Staņislavs stāsta, ka nogruvumi vienmēr ir bīstamāki nekā ugunsgrēks. Glābēji metušies iekšā un sākuši glābšanas darbus: „Viss bija sabrucis, apgāzies, mēs redzējām mirušus cilvēkus, visus spēkus veltījām cilvēku glābšanai. Mēs dzirdējām cilvēku kliedzienus, līdām zem blokiem, runājām ar viņiem, centāmies kaut kā atbalstīt un izvilkt. Bet mēs sapratām, ka bez palīdzības to nevar izdarīt, paneļi sver vairākas tonnas."
Staņislavs un kolēģi ar hidraulisko domkratu pacēluši bloku un vilkuši ārā vienu cietušo, un pēkšņi notika otrs nogruvums. „Tas notika vienā momentā - putekļi, troksnis. Kur katrs tai brīdī bija, tur arī palika. Es biju pie samaņas, vēl saviem spēkiem izlīdu, centos palīdzēt kolēģiem, runāju ar viņiem, atbalstīt. Un tad ar laiku sapratu, ka man sāp mugura. Nedomāju, ka man ir tika nopietna trauma, turpināju strādāt, aizgāju pie ātrajiem un izrādījās man ir divu mugurkaula skriemeļu lūzums," stāsta glābējs.
Staņislavs smagi nopūšas, kad jautā par traģēdijas apmēriem. Tas ir briesmīgi - viņš saka un atceras savus biedrus: „Diemžēl, zaudēju savus kolēģus, tas ir smagi. Gāja bojā mans komandieris Edgars, viņš bija man kā draugs, labs kolēģis. Gāja bojā mans draugs, labs cilvēks, ar ko kopā mēs daudz esam strādājuši... Zinu visus, arī cietušos Valdi un Romu, to ir grūti apjēgt."
Slimnīcā māsas palīdze saka - Staņislavam klāt stāvējis sargeņģelis, ka viņš palicis dzīvs.
Staņislavam gaidāma operācija, 21. novembri viņš sauc par savu otro dzimšanas dienu.
Es palikšu ugunsdzēsējs, neko nemainīšu. Es drīz atgriezīšos, gaidiet mani!" saka cietušais glābējs Staņislavs.
