«Laižam uz Alpiem?»: Pirmā diena - 6 auto un vilciens aizved līdz Bjalistokai

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem dodas uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks. Un pirmās dienas piedzīvojumi jauniešus aizved līdz Bjalistokai. 

Mūsu ceļojuma pirmā diena iesākas agrā svētdienas rītā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši ceļu no Cēsīm līdz Rīgai mērot ar autobusu, lai ietaupītu laiku un varētu ātrāk braukt ārā no galvaspilsētas. Silti saģērbušies un ar sapakotām somām, 5.50 jau esam Cēsu stacijā, lai 6.00 kāptu autobusā. Kā izrādās, svētdienās pirmais autobuss kursē tikai 6.35. Ārā vēl valda pilnīga tumsa, un aukstums stindzina pirkstus, tāpēc dodamies iekšā stacijas ēkā. Cīnoties ar miegu, pusstundu pavadām stacijā, gaidot sava piedzīvojuma startu.



Elvijs, nakti negulējis, un es pats, naktī cīnījies ar pirmsizbraukšanas satraukumu, autobusā uzreiz krītam miega varā un pēc divu stundu brauciena beidzot esam ieradušies Rīgā. Laiks doties uz pirmo stopēšanas vietu - pieturu "Pagrieziens uz Baložiem". Apmēram 40 minūtes, un esam gatavi sākt ķert laipnos vadītājus. Pirmais mērķis - sasniegt Bausku.




Šīs dienas statistika:

  •  Ar 6 mašīnām mēroti 375km
  • Ar vilcienu mēroti 120km
  • Iztērēti 27.50€-7zl, tai skaitā: 4.15€*2 - autobuss Cēsis-Rīga 9.20€ - ēdiens, kafijas, ūdens 5€*2-7zl - vilciens Suwalki-Bialystok
  • Stopēšanas kausa izcīņa: Arvils 4:2 Elvijs
Nepaiet ne piecas minūtes un esam vienā mašīnā ar Renāru, kas mūs apsolās aizvest kādu gabaliņu uz priekšu, pirms pats nogriežas uz Vecumniekiem. Pa ceļam Renārs vaicā, vai nav bail doties šādā avantūrā un vai neesam nobijušies, ieraugot lāpstu viņa bagāžniekā. Protams, atbildam noraidoši.

Tā nu tikuši vairākus kilometrus uz priekšu, atkal esam autobusa pieturā, joprojām meklējot šoferi, kas brauc līdz Bauskai, izcilā gadījumā cauri Bauskai un uz priekšu iekšā Lietuvā. Kā savu pirmās dienas mērķi nospraužam Varšavu, līdz kurai par katru cenu jātiek. Šajā brīdī arī uzsākam stopēšanas spēli, kuru jau praktizējām augustā - kurš no abiem visa ceļojuma laikā apstādinās visvairāk šoferīšus. Pirmais punkts pienākas man pašam, bet jau pēc nepilnām desmit minūtēm Elvijs izlīdzina rezultātu, nostopējot nākamo mašīnu.

Šoreiz tiksim gandrīz līdz pašai Bauskai - mašīnas vadītājs pats dodas uz Skaistkalni. Pēc tam ātra iepirkšanās "Lukoil" benzīntankā (ūdens un konservi), un beidzot tiekam pie pirmā ārzemnieka - lietuvietis Renatas kopā ar draudzeni, kura savu vārdu gan tā arī neminēja, mūs aizvedīšot līdz Paņevežai. Renatas ir ļoti intelektuāls, daudzpusīgs cilvēks, kam ir viedoklis jebkurā jomā. Visa brauciena laikā viņš apspriež baltu tautu izcelsmi, kapitālisma problēmas, konservatīvismu, izglītības sistēmas un vēl daudzas citas tēmas, tās visas sasaistot vienā garā stāstījumā, liekot pašiem aizdomāties par diezgan eksistenciāliem jautājumiem. Pilnīgi noteikti viens no interesantākajiem vadītājiem, ar kuriem esmu braucis.

Lai gan viņi paši brauca uz Paņevežu, bez mūsu pašu jautāšanas Renatas ātri vien nomaina joslu, lai vestu mūs pa apvedceļu un izlaistu pilsētas dienvidos. Kamēr es cenšos apstādināt nākamo auto, rokās nu jau turot zīmi 'Kaunas', Elvijs steidz palīgā leišu ģimenei, kam turpat ceļa malā noplīsusi mašīna. Šāda veida ceļojumā, kad tik daudz tiek ņemts no citiem cilvēkiem, pašiem pēc iespējas vairāk ir jādod atpakaļ.


Karmas punkti "sakačāti", un mums ātri vien no sava "Subaru" uzsmaida dāma un apstādina savu spēkratu. Kā jau visās mašīnās, tiekam iztaujāti - no kurienes esam, kur cenšamies nokļūt, ar ko nodarbojamies un kā vispār esam iedomājušies izdzīvot tik aukstā laikā, naktis pārlaižot teltī. Pēc lieliskas sarunas izkāpjam ceļa malā, tieši pirms pagrieziena, kas ved uz Suvalkiem - pirmo pilsētu Polijā. Šī ir pirmā reize, kad vienā vietā uzturamies ilgāku laiku. Pirmo reizi tiek izvilkti cimdi, jo laikapstākļi tiešām nelutina. Saulains, bet ļoti auksts. Pēc apmēram 20 minūtēm nolemjam paiet uz priekšu cerībā, ka būs labāka vieta stopēšanai. Turpat aiz stūra ieraugām muzeju. Un mums vajag internetu. Tad nu dodamies Wi-Fi medībās iekšā muzejā.

Elvijs izdomā, ka jāiet pa taisno iekšā ekspozīcijā, biļeti nepērkot. Jāpiemin, ka iepriekšējā ceļojuma laikā atklājām veidu, kā ārzemēs darīt lietas bez maksas - vienkārši jārunā latviski ar tiem, kas vēlas no mums iekasēt naudu. Šoreiz nesekmīgi, un pāris minūšu laikā esam ārā no muzeja. Rodas ideja uzkāpt uz jumta, lai no augstuma atrastu labu vietu turpmākai stopēšanai. Tomēr neuzkāpjam, jo mūsu uzmanību pievērš milzīgs monuments.


Pēc nelielas izpētes noskaidrojam, ka no 1941.-1944. gadam nacisti šeit nogalināja aptuveni 50 000 ebrejus, Sarkanās Armijas kareivjus un lietuviešus. Nevēlamies ilgi te uzturēties un dodamies tālāk, uz attālumā redzamo benzīntanku, pa ceļam graužot ābolus un plānojot, kā pārdot lietuviešu traktorus, lai nopelnītu vairāk naudas braucienam. Pie benzīntanka ilgi nestāvam un Daumantas apstādina savu fūri, sakot, ka brauc līdz robežai. Daumantas ir nerunīgs tālbraucējs, kas ļoti koncentrējas uz ceļu un sarunās īsti neiesaistas. Un varbūt pat labi, jo angļu valodu viņš nesaprata un nācās komunicēt tikai krieviski, ar ko paši galā tikt īsti nemākam.

Lietuvas - Polijas robežu šķērsojam kājām.

Lietuvas pusē robežsargs grib noskaidrot mūsu identitāti un mūsu ID kartes pārbauda, uzsitot ar knipi. Tādā veidā varot pateikt, ka esot īsta.

Esam atzīti par tiesīgiem iziet no Lietuvas. Polijas pusē pēc neilgas gaidīšanas noķeram vīrieti, kas dodas uz Suvalkiem, lai nopirktu traukus un būvmateriālus. Esot lētāk nekā Lietuvā. Un šeit sākas jautrība. Esam Suvalkos, uz galvenās ielas, kas ved cauri pilsētai un tālāk uz Varšavu. Pulkstenis ir pagriezts stundu atpakaļ ,un ātri vien satumst. Esam ceļa malā pavadījuši vairāk nekā stundu, izmisīgi vicinājuši Latvijas karodziņu, tiklīdz ieraugām mašīnas ar LV numurzīmēm un skaļi lamājoties, kad tās tomēr pabrauc garām. Bez panākumiem. Atmetuši cerības, dodamies uz vilcienu staciju, ar domu sēsties nākamajā vilcienā uz Varšavu.



Tomēr izrādās, ka tādi šodien vairs nekursē. Stacijas darbinieki paskaidro, ka vienīgais vilciens šodien ved uz Bjalistoku, kas mums galīgi nav pa ceļam. Tomēr sagaidām vilcienu un dodamies ceļā, jo pilsēta ir krietni lielāka un ir lielas izredzes atrast kādu, pie kā pārnakšņot, izmantojot "Couch Surfing". Biļetes mums, protams, nav. Kad pienāk konduktore, pēc pārbaudītās shēmas runājam ar viņu tikai latviski. Viņas diena ir bijusi slikta un viņa nav omā, lai ņemtos ar kaut kādiem iebraucējiem - bezbiļetniekiem. Mēģinām izmantot "Google Translate", lai pateiktu, ka mums nav zlotu - ir taču jāturpina palikt tēlā un izlikties par neaptēstiem ceļotājiem, kas zina tikai vienu valodu. Nekas, pieņemšot arī eiro, bet ar uzcenojumu. Tam neesam gatavi un sakām, ka tomēr kāpsim ārā nākamajā pieturā. Kamēr gaidām pieturu, konduktore nāk atpakaļ un saka, lai parādām savas eiro banknotes. Izvelku 20€, kurus viņa fiksi pievāc un izdod tikai 10€ un 7zl. Budžets sadragāts, bet vismaz esam tikuši pie vietējās valūtas. Divu stundu brauciens un esam Bjalistokā.

Plkst. 23.45 esam "Makdonaldā", ieturam vakariņas - nūdeļu zupiņu ar konserviem un siermaizītēm. "Couch Surfing" šodien neglāba, un esam bez naktsmājām. Plānojam doties uz sabiedrisko transportu, lai tiktu ārpus pilsētas un atrastu kādu benzīntanku, kur aizvērt acis uz pāris stundām, vai sliktākajā gadījumā kaut kur noslēpties un uzcelt telti.




P.S. Ja kāds šoferis Polijā šo lasa, lūdzu, lūdzu, aizved mūs uz Krakovu!
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti