Dienas ziņas

D. Īvāns: tā bija cīņa, kas nebija viegla

Dienas ziņas

Ukrainā veido iniciatīvu, lai atgūtu Krimas pussalu

Baltijas ceļu atceroties

Atmiņas par Baltijas ceļu arvien dzīvas un emocionālas

Pirms 32 gadiem, paužot savu brīvības gribu, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas  iedzīvotāji sadevās rokās un izveidoja Baltijas ceļu. Lai gan toreizējie bērni jau izauguši, bet vīriem matos viz sudrabs, atmiņas par to laiku vēl  šodien ir dzīvas un tikpat emocionālas.

Pirms 32 gadiem 23. augusta vakarā apmēram divi miljoni cilvēku vienojās dzīvajā ķēdē no Lietuvas līdz Igaunijai. Pie pašas Lietuvas robežas stāvēja arī baušķenieks Edmunds, kura dzimtas saknes meklējamas Lietuvā.

"Bija, protams, ģimene. Biju arī savu mammu paņēmis līdz. Viņa gan dzīvoja Lietuvā, viņai bija sava saimniecība. Atceros, ka kādreiz vecaistēvs teica: tu redzēsi, gan jau kādreiz būs mums vēl brīvība gan Lietuvai, gan Latvijai būs brīvība," stāstīja baušķenieks, Baltijas ceļa dalībnieks Edmunds Jakubonis.

Atmodas laikā viņš vienu brīdi bijis Latvijas Tautas frontes (LTF) Bauskas rajona nodaļas vadītājs, kā arī nodibinājis kooperatīvu un šuvis džemperus, lai varētu materiāli palīdzēt LTF.

Šodien Edmunds ir jaunais pensionārs un atzīst, ka, ne mirkli nešauboties, dotos sargāt Latvijas brīvību, tomēr esot mazliet žēl, ka ir tik ļoti liela atšķirība starp bagātajiem un pārējiem.

"Ja 1989. gadā visi gāja uz ceļa, tad,  1991. gadā sasaukt tādu ''Baltijas ceļu'', protams, būtu bijis ļoti grūti, jo cilvēki ļoti daudz, it sevišķi laukos, bija palikuši bez darba," spriež Jakubonis.

Iecavnieks Ivars Šmits, kurš tolaik bijis skolotājs, stāsta, ka viņa Baltijas ceļš sācies 1987. gada 14. jūnijā, kad kādā sporta pasākuma laikā nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa, godinot Gunāru Astru.

"Mani izsauca skolas direktore un teica: kāpēc tu esi saklausījies tos Rietumu raidītājus un brauc uz Rīgu likt ziedus? Tu vairs skolā nevarēsi strādāt. Es teicu: es atvainojos, bet tad iedodiet sarakstu, pie kādiem pieminekļiem drīkst likt ziedus. Iecavā arī ir piemineklis brīvības cīnītājiem, un es ar skolēniem esmu tur bijis," klāsta Šmits.

Ne mirkli neesot bijušas šaubas arī par to, ka jābūt klāt arī Baltijas ceļā. "Brauca autobusi no Jelgavas, no Dobeles un tad virzījās mazliet uz priekšu.

Es atceros, ka es biju ar žiguli. Sieviņa man uz rokām turēja piecgadīgu puisīti – manu trešo dēlu Mārtiņu, un visi bija tādi – ar lidojuma sajūtu," atminas iecavnieks.

Baltijas ceļa mērķis bija atgādināt Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanu, kā rezultātā divas lielvalstis pārdalīja ietekmes sfēras, bet Baltijas valstis zaudēja neatkarību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt