Kabinets, kur reiz strādāja kolhoza „Jaunais komunārs” priekšsēdētājs Jānis Blūms, joprojām ir viņa rīcībā – tas ir tikai viens no veidiem, kā joprojām vietējie cilvēki izrāda cieņu sirmajam kungam.
Pirms Blūms 1951.gadā ieradās uz attālo leišmali - Nīgrandes pagasta "Kalniem" – viņa dzīves pūrā jau bija sāpes par padomju varas nogalināto tēvu, kurš bija Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks un Lāčplēša ordeņa kavalieris.
Bija arī pieredze lauksaimniecībā, mīlestība uz darbu un mērķtiecība. Savukārt "Kalnos" viņu sagaidīja pilnībā nolaista un atpalikusi saimniecība.
"Praktiski te bija pekle un elle," viņš atminas.
Blūms pieticīgi saka – tie visi ordeņi nav mans, bet cilvēku nopelns, jo katrā ordeņa maliņā ir cilvēku paveiktais.
Tomēr apkārtējie Blūmu uzteic.
"Viņš ir cilvēks leģenda. Viss tas, ko redzam apkārt, ir pateicoties viņa prātam un gribēšanai," saka bijusī Kalnu vidusskolas direktore Zenta Kaipa.
"Viņš ir tiešs. Viņš pateiks to, kas jāpasaka. Ja izteiks kritisku piezīmi, tas būs pelnīti. Bet kā cilvēks - labāks nevar būt," norāda bijušā kolhoza "Ziedonis" priekšsēdētājs Viesturs Meļķis.
Pēc Latvijas brīvības atgūšanas Blūms atguva arī īpašumus, tas ļāvis finansiāli atbalstīt daudzus projektus – tā "Kalnos" tapusi baznīca, represēto piemiņas vieta, arī piemiņas vieta tēvam Nīkrāces pagastā. Tāpat savu atbalstu viņš nekad neatsaka vietējiem jaunsargiem, skolai un kultūrai.
Par darbu Blūms saņēmis apbalvojumus gan padomju, gan atjaunotās Latvijas laikā. "Es nekad nevarēju iedomāties, ka nodzīvošu 90 gadus un ka es nodzīvošu kopā ar labiem cilvēkiem. Es esmu par to, lai Latvija turētos stingri un jaunie lai domā, lai riskē, lai taisa savus uzņēmums un attīsta valsti," viņš nosaka.
