Dien specvienībās un pārvalda personālu: sievietes Latvijas armijā

Latvijas bruņotajos spēkos – gan profesionālajā dienestā, gan Zemessardzē – sievietes dien attiecīgi aptuveni 15% no karavīru kopskaita profesionālajā dienestā un aptuveni 17% Zemessardzē. Armijā nav ierobežojumu amatiem, kurus dāmas var ieņemt šķietami vīrišķīgajā profesijā, sievietes ir gan štāba darbos, gan arī kājnieku vienībās.

Latvija ir arī viena no tām valstīm, kur nav ierobežojumu sieviešu amatiem un pakāpēm. Starp Latvijas armijā dienošajām sievietēm piecas ir ieguvušas augsto pulkvežleitnanta karjeras virsnieka dienesta pakāpi.

Portāls LSM.lv par sieviešu dienestu Latvijas armijā sarunājās ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Apvienotā štāba Personāla departamenta priekšnieci, pulkvežleitnanti un Viestura ordeņa virsnieci Ilzi Žildi.

Galvenais viņas uzdevums ir Apvienotā štāba līmenī vadīt personāla resursu plānošanu, sagatavošanu, lietderīgu un pamatotu izmantošanu un uzskaiti, kā arī piedalīties personāla politikas ilgtermiņa virzienu attīstībā. Tie ir gan ikdienas personāla administrēšanas darbi, gan arī tieša atbildība par bruņoto spēku personāla attīstību nākotnē. “Arī plānošana gan ilgtermiņā, gan arī tajos uzdevumos, kas paredzēti izpildei gada ietvarā. Principā viss, kas attiecas uz personāla vadību – [esmu] komandiera labā roka attiecībā uz jautājumiem, kas skar cilvēkus”.

Dienests armijā – neapzināta izvēle

Dienests armijā Žildei nebija gluži apzināta un mērķtiecīga izvēle. “Tas bija studiju laiks Latvijas Universitātē. Biju izvēlējusies sirdij joprojām tuvu specialitāti - esmu beigusi biologus un pēc civilās izglītības esmu bioloģijas un ķīmijas skolotāja. Studiju laikā - tas bija 90. gadu sākums – ar finanšu līdzekļiem bija pietiekami trūcīgi, un studenti otrajā, trešajā kursā skatījās, kur varētu strādāt”.

Studiju laika kursa biedrene bija sākusi darbu jaunizveidotajā Zemessardzes štābā, un sanācis tā, ka jaunietei bijis jāpārceļas dzīvot uz Lietuvu. “Vajadzēja ātri atrast aizvietotāju - cilvēku, kas varētu uzreiz nākt un pildīt viņas darbu, lai viņa pēc iespējas ātrāk tiktu projām. Un tā šo darbu piedāvāja man. Viņa bija datoroperators, un tika meklēts darbinieks, kurš varētu apstrādāt un ievadīt datorā salīdzinoši lielu dokumentu un datu apjomu, jo Zemessardzē tajā laikā notika iepriekš sodīto zemessargu atestācija. Tika skatīti jautājumi, vai cilvēki ar iepriekšējo sodāmību var palikt un turpināt dienestu vai ne. Tātad savāktos datus un ar roku rakstīto informāciju vajadzēja sistemātiski apkopot un uzkrāt elektroniskā vidē. Tajā laikā principā datori tikai pakāpeniski ienāca mūsu sadzīvē un datoru, godīgi sakot, biju redzējusi tikai no attāluma. Taču, tā kā spēlēju klavieres, manai kursa biedrenei ienāca prātā, ka ir saskatāma zināma līdzība, arī rakstot uz datora, un man tādēļ šo darbu varētu piedāvāt. Nenoliedzami, tas bija riskanti, tomēr mani darbā pieņēma.”

Tā sākās Žildes dienesta un darba gaitas Latvijas armijā. Sākumā bijusi kā civilais līgumdarbinieks, bet pēc tam nolēma iestāties dienestā Zemessardzē. Tas bija 1994. gadā. Tad 2000. gadā viņu uzaicināja nākt strādāt uz bruņoto spēku Apvienoto štābu, un nu armijas personāla struktūra ir iepazīta līdz vissīkākajām detaļām un niansēm. “Ir bijuši daudzi, arī gari militāro mācību periodi, bet dzīvē tā ir sakritis un arī lēmumi tikuši pieņemti tādi, ka man ir bijis jāatgriežas tajā jomā, kuru pārzinu vislabāk un kur es varu gan savai valstij, gan arī militārajai struktūrai sniegt vislabāko”.

Grūtākais posms krīzes laikā

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas armija tikai pakāpeniski sāka veidoties. Atmiņā Žildei no tā laika labi iespiedies tas, ka Zemessardzes štāba un visu jauno struktūru veidotāji bijuši lielākoties ļoti patriotiski noskaņoti cilvēki, kas pametuši labi atalgotus darbus, un, lai nodrošinātu kaut kādu minimālu aprīkojumu darba sākšanai, uz vienībām nesuši pat savas personīgās mēbeles.

Armijai deviņdesmitajos gados trūcis teju visa, tomēr smagākais attīstības periods piedzīvots ekonomiskās krīzes laikā. “Deviņdesmitajos gados man bija grūti novērtēt visus izaicinājumus, es kā jauniesācēja biju pašā struktūras apakšā. Man personīgi grūtākais periods bija krīze 2009. gadā. Tad tika pieņemti ātri, ļoti būtiski un arī ļoti sāpīgi lēmumi – gan par finansējuma samazināšanu, gan arī par konkrētu cilvēku atvaļināšanu no dienesta”. Tajos gados tika iziets cauri ļoti saspringtam darba periodam un lielai neziņai par to, kas varētu notikt nākotnē.

Vaicāta, vai tagad, kad Latvijas bruņotie spēki ir piedzīvojuši savu renesansi, bet valstī uzturas sabiedrotie karavīri un militārā tehnika, darba apjoms arī ir palielinājies, Žilde atbild, ka patiesībā pieder pie tiem cilvēkiem, kurus mēdz saukt par darbaholiķiem.

“Es ļoti mīlu savu darbu, un man patīk izaicinājumi. Man patīk ar tiem cīnīties un arī tikt galā. Šobrīd ir ļoti strauja bruņoto spēku izaugsme, paralēli tiek attīstītas daudzas spējas. Protams, kad parādās jauna tehnika un tiek veidotas jaunas vienības, cilvēku resursi ir viens no vissvarīgākajiem aspektiem”.

Militārās tradīcijas no ģimenes

Vai vecāki atbalstīja karjeras izvēli par labi militārajai jomai? Pulkvežleitnante stāsta, ka vecāki ir bijuši atbalstoši un pieņemtos lēmumus nav apšaubījuši. “Es domāju, ka mani vecāki vienmēr ir bijuši lepni par to, ka es esmu armijā. Mans vectēvs ir dienējis Siguldas kājnieku pulkā, viņš bija ļoti labs šāvējs un pildīja kvartīrmeistara pienākumus. Tādā vēsturiskā saiknē ir gods arī maniem vecākiem, ka esmu Latvijas armijā un esmu izvēlējusies šādu savu karjeru”.

Lai arī Žildes vectēvs Latvijas armijas atjaunošanos pēc okupācijas gadiem nepiedzīvoja, jo mira 1944. gadā no slimības, par izvēlēto karjeru interesi izrāda arī citi radinieki.

“Radu pulcēšanās saietos, zinot, ka esmu armijā, ir bijuši ļoti dažādi jautājumi un praktiski jau vienmēr tas tiek apspriests. [Tomēr] tas ir tā labvēlīgi, un es vienmēr esmu skaidrojusi dažādas lietas, sākot no finansējuma apmēra un pamatojuma armijai un jaunām tehnikas vienībām un beidzot pat ar tādām lietām kā pārāk zemu un skaļi lidojošas lidmašīnas... Bet es šo interesi pilnīgi saprotu, akceptēju un vienmēr cenšos skaidrot, kur es esmu, kāpēc un ko es īsti daru.”

Jautāta, vai šādās sarunās ir nācies saskarties arī ar negatīvu attieksmi, Žilde atbild noliedzoši, jo vairumā gadījumu tā ir pozitīva un drīzāk saistīta ar apbrīnu. Pulkvežleitnante uzsver, ka pieder pie tiem, kuri staigā formas tērpā arī civilajā vidē un ar to lepojas. “Ja tev pašam iekšēji ir pārliecība un tu esi lepns ar to, kur tu esi – tad tu arī sajūti to labvēlīgāko attieksmes pusi. Man apkārt esošajiem kolēģiem [arī] pārliecība ir gana spēcīga. Patiesībā jau tos grūtākos darbus var darīt tikai tad, ja ir šī iekšējā skaidrība par savu vietu un misiju.”

Tomēr Latvijā vēl ir, uz kurieni virzīties, piemēram, ja salīdzina ar attieksmi pret karavīriem ASV. “Tur man ļoti uzskatāmi un daudzas reizes ir nācies saskarties ar sabiedrības novērtējumu, ka armija ir drošības garants. Saskarsmē ar civilo vidi attieksme ir pārsteidzoši pozitīva un ieinteresēta, it īpaši par sievieti, kura pārstāv citas valsts armiju. Katra saruna tiek pabeigta ar domu, ka mēs visi pateicamies par to, ka jūs esat armijā un pateicamies par to, ka jūs savu dzīvi veltāt valsts aizsardzībai. Tās ir lietas, kuras tā īsti samāksloti nevar notēlot.”

Cieņa jāiegūst dabiskā veidā

Par spīti tam, ka armijā ir noteikta militārā subordinācija, respekts un cieņa tomēr nenāk vienkārši. Tā jāiegūst, gan rādot personīgo piemēru, gan izturoties ar ļoti lielu cieņu un izpratni pret tiem cilvēkiem, kas ir tavā pakļautībā. “Es savu komandu, savus cilvēkus uztveru kā kolēģus, domāju, ar patiesu interesi par viņiem, par viņu karjeru un spējām. Nekad nevar būt labs vadītājs, ja šo cieņu neiegūsti dabiskā veidā, militārā subordinācija tur neko nepalīdz. Cilvēki tevi nevar respektēt kā līderi tikai tāpēc, ka formālajā struktūrā tu tāds esi.”

Dienot armijā, viss ir atkarīgs tikai no pašas sievietes – no tā, kā sevi pasniedz, ko dara un ko patiesībā pati grib sasniegt. Žilde saka, ka savā dienesta laikā nekad nav saskārusies ar kaut kādām problēmām vai pārdzīvojumiem attiecībā uz kādu necienīgu izturēšanos.

“No otras puses, tādā vīriešu vidē – ja gribi pilnvērtīgi piedalīties vīriešu sarunās, teikt savu vārdu un ar savu viedokli būt līdzvērtīga kāda sarežģīta jautājuma apspriešanā, sievietei vienmēr jābūt nedaudz, teiksim - kādu pakāpīti augstāk, zinošai un sagatavotai par attiecīgo tēmu. Ja es kaut ko saku, man ir jābūt lielai pārliecībai, kāpēc es to daru un kāds tam ir pamatojums. Īpaši mācībās – vienmēr jāpiestrādā, jāpiedomā, ja tajā brīdī es gribu būt vienā līmenī ar kungiem, lai arī vīriešu pasaulē mani novērtētu pēc zināšanām un viedokļa pamatotības. Taču tas ir pilnīgi normāli.”

Pulkvežleitnante uzsver, ka viņas galvenā recepte ne tikai sievietei armijā, bet jebkuram cilvēkam dažādos dzīves līkločos, ir godīgums. Saprotot, ja ir kaut kādas lietas, kuras nezini vai neizproti, tas ir godīgi jāatzīst un jācenšas iegūt papildu zināšanas.

Sievietes armijā – gan personāla vadībā, gan specvienībā

Kopumā Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) šobrīd ir 15,3% liels sieviešu īpatsvars, kas esot salīdzinoši augsts rādītājs. Latvija šajā ziņā ir pirmajā pieciniekā starp citām NATO un sabiedrotajām valstīm, uzsver NBS. Sievietes Latvijas armijā salīdzinoši daudz dien personāla jomā, finanšu plānošanā, medicīniskajā nodrošinājumā, administrācijā un lietvedībā. Daudz sieviešu (60%) ir arī starp civilajiem darbiniekiem.

Taču tas nenozīmē, ka dāmas netiek pie šaušanas poligonos – izrādās, arī Speciālo uzdevumu vienībāa dien daiļā dzimuma pārstāves. Latvijā arī nav nekādu normatīvo aktu, kas liegtu sievietēm ieņemt kādu noteiktu bruņoto spēku specialitāti. Ja dāma ir spējīga izturēt smagu dienestu, tad durvis ir atvērtas visur.

Līdzīgi sieviešu īpatsvara procenti ir gan profesionālajā dienestā, gan arī Zemessardzē. “Latvijā vispār nav īpaši izteikts, ka dzimumu jautājums piederībā profesijai būtu tik ļoti akūts. Domāju, ka bez šī jautājuma mums šobrīd ir gana daudz citu, svarīgāku lietu [ko darīt]. Un tāpat kā daudzās citās nozarēs, sievietes armijā tiek respektētas.”

Protams, ir atsevišķas specialitātes, kur tieši šobrīd nav pārstāvētas sievietes, piemēram, sieviešu nav starp ūdenslīdējiem, tomēr ne kādas tieši ar dzimumu saistītas atlases dēļ. Žilde stāsta, ka tas ir ļoti grūts dienests ar garu un sarežģītu apmācību. Taču arī šeit tiek gaidītas spējīgas meitenes, kurām ir liela vēlme apgūt šādu specialitāti.

Vaicāta par veselības stāvokli, kāds ir jaunajiem cilvēkiem, kuri nāk dienēt – vai tas ir atšķirīgs starp dzimumiem, Žilde atbild noliedzoši. “Pēdējos gados jaunieši, kas nāk uz armiju, tāpat kā viscaur sabiedrībā, varbūt neizceļas ar īpaši aktīvu dzīvesveidu. Protams, tas nav tā vispārināms uz visiem jauniešiem vai arī kā nodalāms starp dzimumiem. Taču esam atraduši veidu un pieeju, kādā cilvēkus pēc paņemšanas dienestā diezgan īsā laikā var uztrenēt un ieinteresēt par dzīvesveidu ar noteiktu fizisko aktivitāšu līmeni. Tad arī parādās prieks par to, ka patiesībā tas dod labu pašsajūtu un sniedz kaut kādu citu dzīves un darbošanās perspektīvu.”

Līdzīgi rādītāji ir kaimiņvalstī Lietuvā, kur no profesionālā dienesta bruņoto spēku personāla 12,1% ir sievietes (3,4% starp obligātajā dienestā iesauktajiem). Lietuvas armijā ir 237 virsnieces  un augstākā pakāpe sievietei ir pulkvežleitnante. Savukārt Igaunijā starp profesionālā dienesta armijas personālsastāva sieviešu ir mazāk - 10%. Arī Igaunijā augstākā sievietei piešķirtā pakāpe ir pulkvežleitnante. Gan Igaunijā, gan Lietuvā sievietēm dienestā nav nekādu ierobežojumu un viņas var ieņemt kādu specializāciju vien vēlas, tostarp arī kaujas lomas.

Psiholoģiski noturīgākas

Tāpat kā vīrieši, arī sievietes dodas starptautiskajās operācijās. Pēc atgriešanās karavīri nereti saskaras ar dažādām psiholoģiskas dabas problēmām. Šeit palīdzību sniedz NBS psihologi vai kapelāni. Žilde novērojusi, ka pēc misijām nereti tieši vīriešiem ir grūtāk no jauna atgriezties un iedzīvoties atkal iepriekšējā dzīves ritmā.

Viena no psiholoģiski grūtākajām lietām, ar ko saskaras karavīri, esot starptautiskajās operācijās, ir ilgā prombūtne no ģimenes un saviem tuvajiem. Daudzās sarunas ar karavīriem, kas uz mājām atgriežas no starptautisko operāciju rajoniem, apliecina, ka tās problēmas, kuras pirms došanās projām ir bijušas nelielas, noklusinātas, neizrunātas, prombūtnes laikā tomēr saasinās. Līdzīgi notiek arī ilgstošu mācību periodu laikā – cilvēks uz savu ģimeni un ierasto vidi tad paskatās it kā no malas, ir laiks padomāt par daudzām, varbūt ne gluži patīkamām lietām. Arī karavīra ģimenei un mājās palikušajiem tuviniekiem ir tāpat.

Sievietes šajā ziņā esot psiholoģiski noturīgākas, saka Žilde. “Mēs esam spējīgākas tikt ar šīm lietām galā, sakārtot savu dzīvi un saprast, kas un kā ir jādara. Kungi šajā ziņā varbūt pazaudējas ātrāk. Tas gan nav pētīts un nav oficiālu atzinumu. Tā vienkārši ir pieredze, un šajā gadījumā mans un pilnīgi subjektīvs skatījums uz šīm lietām. Man šajā ziņā patīk doma, ko esot paudusi Eleonora Rūzvelta: sievietes esot kā tējas maisiņi - pašas nezinot, cik stipras varot būt. Līdz nav iemestas karstā ūdenī...”

Armijā labākais esot cilvēki

Pulkvežleitnante pagaidām neplāno savu nokļūšanu vai atgriešanos civilajā vidē. Līdz dienestā maksimālajam vecumam ir vēl gana daudz gadu, un viņa cer vēl būt noderīga un turpināt dienestu.

Protams, relatīvi tālajā nākotnē, piemēram, pensijas laikā, Žilde gribētu apceļot pasauli. Daudz kur ir būts, bet pamatā mācībās un tad jau nepietiek laika paskatīties skaistās lietas visapkārt, var tās tikai pamanīt. “Tas ir mans sapnis, ka kādreiz varētu ar saviem tuvajiem cilvēkiem ceļot. Un vēl varbūt - arī kādu stūrīti Latvijā padarīt skaistāku. Jo man patīk dārzs, man patīk rušināties savā brīvajā laikā, man patīk, ka ir ieguldīts darbs un ir rezultāts tādā skaistuma aspektā, kas ir arī paliekošs. Nu, tas varbūt ir diezgan vienkārši un piezemēti, bet tā tas ir.

Vēlos vēl īstenot dažas lietas profesionālajā jomā, jo es domāju, ka. esot tik ilgu laiku tieši personāla struktūrā, es to pārzinu līdz detaļām un līdz ar to jūtu, ka mani padomi vai priekšlikumi šajā jomā var būt noderīgi.”

Jautāta, kas ir labākais bruņotajos spēkos, Žilde atbild: “Cilvēki. Cilvēki, uz kuriem var paļauties, kuri šeit ir tāpēc, ka viņi saprot, ko viņi dara, un dara savu darbu valsts labā.”

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti