašu spēkiem iekārtoja un atjaunoja sev pa prātam. Deviņdesmitajos gados, kad Rīgā iztikšana bija grūtāka, kas arī bremzēja radošo pacēlumu, Māra ar vīru „Staburagā” 10 gadus nodzīvoja pastāvīgi, nevis tikai vasarās. Paši audzēja kartupeļus, burkānus un citas dārza veltes. Šī dzīve nemanot viņiem iepatikusies. „Tas bija skaisti! Sniegs tāds balts, pavisam citādāks nekā Rīgas dubļainais,” atminas Māra.

Māja „Staburags”, ar kuru saistās liela daļa Māras vasaru.

Ar vīru rakstniecei saistās daudzas mīļas, dēkainas un siltas atmiņas. Māra piefiksējusi, ka, runājot par viņu, joprojām mēdz teikt „mēs”.  Viena no abu kopīgajām nodarbēm bija braukšana Daugavā. Kad zivis drīkstēja ķert ar zvejas tīkliem, rakstnieku pāris regulāri sēdās airu laivā un brauca lūkot lomu. Makšķerēšana gan nebija domāta viņiem, jo trūka pacietības sēdēt un gaidīt, kad kāda zivs paraustīs aukliņu. Kad tīkli bija izlikti, katru dienu bija jābrauc tos lūkot, citādāk zivs sapiņķerējusies nobeidzas. Reiz laimests bija pamatīgs – 30 kilogramus brangs sams. Parasti airēšanos uzņēmās Māra. Dažreiz Vladimirs dusmojās: „Turi tak to laivu!”, bet Māra pretī atcirta, ka viņa nevar, nav spēka. Kaimiņš pēc tam atzina, ka nekad nav dzirdējis viņus uz sauszemes strīdamies, bet laivā gan.

Vēl viena Māras aizraušanās ir pie mājas iekoptais puķu dārzs, kurā zied peonijas, īrisi, dienziedes. Dienziedes labi nosedz zemi, kas nozīmē, ka izpaliek ravēšanas darbi. Kad Mārai jautā, kā viņa „Staburagā” atpūšas, rakstniece atbild: „Nekā! Es visu laiku kaut ko daru, un tas ir labi, jo ko gan nozīmē atpūsties? Zvilnēt dīvānā? Nē!”

Ar līdzīgu sajūsmu Māra runā arī par zalkšiem. Kādus 20 gadus čūskulēni nerādījās Mārai acīs, viņa pat ticēja, ka to tur nav. Tikai tad, kad rakstniece atklāja, ka tomēr ir, Vladimirs mierināja kliedzošo Māru, sakot: „Vai dieniņ, sen jau viņi te ir un turklāt lielā skaitā!” Reizēm kāds rāpulis paviesojies arī Māras nama priekšnamā, bet, tā kā ticējums vēsta, ka zalkši nes laimi un svētību, tad tas tiek uztverts kā laba zīme. Protams, zināma distance tiek ieturēta. Vienreiz Māra saņēma zvanu no kaimiņa ar lūgumu palīdzēt tikt galā ar šādu pašu negaidītu viesi.

„No kā baidīties, ja kājās garie zābaki un es pati stāvu pa krietnu gabalu?” vaicā Māra, savā telefonā rādot foto kolekciju ar piemājas zalkšiem.

Rakstnieka smadzenes darbojas citādi

Kā rakstnieci Māra sevi pieteica salīdzinoši vēlu – 30 gadu vecumā, vīra Vladimira pamudināta. „Ko tu viņus kritizē, raksti pati!” sacīja Vladimirs pēc tam, kad Māra ķidāja jauno rakstnieku darbus. Sižetu idejas viņai prātā bijušas jau sen, un pirmie divi sarakstītie stāsti atzinību ieguva uzreiz, tiekot publicēti tā laika prestižajos izdevumos - literatūras žurnālā „Karogs” un laikrakstā „Literatūra un Māksla”. Kad tas bija noticis, vairs nebija kur atkāpties, vajadzēja turpināt rakstīt. Tā kā arī Māras vīrs bija ievērojams rakstnieks, viņai vajadzēja izdomāt kādu pseidonīmu. Vladimiram iešāvās prātā lieliska ideja: „Tu esi pietiekami veca, kad tu sāc, un, ja tu gribi kaut ko izdarīt, tev ir žigli jākustas. Svīre ir Latvijas ātrākais putns, tu būsi Svīre!”

Māra stāsta, ka nekādu lielo iedvesmu rakstīšanai nevajag, atliek vien sēsties pie galda un darbināt savas pelēkās šūniņas. „Izdomāt vajag, protams. Nav jēgas sēdēt pie galda ar tukšu galvu, bet nekad nevar zināt, kad kaut kāda doma vai sižets piedzims. Vienkārši tās smadzenes ierīkotas uz neparastāku domāšanu – nevis domāt par to, ko es pirkšu veikalā un ko mans dēls dara, bet gan domāt par dzīves vispārīgākām lietām, vērot pasauli, cilvēkus. Reizēm tas pārvēršas sižetā,” par rakstīšanu saka autore, atzīstot, ka šis process nav īsti izstāstāms. „Man šķiet, ka, lai noskatītu kāda romāna varoni dzīvē, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Bet tas ir iespējams,” atzīst rakstniece, piebilstot, ka tuviniekus, draugus un radus savos darbos viņa neatspoguļo.

Savu jaunāko romānu Māra pabeidza marta beigās. Rakstniece precīzi piefiksējusi darba pabeigšanas brīdi – tas noticis 30. martā pulksten 18.30. Līdzīgi kā vairākos citos viņas darbos, arī jaunākajā notikumi risinās Līgo svētku laikā. Šī tēma Mārai ir tuva, jo viņa ļoti ilgojas pēc tādiem svētkiem, kādi uzburti pašas iztēlē – tie līdzinās lugā „Skroderdienas Silmačos” attēlotajiem. Reiz, kad abi ar vīru devās svinēt Līgo pie rakstnieces Saulcerītes Vieses, Mārai tādus svētkus izdevies piedzīvot. Ezera krastā notikusi pamatīga līgošana – rotaļas, vainagu mešana ozola zaros, uguns rata laišana no kalna, goda vārti lecošai saulei… Pārējos gadus šie svētki esot tādi – ne šis, ne tas,–  vienmēr kaut kā pietrūkstot.

Vasarā Māra neraksta, tāpat kā viņas vīrs. Taču sava mūža pēdējā vasarā Vladimirs, it ka kaut ko nojauzdams, rakstījis. Vasarās ir daudz darbu pie mājas, katru dienu jāapčubina puķu dārzs, rakstīšanai nav laika, bet tas nenozīmē, ka prozaiķe nedomā. Viņa domā visu laiku. Tā pa māju rosīdamās, Māra uzrakstīja miniatūras jeb, kā viņa pati tās sauc, „gudrībiņas”, kas apkopotas grāmatā „Ja pulkstenis nenodos”.

Mārai kopā ar vīru bija tradīcija – kad iznāk jauna grāmata, dzert kafiju no īpašās tasītes, no kuras reiz malkojusi pati Aspazija. Šāda reize bija arī pagājušā gada nogalē, kad atsevišķā izdevumā tika nodrukāts stāsts „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.

Dzimusi malēniete, bet piederīga Sēlijai

Māra ir dzimusi malēniete un nekad no tā neatteiksies, jo Alūksnes puse viņai ir ļoti mīļa. Vienlaikus rakstniecei ir nenoliedzama saikne ar Sēliju, tāpēc viņa uzskata sevi par tai piederīgu. „Man ir sajūta, ka es esmu tur zem peonijām savu sirdi iekašņājusi,” atzīstas Māra.

Māras lepnums – divkrāsu peonijas. Māra ziedus audzē, lai liktu tos vāzē istabā un ciemiņiem dotu līdzi.

No Rīgas mitekļa līdz „Staburaga” mājai ir 115 kilometru. Ja sākumā bijusi sajūta, ka brauc uz kaut kurieni, tad nu jau daudzus gadus tās tiek sauktas par mājām. Šis zemes pleķītis ir kļuvis ļoti mīļš, tajā liela loma ir Daugavai, jo tā ir tik mainīga, skaista un tuvu. „Ar Daugavu ir jāuztur attiecības, jāizturas ar cieņu,” saka Māra.

Kad rakstnieku pāris meklēja lauku māju, viņi zināja, ka vēlas, lai tai blakus būtu ūdeņi. Māra gan vairāk cerēja uz kādu strautiņu, mazu upīti, bet Vladimirs gribēja lielus ūdeņus. Tā viņi nonāca pie mājas Daugavas krastā.

„Sēlija ir pelnījusi būt piektā māsa Latvijas kultūrvēsturisko novadu zvaigznājā,” pārliecināta Māra. Daudz ir bijis precinieku šai vietai, bet par spīti visam Sēlija ir saglabājusi savu būtību, pateicoties tās iedzīvotājiem. Iekārotāji un iekarotāji senos laikos ir nākuši un gājuši, bet pamatiedzīvotāji ir izrādījušies stiprāki, viņi ir izturējuši un palikuši līdz pat mūsdienām. „Tas ir tāpēc, ka sēļi ir lepni par to, kas viņi ir,” sacīja Māra. Par rakstnieces teikto ir iespēja pārliecināties dokumentālajā ciklā „Neatklātā Sēlija”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti