Antropoloģe un fotogrāfe Elīna Kursīte stāsta par jauno pēdējo mohikāņu grāmatu – to veidojot, divas autores gada laikā apbraukušas Latgales ciemus vietējo ļaužu meklēšanas ekspedīcijās, lai pierakstītu viņu stāstus. Latgales mazciemi ar krāšņajiem sādžu kokgriezuma logu rāmjiem un paši grāmatas varoņi iemūžināti arī Elīnas fotogrāfijās.
“Mēs kopā folkloras ekspedīcijās dodamies jau teju 10 gadus, un tas arī noteikti bija dzinulis likt šos stāstus grāmatas “Facebook” profilā, jo arī šajās ekspedīcijās redzam tik daudz izcilu stāstu, un tie bieži paliek tikai folkloras krātuvē un, lai arī tie nepazūd, tos redz tikai atsevišķi pētnieki. Ļoti gribējās iznest tos stāstus tautās un, manuprāt, mums ir izdevies,” saka Kursīte.
Arī folkloriste, pētniece Rūta Šmite papildina, ka pēc katras Latgales ciemu ekspedīcijas palikusi mazuma piegarša. Pretēji gaidītajam ciemu iedzīvotāji reti kurā sētā ar ciemiņiem runājuši latgaliešu vai krievu valodā, bet gan paši izvēlējušies latviešu valodu. Rūta saka, ka netrūka arī pavisam tukšu ciematu.
“Stāstos parādās – “jā, mēs kādreiz kopā visi svinējām Jāņus un vairāki tuvākie ciemi kopā gājām uz vienu kalniņu, kūrām ugunskuru” – tā ir tāda kopības sajūta, kas kādreiz ir bijusi, uz kuru daudzi atsaucas. Tagad neesot, kur un kā svinēt svētkus, jo nav cilvēku. Bet tiem, kas ir palikuši, tiem ir lokālpatriotisms. Piemēram, Meža Mackevičos bija iedzīvotāja, kura teica “Kamēr es te būšu, tikmēr Meža Mackeviči dzīvos!”,” norāda Šmite.
Grāmatā aprakstītie ciemi izvēlēti gan pēc nelielāka iedzīvotāju skaita, gan arī pēc interesantākiem nosaukumiem, kā Zeļonki, Kapiņi, Māmulnieki, Koktagols vai Slapkova.
Mazciemu latgalieši esot sirsnīgākie un viesmīlīgākie ļaudis, vienmēr sasildīs un paēdinās ar visu, kas mājā atrodams. Tur esot lielākā cilvēkmīlestība, secināts ekspedīcijās.
Abas autores vēl pačukstēja, ka tuvā nākotnē tapšot arī stāsti par Zemgales iedzīvotājiem, bet Latgales pēdējo mohikāņu grāmatas atklāšana notiks ceturtdien pulksten septiņos Veru ielā 6, Rīgā.
