Alojas jaunākais zemeņu audzētājs Toms Kočāns turpina ģimenes tradīcijas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Zemeņu audzētājs un jaunais saimniecības “Urdzēni” saimnieks Toms Kočāns 25 gadu vecumā ir jaunākais šo ogu audzētājs Alojā – pilsētā, ko mēdz dēvēt par Vidzemes zemeņu galvaspilsētu. Zemeņu audzēšana ir Toma ģimenes un Alojas tradīciju turpināšana.

Alojas jaunākais zemeņu audzētājs Toms Kočāns turpina ģimenes tradīcijas
00:00 / 04:36
Lejuplādēt

„Urdzēnu” mājas jaunā saimnieka Toma Kočāna pārziņā ir zemenes gan tuneļos, gan uz lauka. Būtībā var teikt, ka Toms savos 25 gados ir jaunākais zemeņu audzētājs Alojā, kas turpina šejienes tradīcijas.

“Mums kādreiz bija daudz [zemeņu], un tad mēs pārstājām audzēt kādu brīdi. Tagad sākām atkal. Zemene ir tā oga, ar kuru cilvēks var arī nopelnīt,” stāstīja Toms.

Toma mamma Mārīte Kočāne arī norādīja, ka Alojā zemeņu lauki ir bijuši vienmēr: “Visiem zemenes garšo, un zemenei ir noiets. […] Neesmu dzirdējusi tādus cilvēkus, kas ir audzējuši  zemenes un saka, ka viņam viņas nav realizējušās. Tas ir pamatu pamatos no seniem laikiem – cilvēki, kas to darīja, un jaunie iedvesmojas no tā”.

Par pircēju trūkumu arī sūdzību neesot, jo daudzi apkārtējo novadu un pilsētu iedzīvotāji jau ielāgojuši, ka Alojā ir zemenes, un paši jau ierodas pie audzētāja. Valmieras tirgū Alojas zemenēm jau ir pat savs zīmols, kuram vairs reklāmu nevajag.

“Tirgū ilgāk par stundu neesam bijuši, jā, ar 30–40 kilogramiem.

Bijām aizbraukuši uz Valmieras tirgu un tāpat 30 kilogrami pāri. Aizejam, tūlīt maksāsim par tirgus vietu un cilvēki jau nāk un prasa, minūtes 20–30, un 30 kilogrami kā nebijuši, braucam mājās. Tas bija tāds rekordiņš. Latvijas zemenēm pieprasījums ir un augs vēl lielāks, cilvēki izvēlas tomēr to vietējo, spiež vairāk uz kvalitāti, nevis poļu vai grieķu ogām,” sacīja Toms.

Lai arī Latvijā augušajām, pirmajām zemenēm cena ir augsta, kā lēsa Toms, tas nebūt nav šķērslis, lai konkurētu ar ievestajām ogām. Piemēram, šķirne „Āzija”, kura augusi un ceļojusi no Grieķijas un augusi arī Toma siltumnīcās, jau liecinot, kas ir vietējās ogas pluss.

“Tā ir tirgus oga – viņa ir, viņu var nolasīt un vienu brīdi arī uzglabāt. Viņa nav tāda kā mīkstākas ogas – aizved līdz tirgum un viņas jau ir pļockainas. Ja ''Āzija'' dabū pietiekoši siltumu un sauli, viņa ir ļoti salda un šausmīgi liela, izmērs arī labs. Grieķis lasa nost, kad viņas ir tikai līdz pusei nogatavojušās, – kamēr viņa atnāk līdz Latvijai, viņa ir līdz galam nogatavojusies, tad viņa ir līdz pusei dabūjusi to saldumu. Garšo pēc zemenes, bet salduma nav,” stāstīja Toms.

“Viens pluss, man liekas, ir arī tas, ka mēs tiešām neliekam minerālmēslus. Mums tas ir ieguvums no kūts, un tai zemenei ir sava garša,” norādīja Toma mamma Mārīte.

Toms stāstīja, ka agrās zemenes, kas augušas tuneļos vai siltumnīcās, nevar būt lētas, jo katru gadu stādi tiek stādīti no jauna: “Ja vēlas to ogu lielumu un skaistumu, lai oga būtu liela, tad viņa ir jāpārstāda katru gadu siltumnīcā, jo otrā gada zemene būs sīkāka, viņa negatavosies, būs vēlāka.  Tā kā izdevīgāk ir katru gadu plēst viņas ārā, pārstādīt, tad būs vērts to darīt.''

Toms zemenes audzē trešo gadu un ir pārliecinājies, ka tas ir izdevīgi, tāpēc arī ir doma zemeņu audzēšanu paplašināt: “Rudenī plāns ir iestādīt arī tālāk, jo zeme atļauj, ap māju zemes ir daudz. Šis jau nav tas, pie kā vajadzētu apstāties, jo noiets mūsdienās ir labs un zemene vienmēr ir bijusi tā oga, kuru cilvēks pirks un pirks.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti