Rīgas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) 5. daļas komandieris, 36 gadus vecais Vilnis Šteinītis bija viens no pirmajiem, kurš Zolitūdes traģēdijas vakarā devās iekšā sagruvušajā veikalā "Maxima". Viņa karjera dienestā attīstījās strauji, un salīdzinoši ātri no ierindas ugunsdzēsēja glābēja viņš kļuva par komandieri.
Tēvs stāsta, ka dēlam ļoti interesējušas arī medības. "Droši vien, ka mēs ar Vilni joprojām būtu medījuši," skumji saka tēvs. "Es viņu tur ievilku, viņš bija uz to tikpat slims kā es."
Tēvs atceras, ka 2013. gadā Vilnis ar draugiem devies uz Skrundas pusi medīt pīles. Ilgi nav cēlis mobilo tālruni, un tēvs sācis uztraukties. "Es viņam zvanu, un viņš man neatbild. Man liekas – nu, kaut kas nav labi, nu labi, otro reizi neatbild, trešo reizi neatbild, bet, ja piekto reizi neatbild?" Vēlāk Vilnis atzvanījis no busiņa, braucot mājās, lustīgi kopā ar draugiem dziedot, neesot pie rokas bijis mobilais tālrunis.
"Viņš teica, ka viss kārtībā un vēl, ka viņam ir labākais tētis pasaulē. Nu, es biju laimīgs un priecīgs, to dzirdot," atceras Šteinītis.
Viņš gribējis uzdāvināt jaunākajam dēlam karabīni, ko izgādājis draugs. Taču karabīnei vajadzēja nomainīt stobru. Talsos uzlikts jauns itāļu stobrs. Taču aizbraukt pēc atjaunotās karabīnes Šteinītis ilgi nav varējis, jo nebija vairs, kam dāvināt. Tagad gan dāvana savākta un stāv mājās, taču Šteinītis tai nav pieskāries desmit gadus. Arī medību ieročiem ne.
Atbildes zvana vairs nebija
Dienu, kad Vilnis gāja bojā, tēvs atceras ļoti labi. Vilnis piezvanījis ap pusčetriem vakarā. Viņi ar draudzeni braukuši mājās. Bija nopirkuši jaunu mikroviļņu krāsni "Dolē". Tēvs palūdzis pierakstīt pie acu ārsta, un Vilnis apsolījis to nākamajā dienā izdarīt. Tad tēvs aizgājis uz jūru zvejot. Atnācis priecīgs ar noķertu lasi, bet uzzinājis, ka Rīgā notikusi liela nelaime, sabrukusi "Maxima".
Zvanījis Vilnim, bet dēls nav atbildējis uz tālruņa zvaniem. Arī uz draudzenes zvaniem nav atbildējis. Tēvs nodomājis – varbūt šādos nopietnos notikumos tālruņi jāizslēdz un dēls atbildēs vēlāk. Taču pagāja vairākas stundas, un atbildes zvana nebija.
Un tad televīzijas tiešraidē redzējis, kā no ēkas iznes apsegtu cilvēku, un sapratis, ka tas ir Vilnis, taču vēl cerējis. No rīta zvanījuši darba biedri, taču tēvs nav varējis parunāt un pēc pirmā teikuma nometis klausuli. Tēvs sev pārmet, ka tajā vakarā devies uz jūru zvejot. Ja nebūtu gājis, tad varbūt būtu redzējis pa televīziju notiekošo, Vilnis izietu ārā, piemēram, uzsmēķēt, parunāt ar viņu, un nelaime nebūtu notikusi.
"Zivi es biju noķēris, tikai nebija, kam dot," saka tēvs, "viņš bija ļoti labs cilvēks, ļoti labs dēls."
Šteinītis stāsta, ka visu mūžu centies pasargāt abus savus dēlus. Tāpēc tagad dažkārt ir vainas sajūta, ka to nav izdarījis. Arī medībās vienmēr centies būt blakus Vilnim, lai nenotiek kas ļauns, jo medībās jau viss kaut kas var atgadīties.
Nealkst atriebību, bet taisnīgu sodu
Kamēr tēvs stāsta, mamma Vija nevar valdīt asaras un retu reizi kaut ko iestarpina, slaukot saraudātās acis. Abi izmantojuši valsts piedāvātos psihologa pakalpojumus, bet lielas jēgas no tā nav bijis. Mamma Vija visu laiku raudājusi, bet tēvs noslēdzies vēl vairāk un nav spējis atvērt sevi speciālistiem. Desmit gadi pagājuši kā nebijuši.
"Tie ir izslēgti no manas dzīves, nekas neinteresē, nekas nenotiek. Nu, kā tas var būt, ka pēkšņi tikai viens ir vainīgs?" jautā tēvs.
"Tas ir kauns mūsu tiesu sistēmai, ka tā notiek, bet tā notiek!"
Viņš stāsta, ka nealkst atriebību, bet gan taisnīgu sodu. Viņaprāt, ir netaisnīgi, ka traģēdijā iesaistītie mierīgi dzīvo. "Visiem viņiem bija firmas, viņiem visiem bija kārtīgas algas un viņi brauc pa kūrortiem un atpūšas. Nu, tur viņi mazlietiņ varbūt dabūja pabaidīties, kamēr tā tiesas prāva gāja, bet pēc tam atkal viss kārtībā," ar rūgtumu secina tēvs.
Sākumā abi ar sievu gājuši uz tiesas sēdēm. Atceras, ka vienā no pirmajām sēdēm viņiem LTV "Panorāmas" korespondente uzdevusi jautājumu, kā tas viss beigsies, un tēvs atbildējis, ka visi izies cauri sveikā. Tā arī noticis. Jautāts, kam vajadzēja saņemt sodu līdzās otrajā instancē notiesātajam Ivaram Sergetam, tēvs atbild, ka visiem deviņiem, kas sēdēja uz apsūdzēto sola, jo visi bija par kaut ko atbildīgi.
"Es ļoti vīlos tiesnesī, es cerēju, ka būs tāds godprātīgs un spriedīs taisnīgu tiesu," beidzot savaldījusi asaras sarunā iesaistās arī Vija.
Viņasprāt, nebija normāli, ka, skanot ik pa laikam trauksmes signalizācijai, nekas nenotika un cilvēki netika evakuēti. "Tikai lai varētu pārdot, lai varētu pelnīt! Tādēļ visi cilvēki tika apdraudēti," bilst Vija.
Šteinītis uzsver, ka nav jurists, bet uzskata, ka neviens nav pildījis savus pienākumus. Daudz jautājumu viņam ir arī glābšanas operācijas vadītājam. Vai drīkstēja glābējus tik zibenīgi sūtīt iekšā sabrukušajā ēkā, nezinot kādā stāvoklī tā ir? Tēvs daudz par to domājis.
Vilnis kopā ar kolēģi Valdi Dzērvi sūtīts iekšā, lai izlūkotu situāciju. Valdis esot pamanījis augšā kādu kustību un centies brīdināt Vilni, bet Vilnis nav paspējis noreaģēt un tur arī palicis. Tēvs ar rūgtumu bilst, ka amatpersonas saņēmušas ordeņus un paaugstinājumus, bet, viņaprāt, glābšanas operācija vadīta ļoti neprasmīgi un neprofesionāli.
10 gadus vairs nesvin jubilejas
Arī Vilnim pēc nāves piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Svinīgajā pasākumā Vija nav spējusi piecelties kājās un aiziet tam pakaļ. "Es dēlu ļoti uzpasēju, vienmēr baltu kreklu uzstērķelēju, lai ir smuks, ejot uz darbu," stāsta Vija.
Par darbu gan Vilnis vecākiem stāstījis maz vai nestāstījis vispār. Ka guvis ievainojumu, dzēšot ugunsgrēku Rīgas pilī, vecāki uzzinājuši no citiem. "Viņš pat nepateica, ka viņš tur ir bijis! Viņš bija visur pa priekšu," atceras tēvs. Vija piemetina, ka dēls pēc horoskopa bija auns.
Ģimenē mīļi dēvēts par Bucīti. Nekad neaizmirsa vecākus apsveikt dzimšanas vai vārda dienās. Vienmēr kopīgi pasēdējuši un pasvinējuši. Bet kopš 2013. gada 21. novembra neviena jubileja vairs nav svinēta. "Tā taču ir?" tēvam jautā Vija, un viņš atbild bez vārdiem – ar galvas mājienu.
Pie Klapkalnciema mājas visi skujeņi un citi krūmi ir Viļņa stādīti. Viņam interesējusi dārzkopība un kādu laiku strādājis dārzniecībā. Tur arī piepelnījies pēc nakts dežūrām, lai sakrātu naudu kāzām. Ar draudzeni gribējuši precēties. "Viņš bija tāds ļoti lādzīgs," stāsta vecāki.
Arī pēc vairākiem gadiem pie Viļņa uz kapiem sabraucot ļoti daudz cilvēku. 21.novembrī ir puķu kalni un pilns ar svecītēm. Vija vienmēr kapos aprunājas ar Vilni.
Jautāta, ko tieši šodien viņa gribētu pateikt 10 gadus pēc traģēdijas, Vija pēc ilgākas pauzes saka:
"Es viņu ļoti mīlu, un viņa man pietrūkst. Ļoti, ļoti…" Pēdējie vārdi izskan gandrīz čukstus.
"10 gadus es raudu un raudu. Tā kā tajā dziesmā, ja varētu visas manas asaras pārvērst dimantos, tad visu Klapkalnciemu varētu apklāt ar dimantiem. Kā man viņa pietrūkst…" saka Vija.
Abi atzīst, ka viņu dzīve līdz ar jaunākā dēla nāvi ir mainījusies uz neatgriešanos. Sāpes nav mazinājušās un nemazinās. Tēvs joprojām glabā videokameru, ar kuru Vilnis pēdējos gados filmējis dažādus pasākumus, arī medības, iemūžinot priecīgākos brīžus savā dzīvē. Kamerai pazudusi atmiņas karte, tā ir salūzusi un video attēli aizgājuši nebūtībā. Taču tēvs nezaudē cerību, ka video attēlus varētu atjaunot, jo tajos ir Vilnis – priecīgs un laimīgs ar saviem draugiem.
