Cimdi, zeķes un siltie lakati no angoras trušu vilnas

"Trusīšu mājas" saimniece Inguna Valdmane stāsta, ka vilnas ieguvei pievērsusies apmēram pirms gada, bet saimniecība ar truškopību nodarbojas jau gadus piecus, un tā ir šķirnes trušu audzētava ar 32 angoras trušiem: “Bieži vien cilvēki vaicā, kad redz manus trušus un redz, cik viņi skaisti, vai nav žēl, ka viņi jānokauj un jāapēd. Lai man nebūtu tik ļoti žēl, es izlēmu, ka man būs angoras, kuras neēd un kuras dzīvo savu mūžu, cik ilgi viņām ir lemts.”

Saimniecībā ir trīs dažādu krāsu angoras truši, - balti, zilgani un pat dzelteni. Dzeltenais saimniecei ir no Vācijas un, viņa nezina, vai kādam Latvijā vēl kāds tāds ir. Angoras truši prasa uzmanīgu kopšanu, lai to vilna nesaveltos, un tie jācērp ik pēc trim mēnešiem. Inguna arī nodemonstrē, kā tas notiek - dzīvnieciņš šo procesu pacieš ļoti mierīgi: “Drusciņ ir jāmāk noturēt trusis, kad viņam cērp vēderu, jo tad viņam ir jāguļ augšpēdus. Tas viņam varbūt ne tik ļoti patīk. Kamēr cērp muguru, tikmēr gulēšana ir mierīga.”

Vilnas garums trusim sasniedz septiņus centimetrus, un no viena truša var iegūt diezgan daudz vilnas - ap 300 gramiem, no tā sanāk vismaz divi zeķu pāri. Tomēr saimniece brīdina, ka, sākot angoras trušu audzēšanu, jādomā arī par vilnas pārstrādi: “Šī šķirne ir jau ļoti sena, un vilnu no šiem trušiem iegūst visu laiku - gadu desmitiem un varbūt pat simtiem. Vienīgi Latvijā viņu ir diezgan maz, jo cilvēkam ir jāsaprot, ka viņam pašam būs šī vilna jāpārstrādā. Ne Latvijā, ne Baltijā, pat arī  Polijā nav iespējas rūpnieciski pārstrādāt angoras vilnu. Vietām Eiropā ir šīs mašīnas, bet tās maksā ļoti dārgi.  Un līdz ar to arī pārstrāde ir ļoti, ļoti dārga.”
Arī Ingunai nākas pašai angoras vilnu vērpt. Tas apgūts pašmācības ceļā. Pēc tam pašas rokām top arī dažādi adījumi – cimdi, zeķes, tagad arī lakati. Protams, šie izstrādājumi neiznāk lēti, tie ir dārgāki nekā no aitu vilnas. Bet trušu vilnas izstrādājumiem ir savas priekšrocības: “Angoras vilna ir ļoti mīksta. Tā nekož nemaz. Faktiski tā ir vienīgā vilna, kas nekož nemaz. Maziem bērniem zeķītes kādreiz plikās kājās kož, vai šallītes... Trušu vilna nemaz nekož. Tā ir ļoti, ļoti mīksta un silta. Literatūrā rakstīts, ka tā ir septiņas reizes siltāka par aitas vilnu - man nav zinātnisku pētījumu šajā jautājumā, bet tā tiešām ir ļoti silta. To var adīt tīrā vilnā vai, mazliet ietaupot, kopā ar aitas vilnu.”

Ingunai Valdmanei pamatdarbs ir Valmieras sporta skolā, tāpēc truškopība ir tikai blakus nodarbošanās, kas vienmēr interesējusi. Iespējams, trušu vilnas pārstrāde var kļūt arī par mazu biznesu, vismaz to jau apliecina Igaunijas zemnieku pieredze šajā jomā.