Mana mūzika

Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa

Mana mūzika

Vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Levāns

Valmieras Drāmas teātra aktieris Ivo Martinsons: "Klasika" ir mans mašīnas radio!

Aktieris Ivo Martinsons: Dzīvē un attiecībās bieži esmu tas, kurš ilgi klusē

Valmieras Drāmas teātra aktieris Ivo Martinsons uzskata - ikvienam režisoram uz skatuves  gribas biezu klusumu - nevis aktieri, kas rāda vai forsē emocijas, bet aktieri, kas vienkārši ir. Braucot mašīnā, Valmieras Drāmas teātra aktieris Ivo Martinsons vienmēr klausās Latvijas Radio 3 "Klasika" un neslēpj, ka viņam tīkamās mūzikas izvēle cieši saistīta ar konkrētā brīža lomu. "Īpaši, ja izrāde ir tāda, ka gribi to nevis atstrādāt, bet ieguldīt sevi konkrētajā vakarā konkrētajiem skatītājiem, ir svarīgi pārģērbties, sagrimēties, atrast savu stūrīti pustumsiņā un paklausīties mūziku austiņās.”

Neatkarīgi no lomas un izrādes temperatūras, Martinsons pārsvarā iesildās ar aktīvu mūziku – elektroniku, hiphopu. Savulaik Hamletam – Ivo Martinsona spožākajai lomai – teicami noderējusi amerikāņu mūzika: "Savā ziņā dumpinieciska kā pats Hamlets, plašākām masām nepareiza."

Aktieris neslēpj: "Neesmu mūziķis, nespēlēju nevienu instrumentu, bet gara acīm redzu, kā mūziķim jāsaaug ar vienu instrumentu – jātop par vienu organismu.

Flautists nevar teikt – "es spēlēju flautu", vai, vēl ļaunāk, "es spēlēju uz flautas".

Es, būdams flautists, taču runāju caur flautu, tiešā un pārnestā nozīmē elpoju caur flautu.”

Elpot kopā

Jau piecpadsmit gadus Ivo Martinsons ir aktieris. Vai savulaik bijušas arī krustceles? "Nē! Īpaši, kad pabeidzu skolu, sapratu, ka – nē.

Pirms skolas beigšanas gan bija doma un iespēja padziļinātāk mācīties angļu valodu – tiku Latvijas Universitātē, taču tur būtu bijis jāmācās par maksu. Aktieros tiku budžeta grupā. Par laimi…

Jo, ja būtu ticis angļu budžeta grupā, varbūt būtu veicis muļķīgas izvēles.”

Kurss, kurā studējis Ivo Martinsons, bijis kolorīts – Inga Alsiņa, Kristīne Nevarauska, Kaspars Zvīgulis, Artuss Kaimiņš, Elīna Vāne... "Kompāniju tā pa īstam novērtējam tikai tagad. Saprotu, ka esmu bijis priviliģētā pulciņā. Aktieru skola vispār ir kas īpašs – grupā bijām cilvēki divdesmit, cits citu iepazinām kā nevienā citā skolā: viens otram špagatus staipījām, elpojām kopā un meditējām."

Uzticēšanās

"Reizēm bijis tā, ka jūtu – ar režisoru mums ir atšķirīgas pasaules: viņš izdzīvo vienu, bet es – otru. Bijis pat tā, ka mēs, aktieri, mājās izlasām romānu – neatkarīgi viens no otra. Atnākam uz pirmo mēģinājumu, spriežam, ko izlasījām, un viens saka – tas ir par karu, otrs – par piedošanu, režisors saka – ko jūs runājat, jūs neredzat, ko autors grib pateikt," pasmaida Martinsons un nenoliedz, ka ikviena aktiera sapnis esot tas, ja pats vari izvēlēties darbus, kuros strādāt. "Tādos brīžos es tā aizdegos par šo darbu, es tā pārdzīvoju par to, un, ja režisors redz, ka aktieris burtiski deg savās domās un sirdī par izrādi vai filmu, viņš ir laimīgs – viņš cer, ka vienmēr aktieris viņam tā uzticēsies...”

Ivo Martinsons un Ieva Puķe 2008. gada iestudējumā "Hamlets"

Bet par to, kāpēc Oļģerts Kroders savulaik tieši Ivo Martinsonam uzticēja Hamletu, nojausmas gan viņam īsti nav. "Sajūta no tā laika drīzāk ir par domāšanu, ne degšanu.

Kroders teica – man patīk, ka tu domā.

Laikam jebkuram režisoram gribas uz skatuves to klusumu, biezo klusumu. Nevis, ka tu rādi vai forsē emocijas, bet ka tu ESI. Tas režisoram ir pateicīgs materiāls, ko montēt,” saka aktieris, kuru līdz šim liktenis lutinājis ar lieliskām lomām teātrī, taču arī kino vilinājumu viņš jūt:

"Visam savs laiks, caur visu tu mācies…"

Viņš spriež, ka aktieris jau nedomā par objektīva lēcām: "Kino aktieris savu iekšējo pasauli un to, kas tevī iekšā notiek, drīzāk cenšas slēpt, taču kamera to nozags, gribot negribot."

Ivo Martinsons filmā "Nameja gredzens"

Dzeja ir mūzika. Arī hiphops un reps

"Nācu uz Radiomāju kājām gar Ojāra Vācieša māju un aizdomājos, ka dzeja – tā pati par sevi ir mūzika.

Ne velti hiphops un reps ir dzeja. Daudzi saka – agresīva mūzika. Man tā ir enerģiska mūzika. Viņi, apsaukājot cits citu, nesit pa seju, bet rada mūziku.

Piedāvā skaistumu,” prāto Ivo Martinsons.

 

Un vēl viņš piekrīt, ka mūzika pie katra vienmēr atnāk pati.

"Beidzamā laika lielais pārsteigums man ir Rihards Zaļupe – lielisks, gados jauns latviešu komponists, kurš raksta brīnišķīgu mūziku."

"Nameja gredzena" komanda Latvijas Radio: Rihards Zaļupe (no kreisās), Ivo Martinsons, Sandra Sila un Andrejs Ēķis

Jautāts, kādas attiecības viņam ir ar Bahu, Mocartu, Šūbertu, Martinsons prāto: "Personīgas attiecības tās nav, bet, ja skan klasiskā mūzika, ārā neslēdzu. Ar mašīnu braucot, goda vārds, vienmēr klausos "Klasiku"! Jā, "Klasika" man ir mašīnas radio.”

Taču visbiežāk mūziku Martinsons klausoties austiņās. "Lielākā daļa mūzikas, ar kuru kopā esmu bijis, nonākusi manī caur austiņām. Austiņās sajūti katru mazo niansi, lai gan, no malas skatoties, cilvēks ir kluss un mierīgs. Tas ir tas jocīgākais,” teic aktieris, kurš sev tuvu mūziku itin bieži atrod plašajā "YouTube" piedāvājumā.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti