Autobuss debesīs jeb Siguldas gaisa tramvajam - 45

Klusa pēcpusdiena un tālumā dziedoši putni - tāds ir rīts Poruka ielā 14, kur atrodas gaisa trošu ceļa stacija Sigulda. Dzeltenais gaisa tramvajs jau 45 gadus vadā pasažierus 1025 m garā posmā Sigulda-Krimulda. Un tikpat ilgi tam blakus stāvējis arī Aivars Janelsītis, gaisa tramvaja idejas realizētājs un īstenotājs, kā arī Siguldas goda novadnieks.

Man jau viņš ir mīlulītis, vagoniņš… mūža izsapņotais un realizētais sapnis,” bilst Aivars, kurš ideju par gaisa tramvaju smēlās tā laika laikrakstā „Ogoņok” jeb „Uguntiņa” 1956. gadā.

„Bija apraksts, ka šādi vagoniņi kursē - kā tiek būvēti un ekspluatēti Čiatūras pilsētā Gruzijā. Aizrakstījām vēstuli uz toreizējo izpildu komiteju, lūdzām, lai atsūta to cilvēku koordinātas, kas ar to nodarbojas. To mums atsūtīja, tad sarakstījāmies ar viņiem, tad aizsūtījām savu tādu provizorisko senlejas bildi - kādi augstumi un garumi būtu. Viņi atbildēja mums, ka jums ir ļoti ideāli apstākļi, kā uzbūvēt trošu ceļu bez starpbalstiem,” norāda Janelsītis.

Konstruktoram Georgijam Panculajam, ar kuru Aivars sarakstījās, ļoti iepatikās siguldiešu ideja, jo viņš nekad vēl nebija būvējis tik garu trošu ceļu bez starpbalstiem. Un tā sākās būvniecība, kas ar vairāku gadu pārtraukumu noslēdzās 1968. gadā.

Viņu nodeva decembra pēdējās dienās 1968. gadā, un 1969. gadā bija pirmais oficiālais reiss, kad grieza lenti. Tajā skaistajā sarmotajā rītā. Mēs jau braukājām visu rudeni, sākot no vasaras tika maisi likti iekšā, viņš tika noslogots, tika dažādi bremzēšanas varianti taisīti - viss tas, kas saistās, lai pārbaudītu visiem atbilstošajiem drošības kritērijiem,” atminas Janelsītis.

Laika gaitā vagoniņš piedzīvojis ne tikai drošības pārbaudes, bet arī tehnoloģiskas izmaiņas. „Tajā laikā jau bija četri mašīnisti, kas tagad nav vajadzīgi. Nu viņš tagad ir modernizēts. Pirmkārt, braucot jau redzējāt, ka tagad ir elektroniskie vadības sakari. Visi vagoniņā iekšā, pati pavadone to visu var kursēt - nav vajadzīgi mašīnisti,” viņš norāda.

Vagoniņa tagadējā pavadone jeb gaisa trošu operatore Zane Stabiņa norāda - visvairāk cilvēku brauc vasaras un rudens mēnešos un septiņu minūšu ilgo braucienu izbauda dažādi. „Citiem ir sākušās panikas lēkmes, un tad mēs mēģinām viņu nomierināt - apsēdinām un sakām, lai taisa acis ciet un gaida, un tad mēs mēģinām ar viņu runāties. Stāstam dažādus stāstus un stāstām vienkārši, kas apkārt notiek. Un citi atkal ir tādi, kas ļoti, ļoti, baidās pirms iekāpšanas iekšā, bet iekāpjot iekšā saka - nē, man nav bail, es pārvarēju savas bailes,” apmeklētājus salīdzina Stabiņa.

Tomēr visīpašāko tikšanos ar vagoniņu atceras Aivars. Kad padomju laikos kādi tūristi no netālu esošās Siguldas pilsdrupu skatu vietas piepeši ieraudzījuši vagoniņu: „Un iet vagoniņš. Visi koki zaļi, un tas vagoniņš iet cauri tiem kokiem tā kā pa tādu šoseju ar apaudzētiem kokiem.

Un tas viens bļauj krievu valodā: „ Nākat skatīties! Nākat skatīties! Autobuss debesīs!" Un gide saka - „Neuztraucaties, es jums to visu vēl stāstīšu!. Bet tie tik sauc - „Bet skatieties, kā autobuss var braukt … pa gaisu!” smejas Janelsītis.

Ar autobusu debesīs var braukt jebkurā gadalaikā, un, lai gan visvairāk cilvēku to apmeklē rudenī, Aivars domā - visskaistāk ir pavasarī, kad zied ievas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti