Stāstīt baltkrievu stāstus tviterī. «FreeBelarus» brīvprātīgo darbošanās 3 gadu garumā

ĪSUMĀ:

• Biedrības "FreeBelarus" dibināšanas pamatā bija aktīvā darbība "Twitter" kontā. 
• Šobrīd biedrība ne tikai informē par aktualitātēm Baltkrievijā un atbalsta bēgļus, bet arī uzrauga viņu tiesības.
• Baltkrievu identitātes veidošanās trimdā un kultūras mantojums ir svarīgs pašu latviešu tautas bagātināšanai.
• Baltkrievu bēgļu skaudrie pieredzes stāsti liek novērtēt rīcības brīvību pašu valstī.
• Baltkrievijas tematikai ir nepietiekama uzmanība Latvijas medijos un sabiedrībā, ko veicinājis gan karš Ukrainā, gan informācijas trūkums.
• Baltkrievijas atbalstam ir svarīgi jebkuri mazākie solidaritātes žesti kā no politiķiem starptautiskā un vietējā arēnā, tā arī no iedzīvotājiem.

Baltkrievi vienkārši palūdza – stāstiet

Pēc brutāli apspiestajiem protestiem Baltkrievijā 2020. gada vasarā tviterī apvienojās līdzīgi domājoši cilvēki – tie, kuriem likās, ka šajā situācijā ir jārīkojas, jo tas nav pieņemami. Domubiedru grupā bija Ilva un Aija. Brīvprātīgā Aija tobrīd un arī tagad dzīvo Berlīnē, taču attālums nav šķērslis, lai sniegtu izpalīdzīgu roku režīmā cietušajiem baltkrieviem.

"Tu fiziski nevari būt klāt, bet tu ļoti vēlies kaut kā palīdzēt. Baltkrievi mums vienkārši palūdza – stāstiet par to, kas notiek te, jo sākumā viņiem bija atslēgts internets. Viņi vispār nevarēja izplatīt nekādu informāciju," pirmsākumus atcerējās brīvprātīgā Aija.

Viss atbalsts sākās ar ziņu tulkošanu. Paralēli tam bija arī cilvēki, kas uzņēma un palīdzēja bēgļiem Latvijā, sniedzot gan medicīnisko, gan psiholoģisko palīdzību.

"Vēlāk, kad lielais karstums beidzās un protesti mazinājās, sapratām, ka mums ir izveidojies tāds mazais kodoliņš jeb pāris cilvēku biedrībā. Es ļoti gribēju palikt un iesaistīties tajā procesā kopā ar biedrības meitenēm," stāstīja Aija, kura joprojām veido tvītus un informē latviešus par notikumiem Baltkrievijā.

Arī brīvprātīgā Ilva uzskata, ka biedrības izveidei bija loģisks izskaidrojums. "Pusotru gadu pēc 2020. gada 9. augusta vēlēšanām un darbošanās tviterī bija skaidrs, ka nekas nebeidzas un tik drīz nebeigsies, tāpēc biedrības izveidošana bija nākamais loģiskais solis, jo ne vienmēr ir saprotami, ja runājam "tvitera vārdā"," LSM.lv skaidroja Ilva Everte.

Aija Mežale savukārt piemetināja, ka šādās situācijās ir svarīgi rīkoties, ja ir iespējas to darīt: "Tas ir vēsturisks moments, kur mēs nevaram vienkārši klusēt. Ja es varu kaut ko izdarīt, tad es vienkārši daru. Tu redzi tam visam jēgu – lielu un svarīgu. Tā ir kā tāda kaimiņu būšana."

Par šā brīža darba pienākumiem biedrībā Ilva Everte norādīja, ka ikdienā tiek sekots līdzi notikumiem Baltkrievijā, komunicēts ar baltkrievu bēgļiem un iespēju robežās viņiem palīdz adaptēties Latvijā, turklāt uzraugot arī bēgļu tiesības.

"Runājam, ja redzam, ka bēgļu tiesības netiek ievērotas. Pirms dažām nedēļām Latvijai parādījās savs Svjatlanas Cihanouskas biroja pārstāvis Latvijā, tagad no Baltkrievijas aizbēgušo cilvēku tiesību aizstāvība notiks spēcīgāk un koordinētāk," uzsvēra brīvprātīgā Ilva.

Viņa norādīja, ka Svjatlanas Cihanouskas biroja pārstāvis Igaunijā un Latvijā ir Igaunijas baltkrievu diasporas pārstāvis Vitalijs Malčanau, kurš dzīvo Tallinā. Viņš ir tas, kas ar Latvijas un Igaunijas politiķiem runā vietējo diasporu vārdā.

Viņa "Twitter" konts šeit. 

Atlasot tvitera kontā publicējamo informāciju, brīvprātīgajām ir jāpiedomā arī tie tā, kas varētu uzrunāt Latvijas lasītāju. Līdzās informēšanai par notikumiem un aktualitātēm Baltkrievijā, tiek vēstīts par tiem aspektiem, kas tiešā vai netiešā veidā iespaido arī Latviju.

"Kodolieroču izvietošana, situācija uz robežas, represijas pret cilvēkiem, kuriem ir saknes Latvijā. Diemžēl gadās, ka baltkrieviem svarīgi notikumi izpaliek, jo konteksts ir pārāk plašs, lai to izstāstītu vienā tvītā," pauda Ilva Everte. Viņa arī piemetināja, ka garāki materiāli par Baltkrieviju šobrīd neizpelnās lasītāju īpašu interesi.

Atziņas pēc dalības "Lampā"

Viens no nesenākajiem notikumiem biedrībai ir sarunu festivāls "Lampa", kur tika organizēta diskusija "Starp дранікіem un kartupeļu pankūkām: baltkrievu kopienas identitātes recepte".

Diskusija "Starp дранікіem un kartupeļu pankūkām: baltkrievu kopienas identitātes recepte" – Events – Sarunu festivāls LAMPA (festivalslampa.lv) (Nav pieejams skatīšanai ierakstītā veidā)

Uz sarunu kopā ar žurnālisti Agnesi Drunku, Eiropas Kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu un vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas vadošo pētnieku Gati Krūmiņu tika pieaicināti trīs paaudžu baltkrievi – pensionēta skolotāja Voļha Gardzejeva, kas Latvijā pavadījusi lielāko mūža daļu, Latvijā dzimusi dzejniece Aļesja Loseva un 13 gadus vecs bēglis Aless Jurevičs, kurš Latvijā ieradās pirms diviem gadiem.

"Diskusijā spriedām par to, vai iespējams baltkrieviem attīstīt un kopt savu identitāti, atrodoties trimdā, un vai šodienas trimdinieki varēs kļūt par noderīgu spēku jaunās Baltkrievijas veidošanā," skaidroja biedrības pārstāve Ilva Everte.

Kā viens no diskusijas aspektiem bija tas, ka šobrīd Latvijas "tumšais zirdziņš" ir aptuveni 30 tūkstošu lielā baltkrievu kopiena, kas Latvijā dzīvo vēsturiski un, pēc visa spriežot, vadās pēc principa "es par politiku neinteresējos".

 "Sarunas dalībnieki izteica optimismu par šīs sabiedrības daļas spējām sniegt ieguldījumu baltkrievu kopienas veidošanā, to apliecinot arī Ukrainas gadījums, kad spēcīgi satricinājumi saliedē nāciju," norādīja brīvprātīgā Ilva Everte.

Diskusijas laikā dalībnieki nonāca pie vairākām vērtīgām atziņām, kas tika translētas arī "FreeBelarus" biedrības "Twitter" kontā.

Biedrības pārstāvi Aiju sevišķi aizkustinājis Voļhas stāstītais par to, kā viņa, dzīvodama Latvijā, ir atradusi savu baltkrievu identitāti.

Savu atgriezenisko saiti par diskusiju deva arī Nasta Zahareviča, kas ir baltkrievu žurnāliste, kura specializējas feminismā, ekoloģijā, urbānismā un žurnālistikas ētikā. 2020. gada rudenī viņu divreiz arestēja par reportāžām no protesta akcijām Minskā, kopumā izciešot 22 dienu ilgu arestu. Šobrīd Nastja ir pametusi Baltkrieviju bēgļu gaitās.

"Ļoti patika, ka diskusijas temats bija saistīts ar vietējo Latvijas kontekstu. Tā bija veiksmīga, nebija ne garlaicīga, ne mākslīga. Katram bija savs skatu punkts," biedrībai savu komentāru sniedza Nasta.

Aizvadītā diskusija sarunu festivālā "Lampa" tika noslēgta ar atziņu, ka baltkrievu identitāte un kultūras mantojums ir vajadzīgi Latvijai, jo tas bagātina arī mūsu tautu.

Neizsakāma cieņa pret režīmā cietušajiem

Baltkrievu trimda Latvijā lielā mērā iespaido arī latviešus, savā veidā padarot tos kā līdzi iesaistītos notikumos. Arī brīvprātīgā Aija Mežale uzskata, ka viņa jau ir daļiņa no visa notiekošā procesa Baltkrievijā, jo šo gadu laikā ir iepazīti neskaitāmi cilvēkstāsti, kas rada interesi par to, kā ir salikušās to cilvēku dzīves, par kuriem Aija vēstīja pirms diviem vai trīs gadiem.

"Tu jūties nedaudz kā savējais un redzi, ka tas ir vajadzīgs. Katram gribas justies vajadzīgam,"

tā uzskata Aija.

Par saviem emocionālākajiem momentiem brīvprātīgajā darbā aktīviste uzskata tieši dzīvo saskarsmi ar bēgļiem vai politieslodzītajiem. Tie ir brīži, kad tiek izjusta liela cieņas sajūta un gods pret cilvēku tik ļoti, ka pat nezini, kā pareizi komunicēt ar viņu.

Viens no šādiem gadījumiem Aijai ir bijis ar politieslodzīto Darju Čuļcovu, kura ir diezgan jauna baltkrievu žurnāliste, kas divus gadus pavadīja kolonijā par tiešraidi no mītiņa Romāna Bondarenko piemiņai – baltkrievu skolotājs, kuru nežēlīgi piekāva līdz nāvei ar Lukašenko režīmu  saistīts cilvēku grupējums.

"Viņa neilgi pēc atbrīvošanas bija atbraukusi uz diskusiju Berlīnē, kur es arī biju. Toreiz man bija uzdevums no "FreeBelarus", ka es aiziešu un palūgšu, lai viņa nodod sveicienus Latvijas baltkrieviem.

 Tas bija ļoti satraucošs moments, kad trīc rokas un tu pat nezini, kā pienākt klāt šim cilvēkam. Tu zini, ka cilvēks ir piedzīvojis tik šausmīgas lietas, bet viņš ir te. Tā cieņa ir milzīga. Es pazīstu daudzus tādus cilvēkus gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Pazīstu tādus, kas ir skrējuši pa purvu, līduši pāri žogam," pieredzē dalījās brīvprātīgā Aija.

"Twitter" ieraksts ar Darju Čuļcovu:

Skaudro un nežēlīgo stāstu iepazīšana ļoti iespaido domāšanu un skatu uz lietām, kā tas ir bijis arī Aijai: "Man tas liekas diezgan nereāli, jo esmu cilvēks, kas nekad nav redzējis Padomju Savienību un tādas represijas, kādā līmenī tās ir Baltkrievijā. Ka tu nevari iziet uz ielas kompānijā vairāk par trīs cilvēkiem un ka tev neprasītu pārbaudīt telefonu," pauda Aija.

Viņa arī atzina, ka, no vienas puses, ir ļoti interesanti iepazīt šādus stāstus, bet, no otras puses, tas liek novērtēt to, kas tev ir, un teju katru dienu atgādināt sev par iespēju dzīvot brīvībā.

"Tu vari lamāties sociālajās tīklošanās vietnēs. Teikt, ka valdība ir tāda un šitāda, bet tev nekas par to netiks piespriests. Katrs šāds gadījums liek atminēties par to. Gribas, lai vairāk cilvēku to saprot. Protams, mēs varam arī visu dzīvi dramatizēt un teikt, ka esmu pateicīgs par visu, kas man ir. Ne vienmēr tā vajag, bet tajos brīžos, kad lasi par kaut ko tādu vai satiec šos cilvēkus, viss paliek tāds taustāmāk redzams un sajūtams, " atklāja Aija Mežale.

Ilva Everte personīgi ir pazīstama tikai ar vienu bijušo politieslodzīto, kuram izdevies pēc soda izciešanas izglābties no tālākas vajāšanas un izkļūt no Baltkrievijas. Viņa uzsver, ka arī atrasties bēgļu gaitās nav nemaz tik viegli, – nemitīga neziņas sajūta un trauksmainība, kas joprojām ir klātesoša, atrodoties citā, daudz drošākā valstī.

"Bēgļi ir tikpat dažādi kā mēs visi. Tomēr mēs pat iedomāties nespējam, cik grūti ir būt bēglim, – atstāt savu zemi un ģimeni un nezināt, kad un vai būs iespēja atgriezties. Daudzi bēgļi vēl joprojām baidās no policijas Rīgas ielās, satrūkstas, izdzirdot durvju zvanu, un naktīs murgo, ka nokļuvuši VDK (Baltkrievijas Valsts drošības komiteja) kambaros Minskā. Ir tik nepanesami saņemt ziņas, ka tevis dēļ tavi vecāki atkal pratināti milicijā, ka atstātais dzīvoklis atkal izdemolēts kārtējā kratīšanā, ka tuvs draugs notverts un bargi sodīts," skaudrajā Baltkrievijas bēgļu pieredzē dalījās brīvprātīgā.

Nepietiekams atbalsts un uzmanība

Neskatoties uz Baltkrievijas režīma nežēlību un skarbajiem baltkrievu pieredzes stāstiem, par kuriem ik dienas biedrības brīvprātīgās vēsta tviterī, viņas nenoliedz to, ka kopš kara sākuma Ukrainā Lukašenko režīms un tā represijas mediju dienaskārtībā un sabiedrības interesēs vairs neieņēma tik svarīgu pozīciju, jo uzmanību globālā līmenī pārtvēra šokējošie notikumi Ukrainā. Biedrības pārstāve Aija Mežale piebilda, ka nepietiekamo sabiedrības un mediju interesei iespaidoja arī izteiktais informācijas trūkums, kuru Baltkrievijā mērķtiecīgi veicina Lukašenko režīms.   

"Protams, Ukrainas karš daudzus ir šokējis. Man šķiet, ka cilvēkos rodas lielāks iespaids, kad viņi redz, ka cilvēks jau ir miris, ir uzspridzināta māja un vēl visādas drausmīgas lietas.  Cilvēks Baltkrievijā ir cietumā, viņš tur nomirst, un mēs pat nezinām to, bet uzzināsim tikai pēc gada, jo par to nav nekādas informācijas. Laikam ļoti ietekmē tas vizuālais un tas, ka visas pasaules uzmanība ir pievērsta Ukrainai," uzskata Aija.

Tāpat arī situāciju sarežģītu padara diktatūras striktie aizliegumi un arī paši cilvēki – viņu uztvere un attieksmes. "Tur arī viss nav tik balts un melns.

Laikam cilvēkam ir vieglāk uztvert tādus naratīvus, kur viss ir skaidrs un vizuāli redzams. Baltkrievijā ļoti daudziem politieslodzītajiem, kas atrodas cietumos vai kolonijās, ir aizliegts sarakstīties ar saviem tuvajiem. Arī tuvinieku rakstītās vēstules ne vienmēr tiek nodotas cietumā esošajiem. Tādēļ arī nav nekādu ziņu par to, kas notiek," par politieslodzīto ierobežojumiem stāstīja brīvprātīgā Aija.

Viņa piemetināja, ka informācijas trūkums viennozīmīgi ietekmē arī "Twitter" kontu: "Nav ziņu jau 90 dienas" – šādu tvītu mēs arī rakstām. Nav jau arī nekāda vizuālā materiāla. Tu vienkārši ieliec kaut ko, kas tev ir jau iepriekš saglabāts šādiem gadījumiem. Protams, tā uzmanība ir pavisam cita. Tas ir diezgan saprotami patiesībā, taču cilvēkam, kam tā ir kāda dzīves vai ģimenes traģēdija, tas īsti nav skaidrs."

Arī Ilva Everte uzskata, ka sabiedrības interese par Baltkrievijas norisēm ir nepietiekama. Taču, lai kaimiņu problēma tiktu aktualizēta, ir atklātāk un biežāk jāpauž pozīcija un atbalsts Baltkrievijai, tai skaitā arī politiķiem.

"Teiktu, ka sabiedrības interese par Baltkrievijas norisēm ir minimāla, bieži vien tās nav nemaz. Savukārt tiekoties ar politiķiem, redzam skaidru izpratni par tur notiekošo un viennozīmīgu atbalstu Baltkrievijas demokrātijas centieniem. Tāpēc aicinām politiķus, diplomātus un viedokļu līderus biežāk paust savu pozīciju attiecībā uz Baltkrieviju ne vien starptautiskajā arēnā, bet arī tepat Latvijā," tā uzskata brīvprātīgā Ilva.

Mazie solidaritātes žesti

Līdz ar to katru mazāko darbību spēj veikt ne tikai politiķi, bet arī ikviens no mums, un tā ir ļoti nozīmīga Baltkrievijas atbalstam.

"Katrs solidaritātes žests ir tas, ko cilvēki novērtē Baltkrievijā. Tie baltkrievi, kas tagad atrodas Latvijā bēgļu gaitās, viņi redz, ka tu esi izlicis sev karogu logā vai apmeklē kādu solidaritātes akciju. Tādi mazie momenti viņiem dāvā milzīgu spēku," uzskata Aija Mežale.

Viņasprāt, šādās situācijās ir arī svarīgs iekšējais spēks un enerģijas apmaiņa: "Nezinu, vai esmu naiva, bet es ticu tādam enerģijas nezūdamības likumam, ka katra mazākā enerģija aiziet tālāk. Tāpat arī tviterī mēs citreiz kaut ko ierakstām un ir cilvēki, kas šo tēmu paceļ. Tas aiziet pat tādā Ārlietu ministrijas līmenī. Katrs mazākais sīkums var kaut ko ietekmēt. Protams, no malas var likties, ka – kas tur tāds, es jau neko, bet bez ticības nekas nemainās."

Tāpat Aija norādīja, ka vērienīgāki notikumi valstī kļūst par procesiem, kas liek sabiedrībai būt daļai no tiem. "Manuprāt, katrai paaudzei vajag savu revolūciju, lai gribētos būt daļai no tā visa procesa. Protams, ne vienmēr tas ir viegli, jo ir jāiet cauri emocionālai spriedzei, kad tu redzi, ka cilvēki ir piekauti, kāds cietumā mēģina izdarīt pašnāvību. Bet savā ziņā tu arī redzi to, ka ir izdevies īstenot atbalsta pasākumus. Kaut vai caur to, ka tu stāsti par šo visu."