Monopols

Žurnāliste un rakstniece Gundega Roze: Lielākās zvaigznes bieži ir supervienkārši cilvēki

Monopols

Monopola viešņa dzejniece Inga Kaļva-Miņina

Advokāte un kapelāne Inese Stankeviča: Atvadas drīkst būt arī gaišas un skaistas

«Atvadas drīkst būt arī gaišas un skaistas.» Saruna ar advokāti un kapelāni Inesi Stankeviču

Vēlme izprast, kā runāt ar cilvēkiem, kas iet caur grūtībām, pamudināja advokāti Inesi Stankeviču kļūt arī par kapelāni. Lai gan sākotnēji bijis bail pat ieiet slimnīcā, šobrīd viņa tādā strādā, sarunājoties un uzklausot smagi slimus pacientus, kuri bieži vien slimnīcā jūtas gaužām vientuļi, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Monopols". 

"Atvadām nav vienmēr jābūt ļoti smagam, dramatiskam un skumjam, varbūt pat melnam notikumam. Protams, tas jebkurā gadījumā tāds ir tuviniekiem, un ir dažādi gadījumi, īpaši smagi tas ir tad, ja vecākiem nākas atvadīties no bērna. Bet atvadas drīkst būt arī nedaudz gaišas, nedaudz skaistas un tādas, lai šis notikums, šī diena iespiežas atmiņā kā tāds tiešām pēdējais svētais un varbūt pat svētku mirklis aizgājējam, no kā tuvinieki atvadās," vērtēja Inese Stankeviča. 

Inese ir advokāte un Lutera draudzes valdes priekšniece, kura šogad ir apguvusi arī veselības aprūpes kapelāna apmācību un līdztekus darbam draudzē un advokatūrā strādā arī Limbažu slimnīcā. 

Ineses darbība saistīta ar garīgo aprūpi slimnīcā, pēc kuras vajadzība ir ļoti liela. Tā ir nepieciešamība pēc cilvēciskām sarunām ar īpaši smagiem un nedziedināmiem  pacientiem.

"Darbs Limbažu slimnīcā ir pavisam svaiga pieredze, jo darba līgums tika noslēgts vien jūnija sākumā. Es noteikti nekad nebūtu iedomājusies, ka es uz kaut ko tādu varētu iet, bet pēdējie trīs gadi Rīgas Lutera draudzē pamudinājuši mani uz šo soli. Šī saskarsme ar cilvēkiem, kaut tā ir bijusi arī advokātu darbā, bet īpaši draudzes dzīvē, ir mani mudinājusi uz to, ka es gribētu labāk izprast, kā runāt ar cilvēkiem, kas iet cari grūtam dzīves ceļam," stāstīja Inese. 

Uz kapelānu apmācībām Inese sākotnēji nemaz nav plānojusi doties laika trūkuma dēļ, jo mācību programma bijusi ļoti intensīva. 

"Es teicu, ka tas nav iespējams, bet tad tas izvērtās par brīnišķīgu ceļojumu.

Mēs bijām astoņi grupas biedri, salīdzinoši maza kompānija, kas deva mums iespēju katru ļoti iepazīt, jo kapelānu mācības sākas ar tādu pilnīgu sevis atkailināšanu – katram ar sava dzīvesstāsta izstāstīšanu. Mēs visi raudājām," atklāja Inese. 

Viņa vērtēja, ka kapelāna darbs bieži vien nedaudz līdzinās grēksūdzei, jo pacienti mēdz atklāt par savu dzīvi to, ko citiem nav vēlējušies stāstīt. Arī kapelāns šo informāciju tālāk nedrīkst izpaust nevienam, pat ne ģimenes locekļiem.

Lai gan šobrīd Inese strādā slimnīcā, sākotnēji viņa no šīs domas baidījās. Obligātā 35 stundu prakse slimnīcā bija daļa no kapelānu mācībām. "Man, kurai līdz pat šai dienai bijušas neizsakāmas bailes no slimnīcas, varētu pat teikt neizskaidrojamas bailes no slimnīcas, tas likās neiespējami, – kā tagad brīvprātīgi doties iekšā slimnīcā, uzturēties tajās telpās, no kurām es baidos," viņa atklāja. 

Ar laiku šāds darbs Inesei izrādījās ļoti piemērots. Bailes no slimnīcas nu ir zudušas, turklāt Inese arī tur rūpi par Dvēseļu dārzu – apbedīšanas un piemiņas vietu nedzīvi dzimušajiem bērniem.

"Daudzi cilvēki domā, ka kapelāns nāk tikai tad, ja ir palikušas pēdējās dienas vai pēdējās stundas, bet tas noteikti tā nav.

Saruna ar kapelānu var būt arī kādam jaunākam cilvēkam, kurš diemžēl uzzinājis kādu smagu diagnozi, arī sievietei, kas zaudējusi bērniņu," skaidroja Inese. 

Sarunas nav vieglas un ātras, pēc katras no tām kapelānam nepieciešams laiks, lai atgūtos. Inese savā pieredzē novērojusi, ka īpašas rūpes jāvelta senioriem, kas slimnīcās bieži jūtas pavisam vientuļi. 

"Tā galvenā iezīme ir, ka īpaši mūsu seniori, kas ir šajās aprūpes nodaļās, jūtas patiešām ļoti, ļoti vientuļi, jo tuvinieki reizēm nāk ļoti reti vai pat nemaz. Man pašai nav līdz galam izskaidrojams, kāpēc tā, bet pieņemu, ka tās varētu būt attiecības ģimenē, kādas tās ir bijušas mūža laikā. Tas ir arī tas, ka kaut kādā brīdī bērni vai mazbērni īsti nezina, kā rīkoties, ko iesākt, ko ar viņu runāt. Īpaši, ja ir smagākas diagnozes," viņa sprieda. 

Viņa uzsvēra, ka tuviniekiem to nevajadzētu pārmest, jo katrs gadījums ir individuāls un ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā izskatās –  tuviniekiem var būt dažādi iemesli, kāpēc viņi nevar vai nevēlas doties uz slimnīcu.

Inese arī neslēpa, ka viņai reizēm rodas šaubas par savu darba izvēli, bet tās ātri tiek aizmirstas, dienas beigās jūtot milzīgo gandarījumu par paveikto. 

"Bieži vien ir tā, ka, braucot uz slimnīcu vai ejot tajā iekšā, man liekas: "Inese, ko tu dari? Kāpēc tu te vispār brauc? Vai tev jau nepietiek dzīvē, ko darīt? Kāpēc tu vēl šito esi paķērusi klāt?" Bet dienas beigās pēc pāris foršām sarunām vai pēc pastaigas… Nesen man bija sanācis iziet ar vienu kungu ratos ārā, mēs staigājām pa Limbažiem. Vienā no reizēm es pat uzaicināju viņu uz kafejnīcu iedzert kafiju, jo man likās, ka varbūt tā ir viņa pēdējā reize, kad viņš tādā veidā var iedzert kafiju. Pēc tam es braucu mājās un jutu gandarījumu. Diena tika piepildīta," stāstīja Inese. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti