"Būt uzņēmējam galīgi nav viegli. Es vēl līdz pat šī gada ziemai darīju pilnīgi visu, taisīju pats mašīnas, zāģēju, kad nebija, kas zāģē, skrūvēju, braucu uz objektiem, sēdēju pie papīriem, lentas asināšanas darbus veicu, viss kaut kas man bija jādara, un visa nenormāli par daudz. Visu izdarīt, protams, nevar, vajag arī mācēt deleģēt darbus, uzticēties strādniekiem," atzina Artis.
Artis uzaudzis Sēlijā. Organizēt un vadīt viņam paticis jau kopš bērnības.
"Mēs ar vecākiem dzīvojām tādās "Čākuļu" mājās, kur man ļoti patika. Tur bija pagalmā daudz bērnu, un mēs tur izveidojām tādu ciematiņu "Rauši". Mums bija pašiem savs ciematiņš. Es, protams, tajā biju priekšsēdētājs, direktors vai vadītājs, nezinu, kā mēs toreiz to nosaucām, bet tur mums bija pilnīgi viss. Mums bija banka, sava valūta, kafejnīca, veikals, katram sava māja. Es mācījos kādā piektajā, varbūt ceturtajā klasē," bērnības atmiņās dalījās Artis.
Tolaik visa bērnu ciematiņa infrastruktūra tika veidota no turpat savāktajiem vai reizēm nozāģētajiem kokiem. Jau tad Artis prata rīkoties ar zāģi un āmuru. Tikai likumsakarīgi, ka visai ātri, jau vidusskolā, viņš nonāca pie sava mazā biznesa uzsākšanas. Vecvecāku mājās ar vectēva finansiālu palīdzību viņš iegādājās lentzāģi un atjaunoja saimniecības pirtiņu, uzbūvēja lapeni, atjaunoja mājas fasādes dēlīšus. Visai ātri to pamanīja apkārtesošie kaimiņi, kas jauno puisi nolīga saviem darbiem.
"Man ir tāda nenormālākā neatlaidība un cīņasspars, spītība šausmīga. Ja es kaut ko ieņemu galvā, tad lai tur vai kas. It kā tas ir labi, bet citreiz noteikti arī ne tik labi," pauda Artis.
Skolā viņš nebija, kā pats vērtēja, nekāds izcilnieks, jo mācīties viņam galīgi nav paticis. Tikai nonākot augstskolā, Artis sapratis, ka kokapstrādē patiesībā ir ļoti zinošs, un mācības vairs nesagādāja galvassāpes.
"Tikai tad, kad aizgāju uz augstskolu, sapratu, ka neesmu glups. Atceros, ka augstākajā matemātikā devītnieku kā čaukst izcēlu eksāmenā. Augstskolā varēju sevi labāk pierādīt. Vienīgais, kas nepadevās, bija angļu valoda, pasniedzēja man teica – Arti, tev ir zelta rokas un zelta sirds, bet angļu valodu tu nemāki. Viņa beigās man četrinieku ielika, ar to man arī pietika," stāstīja Artis.
Siltumnīcu būvēšana sākās pēc tam, kad puiša kaimiņiene vēlējās, lai Artis viņai tādu uzbūvē. Tajā brīdī viņš mācījās augstskolas pirmajā kursā, bet pa brīvdienām pirmā siltumnīca tapa gatava.
Šobrīd Arta uzņēmumā strādā ne tikai viņa brālis, bet arī 10 darbinieki. Uzņēmuma telpas iekārtotas vecā kolhoza kokzāģētavā un galdniecības telpās. Artis ražo siltumnīcas gan mājsaimniecībām, gan lielām stādu audzētavām.
"Mūs Latvijā noteikti zina ar to, ka mēs mākam ļoti labi nostiept plēves, lai siltumnīca izskatās labi gan ziemā, gan vasarā, lai labi kalpo, lai nepurinās. Tāda siltumnīca ir izturīga, nebūs tā, ka ziemā uzkritīs sniegs un tā sagāzīsies. 10 gadus tā noteikti kalpos. Pirmā, kas uzlikta pirms 12 gadiem, vēl turas, bet tas ir pie nosacījuma, ka tā tiek pareizi uzstādīta un ekspluatēta. Siltumnīcas ir jāvēdina, koks ir koks, arī kādi remontdarbi ik pa laikam ir nepieciešami, kaut vai līstīte jāapmaina, bet pati nesošā konstrukcija, – tā ir izturīga," viņš skaidroja.
Uzņēmumā ražo arī angārus, kurus cilvēki pasūta siena glabāšanai, tehnikas novietošanai, malkas vai graudu uzglabāšanai un citiem mērķiem. Savukārt koka atgriezumi, kas rodas kokapstrādes procesā, tiek salikti maisos un tirgoti kā malka.
"Tas ir labs blakusprodukts, laba kabatas nauda ziemā," vērtēja Artis.
Šobrīd viņš sapņo attīstīt savu uzņēmumu līdz tādam līmenim, ka tas strādā vēl patstāvīgāk, lai pašam nav jāiesaistās un jāpārrauga pilnīgi visi darbi. Tālais sapnis ir darbs ārpus robežām, Eiropas tirgus apgūšana.
"Protams, jāstrādā ir ļoti daudz, esmu ieguldījis tajā nenormāli lielu darbu. Katrā ziņā nepietiek tikai ar astoņām stundām, atbraukt šeit, paurbināt degunu, kaut ko paskatīties un braukt prom. Tā nebūs, ir jābūt ļoti lielai neatlaidībai un gribasspēkam," secināja Artis.
"Stiprie stāsti"
