Baibas stāsts: Neticība iespējai saslimt, tad bailes un sāpes
Ieraduma pēc ar Baibu Loci gribas sarokoties, bet ātri jāaptver, ka pandēmijas apstākļos tā nav laba doma. Latvijas Radio ar Baibu tiekas viņas darbavietā Sarkandaugavā – viņa vada ziedu vairumtirgotāja Rīgas filiāli, un tieši tur, visticamāk, viņa arī saslima.
“Pirmie simptomi man parādījās 1.– 2.martā. Bet nāca 8. marts, mans darbs ir saistīts ar ziediem, un tajā brīdī jau tu par to nedomā. Tobrīd tas viss likās vēl kaut kur tālu. Pie mums jau vēl nekā nebija. Likās – esmu vienkārši apaukstējusies, jo nonstopā skrēju, strādāju, bija pavasaris. Vienā vakarā, 3. vai 4.martā, temperatūra uzkāpa līdz 38,5 grādiem. Nu, ko – iedzer paracetamolu, no rīta celies un ej uz darbu,” atceras Baiba.
Darbā gāja karsti, tāpēc Baiba vairākas dienas mēģināja iztikt ar pretdrudža zālēm un turpināt strādāt. Līdz fiziski sabruka.
“Ceļojusi es nebiju, bet tajā brīdī nāca iekšā ļoti daudz ziedu no Holandes – un tās ir fūres, kuru šoferi brauc cauri visai Eiropai. Un, protams, neviens šoferis jau neteiks, ka ir slims vai jūt simptomus. Bija arī ļoti liela klientu plūsma, visi brauca pakaļ ziediem. Toreiz, marta sākumā, jau vēl neviens nedomāja, ka te tas vīruss ir un ka mēs jau varam sākt slimot,” stāsta Baiba.
Tobrīd, marta sākumā, Covid-19 testus veica ļoti ierobežoti – tiem, kas ceļojuši, un viņu kontaktpersonām, bet uz maksas testiem bija nedēļām gara rinda, tāpēc Baiba pie testa netika. Taču temperatūra strauji kāpa, jau pēc pāris dienām ģimenes ārsts maskā atbrauca izklausīt plaušas un secināja – abpusējs plaušu karsonis. Baiba sāka dzert antibiotikas. Vienas, otras, tad vēl arī trešās un ceturtās. Nelīdzēja.
“Tā kā sāku dzert antibiotikas un nekas nepalīdzēja, viņš teica: “Baiba, tev ir Covid-19. Lai viņi netaisa analīzes, ja neuzskata par vajadzīgu, bet esmu simtprocentīgi pārliecināts. Jo ar šīm zālēm tev bija jātiek uz ķepām jau pēc nedēļas,” ārsta teikto atminas sieviete.
Ziedu bāzē Baiba vada veselu komandu un atstāj enerģiska, pozitīva cilvēka iespaidu, kurš par grūtībām daudz nesūdzas, bet iet un dara. Tomēr, atceroties slimības smagākos brīžus, viņa neslēpj – bijis ļoti slikti.
“Sāp plaušas. Ja kāds man teiktu, ka var sāpēt plaušas, es neticētu. Tas ir tā, ka nevar ievilkt elpu. Maksimums ir tādi īsi elpas vilcieni, jo, tiklīdz tu mēģini ieelpot dziļāk, tā sāp. Klepus ir rets, bet, kolīdz sāk kasīt, jau ir bail, jo zini, ka sāpēs. Sāp tā, ka tu, pieaudzis cilvēks, raudi,” sajūtas apraksta Baiba.
Baiba atceras, ka pusotru nedēļu temperatūra turējusies virs 38 grādiem.
Bezspēks bijis tik liels, ka vienistabas dzīvoklī līdz virtuvei nav varējusi aiziet bez apstāšanās.
Izsauca ātro palīdzību, izstāstīja situāciju, taču pie Covid-19 analīzēm atkal netika.
“Atbrauca brigāde, uzlika man respiratoru, paši maskās, un sāka man taisīt kardiogrammu. Prasīju – kāpēc, jo es gaidīju analīzes. Man atbildēja: “Nē, jūs neesat kritērijos, kam taisa analīzes, visas brigādes tās neņem.” Piedāvāja braukt uz slimnīcu, bet brīdināja, ka gaidīšanas laiks uzņemšanā būs, ja pareizi atceros, septiņas līdz deviņas stundas. Ja tev ir slikti un grūti elpot, protams, tu izvēlies gulēt gultā mājās, nevis sēdēt slimnīcas uzņemšanā un nezināt, kas būs tālāk,” stāsta Baiba.
Marta vidū temperatūra beidzot sāka kristies, bet vēl divas nedēļas turējās virs 37 grādiem. Ar saviem trim bērniem visu šo laiku Baiba sazinājās tikai videozvanos, jo baidījās, vai joprojām nav lipīga. Kad aprīļa sākumā viņai beidzot veica Covid-19 testu, tas jau bija negatīvs. Dažs mēģināja teikt, ka tas bijis vienkāršs plaušu karsonis.
“Man ir bijis plaušu karsonis, es zinu, kā tas bija un kāds toreiz bija klepus. Tās ir divas dažādas lietas,” uzsver Baiba.
Punktu šaubām pielika antivielu tests, uz ko Baibu nosūtīja ģimenes ārsts.
Antivielas apliecināja, ka izslimots nekas cits kā tieši Covid-19. Bet oficiālajā Covid-19 statistikā Baibas nav. Nav arī viņas kolēģes, kura ar līdzīgiem simptomiem saslima drīz pēc Baibas, tikai vieglākā formā. Arī viņa toreiz vēl analīzēm nekvalificējās.
Baiba darbā atgriezās pusotru mēnesi pēc saslimšanas, bet sekas izjuta vēl ilgi.
“Kad viss beidzās, man vajadzēja vēl pusotru mēnesi, lai atkoptos. Bija vājums, galvas reiboņi, pavājināta garša. Elpojot bija sajūta, ka kaut kas ir priekšā. Vienu rītu pamodos, nožāvājos un sapratu – wow, es ievilku pilnas plaušas! Tas ir tāds prieks, ka tu to vari izdarīt! Tas nav smieklīgi, un tās nav blēņas, tas tiešām ir briesmīgi,” saka Baiba.
Par laimi, piecus mēnešus vēlāk Baiba slimības sekas vairs neizjūt, bet šajā laikā saskārusies gan ar lielu atbalstu, gan arī ar neticīgajiem, kuri apšauba viņas slimību un atsakās dezinficēt rokas, ienākot ziedu bāzē.
Naidīgi komentāri internetā viņu neuztrauc, drīzāk rada žēlumu un neizpratni.
“Tagad es saku – dod Dievs tev nekad ar to nesaskarties. Ne tev, ne taviem mīļajiem. (..)
Man tas bija tāds laiks, lai pārdomātu dzīves vērtības. Nevienam nenovēlu. Cerams, ka kāds dzirdēs un uzklausīs,” nosaka Baiba.
Matīsa stāsts: Pats dabūju ar bumerangu, jo piegāju tam ar bravūru
Ar otru sarunas biedru Matīsu Latvijas Radio sazinās datora ekrānā, jo viņš joprojām ir Covid-19 pozitīvs. Arī Matīss ir rīdzinieks un bija viens no tiem, kas atsaucās Latvijas Radio sociālajos tīklos publicētajam aicinājumam dalīties savā slimības pieredzē.
“Mani sauc Matīss Viekalis, esmu 30 gadus vecs, par veselību nesūdzos, esmu fiziski nodarbināts, strādāju saistībā ar elektroniku un telekomunikācijām. Un esmu apslimis ar jauno Covid vīrusu,” par sevi stāsta Matīss.
Matīsam slimības gaita bijusi vieglāka nekā Baibai, bet ne tik viegla kā viņa draudzenei, kura saslima pirmā.
“Viņa slimoja ar parastām iesnām, bez nekādiem saasinājumiem, bez augstas temperatūras. Pirms atgriezties darbā, viņai bija jāveic obligāts Covid-19 tests, jo darba kolektīvs ir ar salīdzinoši lielu vidējo vecumu. Tāpēc visi ir ļoti piesardzīgi. Principā viņa par savu pozitīvo testu uzzināja nejaušības pēc. Kur viņa aplipinājās, to mēs vēl aizvien nezinām,” stāsta Matīss.
Kaut simptomu tobrīd vēl nebija, testu veica arī Matīss un saņēma atbildi – pozitīvs. Tikai vēlāk uzkāpa temperatūra un sākās nespēks.
“Visaugstākā temperatūra man bija 38,4 līdz 38,6 grādi, jutos ļoti saguris, gulēju 18 stundas dienā kopā ar savu kaķi. Tā pagāja divas, trīs dienas, tad pamazām atlabu, likās – viss kārtībā, un tad sāka parādīties pārējie simptomi: pazuda oža, garšu jūtu ļoti minimāli. Nu, varbūt citronu es atšķirtu, bet mango no banāna – noteikti ne. Rīta kafija principā ir bez garšas, dzeru tikai ieraduma pēc. Pēdējās dienās ir pazudusi dzirde vienā ausī, bet nezinu, vai tas saistīts ar pašu Covid-19,” stāsta Matīss.
Par laimi, Matīsam elpot nav grūti un arī klepus nemoka. Draudzene izslimojusi vēl vieglāk.
Viņu gadījumā tikai draudzenes obligātais tests “izglāba” no tālāka uzliesmojuma abu darba kolektīvos. Abu gadījumi ilustrē, cik atšķirīga mēdz būt vīrusa ietekme.
“Pats dabūju ar bumerangu, jo piegāju tam visam ar zināmu bravūru – esmu jauns, es jau pārslimošu.
Man bija pienākuma sajūta pret citiem – pret vecākiem, kolēģiem, citiem cilvēkiem sabiedrībā. Vairs nebraucu tik bieži uz laukiem, negribēju būt tas asimptomātiskais gadījums, kas aplaiž vecvecākus. Ierobežojumus ievēroju nevis sevis dēļ, bet vecākās sabiedrības daļas dēļ un to dēļ, kuriem varbūt nav tik spēcīga imunitāte. Kā izrādījās, slimojot arī mana imunitāte nebūt nav pietiekama un simptomi ir smagāki. Man likās – mani jau neķers, man būs vieglas iesnas, pāris dienas paslimošu, tests jau būs negatīvs un varēšu atkal iet uz darbu.
Bet ir pagājušas divas nedēļas, un vīruss joprojām ir aktīvs. Nav nemaz tik viegli,” atzīst Matīss.
Matīss nav liels sociālo tīklu fans un “Facebook” ieskatoties vien pāris reizes nedēļā. Slimības gaitu viņš aprakstīja sevis iecienītajā tehnoloģiju entuziastu forumā “Boot.lv”, jo bija redzējis ļoti maz publisku pieredzes stāstu. Reakcija uz viņa dienasgrāmatu esot bijusi ļoti dažāda.
“Gribēju savā stilā vienkārši aprakstīt, kas ar mani notiek, negaidot kādu īpašu atbalstu vai žēlošanu. Biju gatavs arī “otras puses” reakcijai – ka Covid-neticīgie un sazvērestības teoriju piekritēji rakstīs, ka mānos,” stāsta Matīss.
Kā jau viņš paredzēja, forumā aktīvi izteicās gan vieni, gan otri.
Sazvērestību piekritēju augsto aktivitāti viņš saista ar vīrusa radīto saspīlēto gaisotni, cilvēku bailēm un arī gluži vienkāršu garlaicību,
jo parādījies vairāk brīva laika un prāts meklē, kā šo vīrusa epopeju padarīt interesantāku, pat ja kaut kas jāpiedomā klāt.
“Zīmīgi, ka lielākā daļa, kuri atbalsta sazvērestības teorijas par Covid-19, ir arī atmiņas ūdens piekritēji un 5G “kaitīguma” zinātāji. Es pats esmu studējis telekomunikācijas un mazliet zinu par šo visu. Tāpēc domāju – cik gan mums ir daudzpusīgi eksperti, kuri zina, gan kā virpuļot atmiņas ūdeni un cik dziedniecisks tas tagad būs. Tajā pašā laikā mēs esam arī medicīnas eksperti, jo zinām, kā vīruss ir radies un ka to ir uztaisījušas lielās korporācijas vai Ķīna. Esam arī eksperti par radio sakariem – zinām, kā darbojas 5G, kāda ir frekvences ietekme uz cilvēku... Mums beigās sanāk ļoti izglītota sabiedrība! Protams, es to saku ar sarkasmu, jo šaubos, ka mums nudien ir tik daudz izglītotu speciālistu, kas reizē zina daudz par medicīnu, elektroniku un telekomunikācijām,” saka Matīss.
Viņš atzīst, ka ne visus pašlaik noteiktos ierobežojumus atbalsta – kamēr bijis vesels, regulāri gājis uz svaru zāli un nesaprot, kādēļ iekštelpu sports būtu kaitīgāks par iedzeršanu bārā, tomēr aicina ieklausīties ekspertos un nepakļaut saslimšanai apkārtējos.
Masku protestētājiem viņš piedāvā šādu analoģiju: “Tas būtu tas pats, kā nelietot drošības jostu, braucot ar auto. Ja, uzvelkot maskas, jūs esat kā suņi ar uzpurņiem, tad, arī piesprādzējoties pie stūres, jūs esat sasiets? Tas nez kāpēc ir kļuvis par ikdienu. Arī masku valkāšana tagad kādu laiku būs ikdiena. Nedomāju, ka tas būs tikai uz mēnesi. Tas noteikti būs ilgāk, bet kaut kā tā ietekme ir jāmazina. Negribētos, lai izbeidzas elpināšanas aparāti un ārstiem jāizvēlas, kuru glābt, kuru – ne. Domāju, ka tādu situāciju negrib neviens – ne tie, kuri atbalsta masku valkāšanu, ne tie, kuri neatbalsta.”
Matīss cer, ka viņa stāsts sasniegs tos, kuri vēl šaubās, kam īsti ticēt, un iedrošinās ticēt pierādījumiem un zinātnei, nevis pašpasludinātiem dīvāna ekspertiem.
Arī viņš no slimības uzliktajiem ierobežojumiem ir noguris un saprot, ka vēl grūtāk ir tiem, kam pandēmija sagrāvusi biznesu.
“Visiem ir grūti, un mums kā sabiedrībai ar to kopā ir jātiek galā. Nevis – vienam ir ierobežojumi, bet pārējie dara, kā grib. Arī es pats ļoti labi izjūtu šos ierobežojumus, esmu divas nedēļas nosēdējis mājās, kas ir grūtāk, nekā biju iedomājies,” atzīst Matīss.
Edgara stāsts: Var pietikt arī ar vienu neuzmanību, vissmagāk bija psiholoģiski
Latvijas Radio trešais sarunas biedrs ir Edgars Feldmanis.
“Esmu Edgars, un esmu izslimojis Covid-19. Es ceru, ka nu jau esmu izslimojis. Uzdodiet jautājumus, tad jau atbildēšu...” sarunu iesāk Edgars.
Edgars ir trīsdesmitgadnieks, strādā farmācijas nozarē un brīvajā laikā aktīvi sporto – spēlē amatieru hokeja līgā, ir aizsargs komandā ar brīnišķīgu nosaukumu.
“Manu komandu sauc “Cirks uz ledus”,” viņš nosmejas.
Edgars gan uzreiz uzsver, ka viņa inficēšanās nekādā veidā nav saistīta ar hokeju.
Viss noticis daudz prozaiskāk – uz darbu atnācis mazliet apslimis kolēģis.
“Visticamāk, tas notika biroja telpās. Viens kolēģis nejutās pārāk labi, bet ne jau tā, lai nenāktu uz darbu. Piesardzību ievēroja gan viņš, gan es. Bet kaut kā dabūju... Paldies Dievam, esmu vienīgais no kolektīva. Citus tas neskāra,” stāsta vīrietis.
Edgaru slimība skārusi visvieglāk no Latvijas Radio trim sarunu biedriem.
“Vissmagāk bija psiholoģiski – ka nedrīksti nekur iziet ārā. Pati slimošana mani baigi neskāra. Vienu dienu jutos slikti, sāpēja galva, temperatūra – 37,7 grādi. Temperatūra nekritās, tā slimošanas sajūta bija citādāka. Nolēmu uztaisīt testu,” atceras Edgars.
Rezultātus Edgars saņēma jau pēc tam, kad simptomi bija pāri. Par laimi, viņa sieva neinficējās. Tagad ar četrarpus gadus veco puiku sēž mājās.
“Visu laiku nodarbojamies, cik nu varam. Sanāk vairāk iepazīt savu ģimeni,” atzīst Edgars.
Viņš atceras – kolīdz saņēma analīžu rezultātus, apzvanījis visus, ar ko pēdējā laikā bija ticies.
“Mazliet pat pārspīlēju, jo tobrīd vēl nezināju, cik ilgi pirms tam esmu bijis lipīgs. Izrādās, ka tās ir divas dienas, pirms parādās simptomi. Es jau biju apzinājis cilvēkus par nedēļu atpakaļ,” stāsta Edgars.
Edgars vērtē, ka pirms saslimšanas bijis visai piesardzīgs, tomēr atzīst – izrādās, var pietikt arī ar vienu neuzmanību.
Vienlaikus arī viņš dusmojas par sportošanas aizliegumu iekštelpās, kas pagaidām apturējis arī Entuziastu hokeja līgas darbību.
“Ir jādara lietas, bet jābūt piesardzīgiem. Vēl piesardzīgākiem, nekā biju es un mans kolēģis. Kamēr apkārt būs nepiesardzīgie, arī piesardzīgajiem būs daudz grūtāk nesaslimt. Pietiek ar dažiem, kuri neuzvelk masku un aplipina citus,” nosaka Edgars.
Arī Edgars necer, ka viņa stāsts mainīs domas tiem, kuri dzīvo tikai sazvērestību pasaulē. Tomēr tiem, kas gatavi klausīties, Covid-19 izslimojušie uzsver: lipīgas slimības gadījumā stāsts nav tikai par mums pašiem; ja negribat saudzēt sevi, sargājiet vismaz apkārtējos, kurus varat aplipināt un kuriem sekas var būt daudz smagākas nekā jums pašiem.
