Panorāma

Saeima vilcinās atlaist NEPLP

Panorāma

Panorāma

LĪga Druviņa: bija sajūta, ka notiek kaut kas ļoti svarīgs

Baušķeniece: Baltijas ceļā bija sajūta, ka notiek kaut kas ļoti svarīgs

Šonedēļ, kad svinēsim Baltijas ceļa trīsdesmitgadi, LTV “Panorāma” stāsta par cilvēkiem, kam bija iespēja, kas nenobijās un par spīti neziņai, cēlās, gāja un brauca, lai Baltijas ceļš – gandrīz 700 kilometru garā cilvēku ķēde – cauri Latvijai būtu nepārtraukta. Baušķeniecei Līgai Druviņai, stāvot Baltijas ceļā blakus mammai un vecaimammai, bija tikai 11.    

Pirms 30 gadiem Līga Druviņa ar vecākiem dzīvoja pašā Bauskā, taču ieņemt savu vietu cilvēku ķēdē devušies nedaudz ārpus pilsētas.

“Es atceros, ka ar vecomammu un mammu bijām, mēs ar kājām gājām, to es biju piemirsusi, to man vecmāmiņa atgādināja, gājām uz turieni, stāvējām,

no sākuma grāvmalā sēdējām, kamēr visi savācās, laikam, kad pienāca konkrētais laiks, tad visi sastājāmies un sadevāmies rokās,” atcerējās Līga.

Vēsturiski foto no 1989.gada

Uz Bauskas posmu Baltijas ceļā 1989.gadā mudināja doties Kurzemes un Zemgales rajonus. Galvenais uzdevums bija panākt pēc iespējas vienmērīgāku ļaužu izvietojumu un ķēdes nepārtrauktību. 

Piedāvājam ieskatu fotogrāfijās no šī posma, kas iesūtītas pēc Latvijas Televīzijas un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja aicinājuma. 

“Bija viens tāds posmiņš, kur pietrūka daži cilvēki, lai visi varētu sadoties rokās, tad bija tautiskā josta, un ar to cilvēki savienojās, lai nebūtu tāds tukšais caurums. Vecāmamma tad stāstīja, ka aiz Bauskas uz Grenctāles pusi krietni pietrūka cilvēki, tad no Bauskas viņus veda, lai visus robus aizpildītu, bet to vienu posmu es atceros, ka bija tāds tukšumiņš, un tur bija tā tautiskā josta, kas savienoja,” stāstīja Līga.

“Tagad tā dīvaini te stāvēt īstenībā, es neteikšu, ka es te neesmu bijusi, bet kad tagad tā stāv, tad tiešām jocīgi,” tagad apmeklējot “savu” Baltijas ceļa posmu, atzina Līga.

Līga atcerējās, ka cilvēki bijuši ļoti nopietni, taču arī pacilāti. Un daudz dziedājuši, viņai pašai kā bērnam daudz nezināmu dziesmu.  

“Es zinu, ka pēc tam vēl visas tās dziesmas cītīgi mācījos, jo man likās, ka man viņas ir jāzina...

Es zinu, ka gāju uz skolu un pēc tam teicu – es biju tai ceļā, es stāvēju, visiem vajadzēja to paprasīt, vai ir kāds bijis vai nav, tātad tas bija priekš manis liels notikums, ja jau tā tas bija jāprasa,” stāstīja Līga.

Līga sacīja – diez vai toreiz savos 11 īsti saprata, kas apkārt notiek un cik nozīmīgi tas izvērtīsies, taču bijusi sajūta, ka notiek kaut kas ļoti svarīgs.

“Nav bildes nekādas, nezinu, toreiz jau tā nefotografēja, toreiz laikam visiem bija svarīgi stāvēt, nevis fotografēt,” sacīja Līga.

“Es domāju, ka mēs vairs nekad tādi nebūsim, tad mēs rāvāmies no tā sloga, bet tagad jau mēs cīnāmies paši ar sevi, viens ar otru, toreiz mēs no svešajiem rāvāmies, tagad ir bišķi savādāk, skumji,” noteica Līga.

Līgai pašai ir 2 meitas, viena drīz būs pilngadīga, otrai tūlīt paliks 13. Ģimenē par Baltijas ceļu ir runāts un meitenes bijušas lepnas par vecāku un vecvecāku piedzīvoto.     

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti