Piemēram, Guna Strode vēl lolo cerību, ka izdosies ko noskaidrot par savu brāli Andrievu, kurš karā pazuda bez vēsts. „Pēdējās vēstules bija no Opočkas un Veļikije Lukiem... Kad sūtīja vēstuli, .. bija aizkrāsotas ar melnu tušu. Man toreiz bija 10 gadiņi,” atminas Guna Strode.
„Cenšos noskaidrot par mātes brāli, kurš krita ļoti jauns. Nebija vēl 20 gadu. Mātei, manai mātei par brāli vēl visu laiku sirds sāp,” savu stāstu ieskicē Indra Leinasare. „Vecāmātei atnāca paziņojums par miršanu, kur ir pieminēts, ka viņš ir apglabāts ar militāru godu. Bet nav pateikts, kādos kapos,” saka Leinasare.
Kara muzeja darbinieki ziņas meklē "Daugavas vanagu" latviešu leģiona arhīvā. Tajā ir iesaukto karavīru saraksti. Speciālisti pārlūko dažādas datu bāzes un arī iesaka, kur meklēt tālāk.
Par savu tēvu leģionāru nupat interesantas ziņas noskaidrojusi Baiba Hjūza, kura atbraukusi no ASV. „Kad es uzzināju, ka viņš bija kareivis tajā un tajā rotā…,” viņa atzīst, ka ļoti nopriecājusies. Leģionārs dzīves laikā meitai neko daudz nebija stāstījis par kara gaitām un nonākšanu padomju gūstā. „Viņš bija gūstā, un krievu ārsts pateica – "Ej!" [izlaida no gūsta]. Mans tēvs no kara pārnāca pilnīgi baltu galvu. Viņam bija 20 gadu. Absolūti sirms. Viņš stāstīja, ka kaujā redzējis, kā viņa labāko draugu sarāva gabalos,” atminas Hjūza.
Daļa apmeklētāju līdzi paņemtās fotogrāfijas, leģionāru vēstules, dokumentus un citas liecības nodod Kara muzejam, kas ir lielākā militārās vēstures krātuve Latvijā. „Vēstules ir unikāls avots. Katra vēstule ir atšķirīga un citreiz pastāsta par kaujām, par sadzīvi. Tas ir noderīgi, un to var izmantot vēsturnieki,” saka Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis.
Latviešu leģionāru datu informācijas diena Kara muzejā notika jau ceturto reizi. Pērn iespēju iegūt ziņas par radiniekiem izmantoja aptuveni 100 cilvēku. Konsultēties ar vēsturniekiem var arī ikdienā.
