"Svētceļojumā es eju jau no 10 gadu vecuma un ir prieks, ka katru gadu varu piedalīties," stāsta Ainārs, kurš izvēlējies doties svētceļojumā stopojot. Viņam patīk izaicinājumi, tāpēc šogad izvēlējies šo diezgan ekstrēmo veidu: "Mēs ar autostopiem dosimies svētceļojumā. Mašīnas uzņem, iesim un izbaudīsim arī kājām; sadraudzība un pacietība, vienam pie otra jāpierod un jāsadraudzējas."
Bijušais katoļu priesteris Pēteris Aglonietis svētceļojumu baudīs sportiskā garā: "Mēs esam tie, kuri iesim ar nūjām, arī nūjošanas manierē. Tā mēs varēsim iegūt veselības kondīciju. Ar nūjošanu varu saglabāt iekšējo atvērtību, uz attiecībām ar Dievu un parādīt, ka attiecības ir labas, rūpes par veselību palīdz veidot attiecības ar Dievu. Jau trešo gadu iešu ar grupu no Varakļāniem, sākums būs 11.augustā, caur Viļāniem ar nakšņošanu. Jēga būs tāda, ka ļausim gara vadībai sevi vadīt, aicinu ikvienu, varam piedāvāt nūjas, ko nodrošina asociācija."
Tie, kas meklē Dieva tuvumu, ceļos līdz Aglonai visdažādākajos veidos, brauks arī ar velosipēdiem. Bet, vai savdabīgie pārvietošanās veidi neizjauc svētceļojuma jēgu - kājām mērot garo ceļu, lai pierādītu Radītājam savu uzticību?
"Svētceļojuma klasiskā versija ir iet kājām, bet laiki mainās. Nav jau veids svarīgs, iešanai ir mērķis "Tu ej satikt Dievu". Tas, vai ceļo ar velosipēdu vai mašīnu, ir pēc katra iespējām, jo ir veci cilvēki, kuri nevar pārvietoties, bet viņi iet ar nodomu un tas skaitās. Mērķis - vēlme iepazīt tuvāk Dievu svētceļojuma laikā ir vissvarīgākais," uzver priesteris Pēteris Skudra.
"Jārēķinās, ka tas ir garīgs pasākums, cilvēki iet ar mērķi atiet no ikdienas, lai varētu labāk sakārtot prioritātes, nevis visu laiku būt vāveres ritenī. Darbs, maksājumi. Ka tu pavadi laiku neuztraucoties un esi kopā ar to, kurš šīs lietas devis, kuram ir īpašs mērķis tavai dzīvei," piebilst priesteris.
Bet, lai svētceļojums uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem sagādātu ne tikai garīgu, bet arī miesisku baudījumu, pieredzējuši svētceļnieki iesaka pāris praktisku padomu.
"Ir tāda problēma, ka nav atbilstošu apavu - meitenes uzvelk smukas balles kurpes, pēc 10 kilometriem asiņo papēži, jābūt atbilstošiem apaviem. Tā kā man ir sandeles kājās, tās ir ērtas," pieredzē dalās Ainārs.
Inga, kura dosies svētceļojumā uz Aglonu, arī min apavu kvalitāti: "Pats pirmais, labi pārbaudīti apavi, ne pirkti pēdējās dienās, bet iestaigāti. Kā arī trauki, zeķes un krekli."
"Bieži ir tā, ka smuki savelk apģērbu, bet sasvīst. Tam jābūt brīvam. Vēlams arī guļammaiss un paklājiņš, jo svētceļnieki pārsvarā guļ dažādās telpās. Nākamais, kas mūsdienās nepieciešams, ir ekipējums - lukturītis, ko piestiprina pie galvas, lai var visu izdarīt nakts laikā. Pretodu līdzeklis, citādi visi svētceļnieki, kas guļ teltīs, nepadomā, kasās un ir problēmas. Saliekamais nazītis, standziņas, adata ar diegu, jo divu nedēļu laika var saremontēt kaut ko. Būtiskas ir saulesbrilles un cepure, jo galva sakarst, bez cepures var dabūt saulesdūrienu. Jābūt arī labam garastāvoklim, lai noietu ceļu," uzskaita Ainārs, visbeidzot minot ļoti izturīgu mugursomu, lai nestu visu šo mantību garos kilometrus.
Viņš arī norāda uz to, ka, ja ir vēlme uzcelt telti kāda latgalieša sētā, nepieciešams palūgt saimniekam atļauju: "Ir vēlams vienoties, saimniekiem patīk, ka pajautā, vai varu atpūsties.
Ir bijis, ka ejam kāpt ābelēs un tad saimnieki zvana un saka, ka neaudzināti svētceļnieki."
Var ceļot pa vienam vai grupās, kā sirds vēlas. Bet zinātāji teic, ka kopā ir ērtāk un jautrāk. "Katrā grupā ir ģimenes, un es zinu Jelgavā vienu ar astoņiem bērniem," stāsta Inga.
Ņemot vērā šīs vasaras laika apstākļus, svētceļniekiem īpaši jāpadomā par apģērbu.
