Una sāka aust pirms 10 gadiem, bet viņas dzimtā šī prasme ir dzīva krietni ilgāk – ar aušanu nodarbojās gan viņas mamma, gan vecmāmiņa.
"Mamma un vecmamma auda prievītes [uzņēmumam] "Daiļrade". Mājās bija maziņās jostu stellītes, es atceros. Pie tām arī varēja apsēsties kā pie lielajām stellēm, bet tās bija ļoti šauras. Platums ir zem metra tām jostas stellītēm," stāstīja Una.
Viņas mamma strādāja par bibliotekāri, bet prievīšu aušana bija nodarbe vakariem. Kā darbojas stelles, Una iepazina jau agrā bērnībā, bet pati audusi gan netika.
Pēc skolas pabeigšanas Unai bija grūti izdomāt, kur studēt, jo interešu bija daudz un tās bija dažādas. Viena no iecerēm bija Latvijas Universitātē mācīties ķīniešu valodu, bet Una neizturēja atlases konkursu. Pēc mammas ieteikuma viņa uzsāka mācīties par kultūras menedžeri un amatierteātra režisori, bet strādāja dažādus darbus.
"21 gada vecumā man piedzima meita, un es atgriezos dzīvot Dundagā. Es biju gan sekretāre vienā lielā Eiropas projektā, gan pastrādāju skolā vienu gadu par skolotāju. Strādāju arī Talsu televīzijā, pēc tam mani uzaicināja uz "Talsu Vēstīm" laikrakstā strādāt par žurnālisti. Tad kādu laiku es biju arī maketētāja," stāstīja Una.
Žurnālistes darbs viņu ļoti nogurdinājis, viņai bija sajūta, ka darbā atrodas visu laiku, nekad nav līdz galam atbrīvojusies.
"Tad es meklēju, ko darīt ārpus darba. Ieraudzīju uz afišu dēļa, ka Talsu Tautas namā ir atvērto durvju dienas visādiem pulciņiem, un tur bija arī aušanas pulciņš. Arī manī bija stereotipi, ka auž jau tikai vecas kundzītes, bet es nodomāju – labi, pamēģināšu," stāstīja Una.
Mācoties aust pulciņā, lielākais pluss ir tāds, ka tevi nevis apsēdina pie galda un stāsta teoriju, bet gan uzreiz iesēdina stellēs un liek aust.
"Tad, kad tu bišķiņ paaud, tad pamazām tev parāda, kā savērt nītīs, kā izlasīt nīšu zīmējumu, pēc tam – kā piesiet paminas. Manuprāt, tā ir ļoti pareiza taktika, jo tad tu neesi nobiedēts ar kaut kādu teoriju, nezinot neko no prakses, un tad tev ir uzreiz lielāka motivācija visu pārējo teoriju apgūt," pauda Una.
Piesēžoties pie stellēm, viņa ļoti ātri saprata, ka tas būs īstais vaļasprieks. Una gribēja tikai aust un aust, līdz ar to diezgan ātri tika nolemts iet prom no darba avīzē.
"Jebkurā vecumā visu var mainīt. Tad es audu arī segas un lina galdautiņus, dvielīšus, bet jau tajā laikā sapratu, ka nemāku īsti labi sadraudzēties ar linu, bet ar vilnu ļoti labi draudzējos. Ļoti patika lielās segas aust, patika krāsainus grīdceliņus aust. Kādā brīdī tas nonāca tik tālu, ka principā audu tikai lakatus un tautas tērpa brunčus. Kad biju biznesa inkubatorā, viens no pasniedzējiem pajautāja liktenīgo jautājumu – bet ko tev patīk vairāk darīt, brunčus vai lakatus aust?" stāstīja Una.
Tajā brīdī viņa nolēma turpināt aust tikai lakatus, jo tas patīk un padodas vislabāk. Šobrīd savus lakatus Una tirgo ar sociālo tīklu platformu palīdzību, un pircēji ir ne tikai no Latvijas, bet visas pasaules. Šobrīd, piemēram, Una strādā pie lakatiem, kurus sūtīs uz Meksiku.
Unas rīcībā ir četras dažāda platuma stelles – vienas nākušas no Skandināvijas, otras no kāda sociālās aprūpes centra, trešās atdevuši kaimiņi, bet ceturtās Covid-19 laikā iegādājās viņa pati.
Pasūtījumu saraksts audējai ir pilns līdz pat nākamā gada novembrim, jo Unas lakatu gribētāju netrūkst. Iedvesmu jauniem lakatiem un to dizainiem Una gūst nepārtraukti, jo viņai tā rodas no dabas.
"Bieži vien, kad skatos uz kādu ainavu, domāju – tik skaista ainava, nez kā es to varētu izaust lakatā? Bieži vien lielākās problēmas ir ar kādiem maigajiem skatiem, piemēram, dūmakainām debesīm, jo tad, kad saliec visas maigās krāsas kopā lakatā, tad tas var neizskatīties izteiksmīgi. Vispār esmu sapratusi, ka man patīk ar krāsām spēlēties. Citi glezno uz papīra ar krāsām, es gleznoju ar dzijām," secināja Una.
