Kā jūs nokļuvāt Latvijā?
Es atbraucu 2011. gadā, lai mācītos Rīgas Ekonomikas augstskolā. Tas bija pirmais gads, kad tajā uzņēma cilvēkus no Baltkrievijas. Iestāšanās process notika Minskā, un es tad nemaz nezināju, kas tas par institūtu. Pajautāju paziņam no Lietuvas, viņš teica – muļķīgs jautājums, tā ir labākā augstskola Baltijā. Nokārtoju eksāmenus, iestājos. Pēc mācībām paliku Latvijā, strādāju nelielā IT kompānijā, kuru dibinājuši Rīgas Ekonomikas augstskolas absolventi, tajā ir apmēram piecdesmit darbinieku.
Vai bija viegli atrast Latvijā dzīvojošus Baltkrievijas pilsoņus un organizēties, lai kļūtu par novērotājiem prezidenta vēlēšanās?
Tā bija mana personīgā iniciatīva. Bija viena sieviete, Nadežda, kura šeit kļuva par pirmo novērotāju. Es iedvesmojos no viņas piemēra un arī nolēmu pamēģināt. Tam jāsavāc desmit pilsoņu paraksti. Un tiem jābūt nevis vienkārši baltkrieviem, bet tiem, kas ir konsulārajā uzskaitē vai vēlētāju sarakstos. Man bija trīs dienu atvaļinājums, un es to izmantoju šim procesam – “Facebook” paziņoju, ka meklēju pilsoņus. Atsaucās divdesmit cilvēku, es braucu vākt parakstus. Vēstniecībā tos pieņēma bez problēmām – jā, nāciet, mēs jūs gaidām.
Vai vēstniecībā balsošanas laikā bija kādas problēmas?
Baltkrievi Latvijā
Latvijā dzīvojošo Baltkrievijas pilsoņu skaits ik gadu pieaug par apmēram 300, liecina Pilsonības un migrācijas departamenta dati. Šā gada sākumā viņu bija 3850. Kas tie par cilvēkiem, kāpēc viņi pārceļas dzīvot un strādāt uz Latviju un vai domā par atgriešanos dzimtenē? Lasi!
Vēstniecībās citās valstīs… Pat tur, kur balsis tika saskaitītas pareizi, visus cilvēkus neielaida nobalsot. Mūsu vēstniecībā Rīgā, kad ieraudzīja, ka ir rinda, sāka ielaist paralēlu cilvēku plūsmu, un beigu beigās tika galā, visi, kas gribēja, nobalsoja. Bet Viļņā 600 cilvēku palika rindā pēc balsošanas beigām. Varšavā, manuprāt, rindā palika divi tūkstoši, bet nobalsoja tur apmēram 300 cilvēku. Taču Latvijā uz vēlēšanām atnāca 645 cilvēki, lielākā daļa – Rīgā. Turklāt Polijā vēstniecība ir milzīga, bet Latvijā – neliela.
Pēc jūsu novērojumiem – balsoja vairāk jauniešu vai arī vidēja un pensijas vecuma cilvēki?
Man šķiet, bija vairāk jauniešu. Mēs atnācām uz vēstniecību apmēram pusastoņos no rīta. Ap četriem pēcpusdienā atcerējos, ka visu dienu neko neesmu ēdusi.
Jo biju ļoti laimīga sēdēt un novērot, kādi cilvēki ir dažādi, skaisti. Ļoti daudz jauniešu, kuri ir tik tikko 18-19 gadus veci, visi baltā, ar baltām lentītēm.
Tās ir viņu dzīvē pirmās vēlēšanas, viņi atnāk un redz tevi, neatkarīgo novērotāju, bet viņiem deg acis, kāds atnesis šokolādīti. Tāda atmosfēra – vienkārši negribas no turienes iet projām.
Bet sava vecuma dēļ jūs savā dzīvē kā prezidentu esat redzējusi tikai Lukašenko.
Esmu dzimusi 1991. gadā, viņš nāca pie varas dažus gadus vēlāk. Tā nu – jā.
Ko jūs domājat par Baltkrievijas tuvāko nākotni – vai, neskatoties uz protestiem, viss paliks, kā bijis? Vai arī… ?
Man šķiet, ka neatgriešanās punkts jau ir aiz muguras. Pat ja protestus kaut kādā veidā apspiedīs, tad būs vienkārši policejiska valsts, kad vienīgais iemesls, kāpēc tev ir spēks, ir – tāpēc, ka tu kontrolē policiju un armiju. Taču tas nevar ilgi turpināties, ja mēs neiesim pa Ziemeļkorejas ceļu, kad nedrīkst izmantot internetu, nedrīkst to un nedrīkst šo… Jautājums ir par to, kad tas mainīsies un par kādu cenu, no cilvēku dzīvību viedokļa. Bet par to, ka pārmaiņas būs, es nešaubos.
Taču es arī saprotu, ka tad, kad režīms nomainīsies, būs sarežģīti laiki – cauri tam iziet visas jaunās demokrātijas, kad mēģina saprast, kur un kā iet, vēl vairāk, kad tām ir ekonomikas problēmas… Viss uzreiz nebūs superpirmklasīgi. Taču cilvēki veidos savu dzīvi paši, un, lai arī sākumā būs grūti, tomēr tā būs viņu izvēle, bet ne situācija, kuru viņiem uzspiedis kāds negudrs diktators.
Tātad iznāk, ka tuvākā nākotne – tā ir policejiska valsts?
Nezinu. Es ticu “tranzīta periodam” un Lukašenko aiziešanai, bet nav iespējams paredzēt, cik laika tas prasīs – pāris dienas, nedēļas vai gadus. Bet nedomāju, ka viņš varēs noturēt varu līdz nākamajām vēlēšanām. Ja tikai neizmantos kādus superekstremālus pasākumus, neizlems pārdot mūsu valsti Krievijai. Tas ir sliktākais, kas var notikt.
Vai domājat, ka tas ir iespējams?
Ja viņam alternatīva ir – vai nu tā, vai arī dzīvot kā atstumtajam, nezinu… Turcijā, – man šķiet, viņš var pieņemt tādu lēmumu.
Savas paaudzes pazīstamo baltkrievu vidū neredzu nekādu pieprasījumu, ka būtu jāpievienojas Krievijai. Pat ņemot vērā, ka vairākumam baltkrievu pirmā dzimtā valoda ir krievu, bet kultūras ziņā viņi ir tuvi Krievijas krieviem, lai gan arī ar savām reģionālajām īpatnībām. Vai arī es kļūdos?
Cilvēki to [pievienošanu Krievijai] noteikti negrib. Atšķirībā no Ukrainas, kur austrumu reģionos vairākums cilvēku var teikt, ka viņi sevi identificē ar Krieviju vai tuvu tam, ka viņi sevī neizjūt ukraiņu identitāti. Mums tādu reģionu nav, nekad pat nav bijis nekādu mājienu, ka kādas lielas cilvēku grupas to [pievienošanu Krievijai] grib. Par kultūras atšķirībām man grūti spriest, es maz pazīstu Krievijas krievus.
Dzīvojot Latvijā, esot saskarsmē ar vietējiem, kas jums likās nepierasti pēc Baltkrievijas?
Rīgas Ekonomikas augstskolā man bija angļu valodas vide, uzreiz radās draugi no Latvijas un Lietuvas, ar “krievu latviešiem” runājām krieviski. Pārsteidza tas, ka daudzi cilvēki Latvijā sūdzējās, ka te nav īpaši labi. Savukārt man šķita, ka te ir diezgan daudz iespēju.
Protams, daļēji tā ir mana Rīgas Ekonomikas augstskolas absolventes privilēģija – man bija ļoti viegli atrast darbu, zinot tikai angļu valodu. Latviešu valodu pirmajos gados gandrīz nezināju, bet tagad jau runāju daudzmaz normāli.
Vēl man pirmo reizi bija dīvaini dzirdēt, ka Padomju Savienības režīmu Latvijā sauc par okupāciju. Taču, kad man paziņas paskaidroja, kāpēc viņi tā uzskata, es tam piekritu – manuprāt, tas ir godīgi. Baltkrievijā tāda priekšstata par padomju pagātni nav. Kopumā es saprotu vietējos cilvēkus, man ar viņiem ir komfortabli, un es nejūtu, ka man vajadzētu īpaši mainīt domāšanu, lai atrastu kopīgu valodu un intereses.
Vai ar krievu un latviešu pretrunām saistītam tēmām neesat saskārusies?
Nē, pirmajos gados biju nedaudz vakuumā – atbraukusi šurp, runāju galvenokārt angliski, tostarp restorānos un kafejnīcās. Varbūt tāpēc arī neizjutu to negatīvo attieksmi, kāda var būt, īpaši no to cilvēku puses, kuri pārdzīvojuši daudz slikta šajā ziņā. Tagad strādāju kompānijā, kurā komunikācija galvenokārt ir angļu valodā, plus dažkārt runāju latviski – kolektīvā ir apmēram 90% latviešu. Nekad neesmu izjutusi nekādu spiedienu šajā jautājumā.
Jūs deviņus gadus dzīvojat Latvijā. Vai plānojat šeit palikt pavisam vai arī domājat kādreiz atgriezties dzimtenē?
Kad es redzu, kas pašlaik notiek Baltkrievijā, man ir ļoti liela vēlēšanās palīdzēt un būt noderīgai valstij. Tas ir, ja tur būs brīva valsts, kas attīstās, es ļoti gribētu tai būt noderīga. Ja jūsu jautājums ir par to, vai es palikšu Latvijā vai aizbraukšu, teiksim, uz Vāciju vai Lielbritāniju, tad pagaidām par to absolūti nedomāju.
Man šeit ir iepaticies. Protams, arī šeit ir savas problēmas, bet ir arī attīstība, un es varu te dzīvot ar prieku.
Ko jūs jūtat, kad lasāt vietējās ziņas, kurās Latvijas ministri izsakās par “stabilitāti” Baltkrievijā vai arī uz OMON grautiņu fona teic, ka Eiropas sankcijas tomēr nav vēlamas, jo tās pamudinās Lukašenko tuvināties Putinam?
Es to visu, protams, lasu. Protams, ja tagad Eiropa noteiks ekonomiskās sankcijas pret Baltkrieviju, cietīs parastie cilvēki. Elite nesāks dzīvot sliktāk. Man šķiet, ka sankcijām jābūt precīzi vērstām pret amatpersonām. Un nevis vienkārši pret piecām amatpersonām, bet pret tūkstošiem ierēdņu, visiem, lai viņus nepieņemtu nevienā demokrātiskā valstī, šos cilvēkus, kuri grauj mūsu valsti. Turklāt es piekrītu, ka sliktākais variants būs, ja Baltkrievija nonāks Krievijas kontrolē. Tas būs slikti arī Latvijai.
Bet tajā pašā laikā, kad [Latvijas] politiķi teic, ka labāk lai [Baltkrievijā] ir stabilitāte, man uzreiz rodas tāds jautājums – kā viņi justos, ja 90. gadu sākumā tieši to pašu teiktu par Latviju un Padomju Savienību? Vai viņiem pirms trīsdesmit gadiem patiktu tāda attieksme pret sevi? Tā teikt, PSRS, lai arī ir slikta, bet stabilitāte pie mūsu robežām ir svarīgāka? Uzskatu, ka tas ir nenormāli.
Tomēr arī ieviest plašas sankcijas būtu neapdomīgi, pret valsti kopumā – arī nebūtu pareizi, un, jā, tas mudinās valsti tuvināties Krievijai.
Jums drīz būs iespēja kārtot eksāmenu Latvijas pilsonības saņemšanai. Vai esat par to domājusi?
Jūs aizskarat smagu tēmu (smejas). Esmu lasījusi likumus un nespēju noticēt, ka tie ir tādi… muļķīgi. Pirmkārt, man ļoti nepatīk, ka tāpēc jāatsakās no Baltkrievijas pilsonības. Latvija neatļauj abas. Es saprotu, ka grib saglabāt kultūru un nepieļaut, lai būtu vairāk krievvalodīgo ar dubulto lojalitāti, bet savā gadījumā es tam ļoti nepiekrītu. Nedomāju, ka tāda kā es grauju Latvijas kultūru (smejas) – es zinu valodu, zinu vēsturi, man šķiet, ka tā ir ļoti laba valsts. Tas man nav neiespējami – mīlēt abas valstis.
Otrkārt, Latvijā man jānodzīvo daudz gadu, lai iegūtu iespēju saņemt pilsonību. Trīs gadi vietējā universitātē, pēc Latvijas noteikumiem, tiek uzskatīti tikai par pusotru. Bet, tā kā neesmu no Eiropas Savienības, man pēc tam vēl jānodzīvo pieci gadi ar pagaidu uzturēšanās atļauju un vēl pieci – ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju, lai man būtu tiesības lūgt piešķirt Latvijas pilsonību. Turklāt es zinu daudzus baltkrievus, kuri pēc Rīgas Ekonomikas augstskolas aizbraukuši strādāt uz Nīderlandi, uz Īriju, un viņi jau ir ieguvuši šo valstu pilsonību! Lai gan varētu šķist, ka tās valstis ir tālākas gan ģeogrāfijas, gan kultūras ziņā.
Šeit tas viss ir sarežģīti. Ja būs jāizvēlas viena no divām pasēm, tā man būs ļoti smaga izvēle.
