Šie cilvēki Rīgā strādā smagu darbu un visu nopelnīto naudu ved ģimenei, kurā nereti ir vienīgie pelnītāji.
Valdeķu ielas mazajā “Maxima” veikalā Ziepniekkalnā šādas pārdevējas ir divas, abas ar vienādiem dzīvesstāstiem, bet pilnīgi atšķirīgām sajūtām. Ligita Orlova un Solveiga Lisovska abas ir no mazām Latvijas pilsētām, kur nav atradušas darbu. Abas bijušas spiestas atstāt mājās bērnu, un viss Rīgā nopelnītais tiek mājās palicējiem.
Ligita sevi vairāk uzskata par pilsētnieci, bet Solveiga – par lauku meiteni.
Padomju laikā iegūtā izglītība, kura pēkšņi vairs nederēja, Solveigu atstāja pavisam bez darba. Viņa ir bērnudārza audzinātāja. Pēc bezdarba perioda viņa bija gatava strādāt jebkur. Bijušie audzēkņi, ieraugot viņu otrā Latvijas malā un pie tam vēl kasē, brīnās. “Un sveicinās, un runājās, jau lieli izauguši,” saka Solveiga.
Arī pilsētas ritms vienai patīk, bet otru dzen izmisumā.
Ligita atzīst, ka viņu vilka uz Rīgu. “Te ir darbs, labāk maksā. Te ir veikali,” viņa skaidro.
Savukārt Solveiga saka, ka labprāt paliktu laukos – “tur ir cits gaiss un daba, daba...”.
Darbu tuvākās pilsētās viņas nemeklē, jo tad visa nopelnītā nauda aizietu autobusa biļetēs vai īrējot kādu mitekli.
Uzņēmums “Maxima” saviem darbiniekiem apmaksā vietu kopmītnē. Solveigai kopmītne ir tuvu darbam, jāpāriet tikai dažām ielām. Tā gan nav sava istaba, tā ir tikai sava gulta. Dažās istabās dzīvo trīs, citās – četri pieci cilvēki.
Lai gan hostelī ir arī virtuve, neko īpaši viņa negatavo. Vienkārši nav tam laika. Ledusskapjos produktus glabā citi.
Jau rīt plkst. 21.15 LTV1 diskusija “Lielais jautājums”. Studijā tiksies divas ekspertu komandas, un katra aizstāvēs savu nākotnes redzējumu par Latvijas reģionu attīstību.
