Ceļš uz žurnālistiku
Dace uzaugusi Kuldīgā. Māte strādājusi mežsaimniecībā, savukārt tēvs bijis laikraksta "Kurzemnieks" žurnālists, redaktora vietnieks, vēlāk – arī redaktors. "Žurnālistikā ienācu tāpēc, ka mans tēvs bija žurnālists. Es savā veidā esmu pārmantojusi šo profesiju, jo tēvs man bija liela autoritāte it visā." Atmiņas par tēva žurnālistikas darbu Dacei ir samērā romantizētas – rakstāmgalds, uz tā vecs telefons ar griežamu ciparnīcu, A4 balta lapa un pildspalva. Tagad cits laikmets, cits ritms, cita darba specifika.
"Kad atnācu uz Rīgu, izlasīju sludinājumu, ka informācijas aģentūra "Baltic News Service" (BNS) meklē reportierus. Es nesapratu, kas ir BNS, bet, neraugoties uz to, piedalījos konkursā. Mums tika dots uzdevums noklausīties tā laika premjera Valda Birkava preses konferenci par budžetu. Lai arī tolaik es vispār neorientējos finanšu jautājumos – kā jau jauns skuķis no laukiem –, noklausījos konferenci un izveidoju rakstu ar pretjautājumu, kāpēc mums valstī ir budžets ar deficītu. Rezultātā BNS mani paņēma darbā. Šis ir spilgts manas karjeras sākumpunkta raksturojums, jo pamatu pamatos iekšējā dziņa manī nav mainījusies – vēl joprojām ir vēlme uzzināt, kāpēc ir tā un ne citādāk, manī mājo tāds iekšējs opozicionārs, mazs huligāns."
Joprojām saista korespondentes darbs
Daces atbildībā ir saturiski saplānot "Panorāmu" un raidījuma sižetus, viņa ir arī tā, kas virza korespondentus veidot sižetus, bet, kā viņa pati atzīst – tas ir abpusējs darbs un savstarpēja vienošanās. "Vienmēr esmu teikusi – ja korespondentam iedos tematu, kas viņam pilnīgi neinteresē, tad ļoti labs rezultāts nebūs. Cilvēkam ir jāspīd acīm – tas laikam nav mans teiciens, bet ir jāspīd acīm gan korespondentiem, gan producentiem, visai komandai. Ja spīd acis, tad ir azarts iešanai uz priekšu, lai noskaidrotu vairāk."
Lai arī lielāko darbadienas daļu aizņem raidījuma "Panorāma" producēšanas darbs, Dace paralēli rod laiku un iespēju arī pašai doties ielās kā korespondentei un veidot sižetus.
"Man joprojām patīk pa laikam aizbraukt un izveidot kādu reportāžu – patīk asums, ātrums, dinamika, ko var notvert tādos momentos. Vēl nesen bija situācija, kad vēlu vakarā steidzami bija jābrauc nofilmēt saplaisājušo ēku Valdemāra ielā Rīgā – paskatījos grafikā, lielākā daļa komandas cilvēku jau bija mājās, es negribēju nevienu speciāli vilkt ārā, nodomāju, ka man tik un tā pašai vēl jāgaida "Nakts ziņas", tikmēr aizbraukšu pati uz to notikuma vietu. Jutu, ka tajā brīdī man pilnīgi adrenalīns bija kājās, acis zibēja."
Dace norāda, ka producenta spēja apzināties korespondenta darba "maizes garoziņu" ir laba un noderīga.
"Pārzinu, kādu laiku paņems konkrētās tēmas izpēte un atspoguļošana. Tas atvieglo plānošanas procesu, lai varētu izlīdzsvarot komandas spēkus. Rezultātā varam optimizēt resursus, lai aptvertu maksimāli plašāku tēmu loku un "Panorāmas" skatītājam vakarā sniegtu pēc iespējas plašāku skatīšanās pieredzi."
Atbildības slogs producenta darbā
Stress un atbildība – tā Dace raksturo "Panorāmas" producentes darbu. "Atbildības slogs, no kā ir vislielākais stress un no kā ir jāatpūšas pēc tam, kad beidzot sanāk laiks atpūtai, ir manevrēšana starp to, kas un kādas ir sabiedrības intereses konkrētajā dienā un vispār noteiktajos apstākļos, vai raidījumā ir ietverta viedokļu dažādība, vai ir apkopoti maksimāli daudzi aspekti, no kuriem paraudzīties uz situāciju utt." Dace pauž, ka ir dienas, kad ir ļoti daudz notikumu – tik daudz, ka uzreiz skaidrs, ka par visiem pastāstīt "Panorāmas" ēterā neuzspēs. "Veidojam prioritāšu sarakstu, ja nepieciešams, samazinām minūšu skaitu, ko atvēlēt konkrētajam sižetam, lai varētu uzspēt izstāstīt arī par citām tēmām… Šādi visu laiku ir jābalansē."
Katru rītu "Panorāmas" komanda sāk ar sapulci, kurā pārskata, kāds ir bijis iepriekšējās dienas veikums, izvēlās aktuālās dienas prioritātes, sadala tematus un darbus, pa dienu žurnālisti veic izpēti, meklē intervējamos cilvēkus un brauc izbraukumos filmēt. Dienas vidū paralēli sākas pārplānošanas darbs, kad atbildīgā redaktore saprot, kas ir un nav izdevies, kā vēl trūkst vai arī ko programmā var likt, ko nevar. "Viena no manām personīgi mīļākajām prasmēm pēdējā laikā, ko bieži nākas pielietot, ir drosme pārplānot. Tas notiek brīžos, kad no rīta korespondentiem ir doti konkrēti uzdevumi, bet pa dienu situācija ir mainījusies. Līdz ar to visu nākas strauji pārplānot, lai rezultātā iegūtu labāko esenci no svarīgākā, kas konkrētajā dienā noticis." Savukārt vakarā no pulksten 18.00 līdz pat "Panorāmas" ēteram ir pāris ļoti piesātinātas stundas, kurās paralēli tiek pārskatīti vairāku žurnālistu sagatavoto sižetu teksti.
Nevar apgalvot, ka katrā dienā ir 100% iepriekš nezināmā un pilnīgi jaunā – ir, protams, lielie notikumi, kas iepriekš paredzami un jau ieplānoti, bet lielākoties ir jābūt gataviem ātri reaģēt.
Dace atzīst, ka šobrīd digitālajā laikmetā cilvēki paskatās telefonos un datoros, pa dienu jau vairākkārt izlasa galveno notikumu virsrakstus. Ņemot vērā, ka "Panorāma" ir vakara raidījums, jācenšas auditorijai sniegt pievienoto vērtību jau zināmiem notikumiem – papildu viedokli vai padziļinātu analīzi.
Žurnālista sapnis – spēt lietderīgi ietekmēt procesus sabiedrībā
Žurnālistikas pamatuzdevumos ir vēstīt faktos balstītu patiesību. "Man vienmēr ir gandarījums par situācijām, kur žurnālists ir kā jaunatklājējs – izdevies iegūt līdz šim nezināmu informāciju, drosmīgi parādīt kādas tendences sabiedrībā, tikt iekšā tur, kur citi nav tikuši. Mani aizkustina padziļināti žurnālistikas darbi, kas nav tikai – kas, kur, kad – atainošana, kas arī ir "Panorāmā", bet izvērstas reportāžas."
Daces sapnis ir, lai "Panorāma" būtu viedokļu līderis, lai tas būtu ietekmīgu ziņu avots.
"Tas ir ceļš, uz ko mēs ejam, uz ko vajadzētu iet, un es domāju, ka mums ir visi resursi, lai to izdarītu. Ir bijuši brīži un notikumi jau līdz šim, kad mēs esam ietekmējuši un noteikuši dienaskārtību. Kaut vai 10. maija reportāža no Uzvaras parka – sižets veicināja izmaiņas politiskajā dienaskārtībā. Es jau to esmu vairākkārt teikusi – man pēc filmēšanas bija sajūta, ka gribas nomazgāties dušā. Daudzi man uzreiz prasīja, vai man bija bail veidot šo reportāžu – nē, tajā brīdī es vispār par to nedomāju."
"Domāju, ka jebkura žurnālista mērķis ir spēt lietderīgi ietekmēt procesus sabiedrībā. Tāda ir žurnālistikas jēga – atklāt problēmsituācijas un veidot saturu, lai tas ietekmētu – lai sabiedrība veidotos labāka, lai apstākļi uzlabotos, lai iepirkumi būtu godīgi, lai mazāk zagtu, lai ceļi būtu saremontēti, lai cilvēkiem būtu lielākas iespējas. Mūsu – LTV Ziņu dienesta – uzdevums ir tam sekot līdzi." Kā Dace norāda – bez entuziasma to vienkārši nevarētu izdarīt. "Neko jaunu nepateikšu – protams, ka kaut kādā mērā cieš privātā dzīve, nākas ziedoties. Neviens sabiedriskajos medijos nestrādā ikmēneša cipara dēļ – mērķis ir cits."
Atzīstam kļūdas, ja tādas ir. Esam patiesi un tādi, kādi esam
Darba procesā gadās arī kļūdīties. Neviens nav perfekts. "Sabiedriskajā medijā kļūdas ir acīmredzamas – mēs esam zem lupas, bet es vienmēr esmu teikusi – atzīstam kļūdas, ja tādas pieļautas, esam patiesi un tādi, kādi esam. Ne velti ir teiciens, ka patiesība atbrīvo."
"Ja tiek pieļauta kļūda, tāpat jau katrs pats zina, kas noticis, analizē, pārdzīvo. Bet tieši šobrīd ir sajūta, ka daļa sabiedrības nepiedod kļūdas, ja tādas gadās. Visvairāk sāp un liekas negodīga nevis jēgpilna kritika vai norādīšana uz kļūdu, bet tieši veids, kā tas notiek – dažbrīd pat personiski apvainojoši un cieņu aizskaroši, bet, strādājot ziņās, ar to jārēķinās – tā ir šīs profesijas "garoza". Iespējams, tā ir laikmeta iezīme."
Neko nevajag darīt mākslīgi
Pēdējie gadi žurnālistiem nav bijuši viegli, vēl joprojām ir ļoti grūts periods. "Covid-19 pandēmijas laikā atbildība un sabiedrības spiediens no visām pusēm bija milzīgs. Pēc tā salīdzinoši garā perioda vienu brīdi šķita, ka tūlīt, tūlīt varēs nedaudz ieelpot, bet nāca Krievijas iebrukums Ukrainā." Šobrīd īpaši jāvērtē, kurš avots ir patiess un kuram var uzticēties, ļoti intensīvi jāpārbauda katra informācijas detaļa. Darbs ir ne tikai fiziski grūts, jo jāstrādā garas darba stundas, bet arī emocionāli smags. "Karš jau vairāk nekā gadu, bet joprojām ir ziņas, par kurām es raudu. Mēs visi esam cilvēki. Kad rāda šos smagos sižetus, redzu, ka režijas telpā ir pilnīgs klusums un sastingums kolēģu sejās – dienu no dienas ir jāskatās padziļināti un atkārtoti."
"Kad man prasa vai aizrāda – ārprāts, ārprāts, visas ziņas atkal tikai par Ukrainu –, tad es saku, jā, diemžēl visas ziņas par Ukrainu, jo tur katru dienu nogalina cilvēkus. Joprojām notiek karš. Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir ārpus jebkādiem rāmjiem un ārpus jebkādām cilvēciskajām normām. Un tāpēc arī ir ziņas par Ukrainu."
Runājot par pozitīvo un negatīvo ziņu īpatsvaru, Dace norāda, ka būtiski ir neko nedarīt mākslīgi. "Nevajag mākslīgi stāstīt cilvēkiem pozitīvas ziņas, vienlaikus nevajag mākslīgi satraukt cilvēkus. Ir jārāda aina tāda, kāda tā ir. Patiesība var nepatikt – kādreiz tā ir ļoti smaga, asiņaina, nepatīkama, kādreiz laba – bet tas viss ir jāpieņem. Negatīvās ziņas ir emocionāli piesātinātākas un smagākas, līdz ar to rodas iespaids, ka viss ir slikti, bet nevar "sist sev pa pirkstiem" un teikt, ka vajag obligāti ietvert vienu pozitīvu stāstu, ja kopējie apstākļi ir tādi, kādi tie ir."
"Panorāma" – liela daļa manas dzīves
"Panorāmai" šogad aprit 65 gadi. Uz jautājumu – kas tev ir "Panorāma" –, Dace bez minstināšanās atbild: "Liela daļa manas dzīves. Šeit ir ļoti daudz cilvēku, kas nu jau vairs nav tikai kolēģi, bet arī ļoti labi draugi, tāpat arī laiks, ko pavadu šeit, ir ļoti bagātīgs. Ja man kāds reiz prasītu, vai gribu mainīt profesiju – no sirds varu teikt, ka negribu, man līdz kaulam patīk tas, ko daru, un tas, ko veido mani kolēģi."
"Saviem kolēģiem "Panorāmas" jubilejā novēlu vēl vairāk žurnālistikas sasniegumu – vairāk atmaskotu amatpersonu, vairāk pētniecisku stāstu, vairāk gandarījuma par spēju pavēstīt, mainīt un ietekmēt lietas, norises."
