«Laižam uz Alpiem?»: Otrā diena – līdz pozitīvai kompānijai Krakovas parciņā

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem dodas uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks. Pirmās dienas piedzīvojumi jauniešus aizved līdz Bjalistokai, bet otrajā dienā jau līdz jautrai kompānijai Krakovas parkā uz soliņa.

Iepriekšējā stāsta beigās joprojām esam Bjalistokas "Makdonaldā". Tur pavadām vēl piecpadsmit minūtes, līdz darbinieki ar savām darbībām mums cenšas parādīt, ka nu ir laiks pazust no šīs iestādes. Par laimi, Elvijs ir internetā atradis transportu, kas mūs izvedīs ārpus pilsētas.

Ja tur neatradīsim benzīntanku, celsim telti. “Google” saka, ka ārā ir -2°C, kas mūs nebaida, jo pietura ir tepat aiz stūra. Pēc trīs stundu atpūtas "Makdonaldā" atkal esam uz ielas, mērķtiecīgi dodoties uz iecerēto transportu. Taču, protams, nekas nenotiek, kā plānots - pēdējais autobuss Nr. 103 ir aizbraucis pirms divām stundām. Nolemjam iztērēt konduktores izdotos 7 zlotus taksī, jo tāpat kādā brīdī tās monētas būs jāiztērē.

Šīs dienas statistika:

  • Ar 4 mašīnām mēroti 510km
  • Iztērēti 30zl (~12€), tai skaitā:
  •     3zl - paketes sausām kājām
  •     3zl - poļu alus garšas tests
  •     12zl*2 - gardākie kebabi pasaulē
  • Stopēšanas kausa izcīņa:
  • Arvils 7:3 Elvijs
Taksi atrodam apmēram 50 metrus tālāk un no šofera noskaidrojam, kur atrodas tuvākais benzīntanks, kas ir ārpus pilsētas robežām. Taču ar 7 zlotiem nepietiekot, lai viņš mūs uz turieni aizvestu, vajagot vismaz 20 par 6km braucienu. Tātad turpinām ietaupīt naudu un dodamies uz “Statoil”, kas ir apmēram 2km attālumā. Dažas stundas atpakaļ, vēl atrodoties Suvalkos, vietējais iedzīvotājs mums pastāstīja, ka Bjalistoka ir liela pilsēta ar lielu iedzīvotāju skaitu, tomēr, pastaigājoties pa tās centrālajām ielām, to vispār nevar just. Ēkas augstas un masīvas, visur noparkoti auto, reklāmu apgaismojumi ieslēgti, taču apkārt valda kapa klusums, tikai ik pa laikam ir dzirdami tālumā rejoši suņi un manāma kāda pa pusei izdegusi reklāmas spuldze.

Tā nu mērojam ceļu līdz “Statoil”, jūtoties kā vienīgie cilvēki šajā pilsētā. Vismaz pie benzīntanka ir manāma dzīvība - stāv kāds auto, kura šoferis iegājis norēķināties par degvielu. Aukstums pamatīgi kož vaigos, bet ar to nākas samierināties, jo esam nolēmuši doties tālāk uz nākamo DUS, ko pa ceļam esmu atradis kartē (iemesls – “Statoil” internets bija pārāk lēns mūsu ieskatiem). Mūsu starpā sarunas sāk pieklust, jo pamazām sākam apzināties neizbēgamo - nāksies nakšņot teltī. Un prātu visvairāk nodarbina nevis uztraukums par to, ka nāksies saritināties guļammaisā un pārnakšņot ārā tam pavisam nepiemērotos laikapstākļos, bet gan tas, ka nāksies nodarboties ar telts uzcelšanu, mantu kravāšanu šurpu turpu un pārģērbšanos gulēšanai paredzētajā apģērbā. Ir tieši tik auksts - par apstāšanos uz vietas domāt negribas, tikai soļot, lai saglabātu siltumu. Jau Suvalkos Elvijam radās teorija, ka Polijā luksofori strādā ar sensoru palīdzību un nu ir lieliska iespēja to pārbaudīt. It kā nostrādā, it kā nē - par sensoriem tomēr vēl skaidrībā netiekam.

Kad nonākam vietā, kur kartē norādīta nākamā DUS atrašanās vieta, seko “aplauziens” - tā ir tikai maza gāzes uzpildes stacija, kura jau sen ir slēgta. Pulkstenis ir gandrīz 1.00, esam ar kājām gandrīz izgājuši ārā no pilsētas, un līdz nākamajai “Orlen DUS” ir vēl nepilnu 4km gājiens, tāpēc nolemjam uz brīdi atpūsties autobusu pieturā. Ik pa laikam garām aizripo kāda vientuļa mašīna (kas liekas nomaldījusies šajā iztukšotajā pilsētā), kuras arī mēģinām ar pašiem pēdējiem cerību stariņiem nostopēt, joprojām rādot to pašu "Warsaw" zīmi. Nezinu, uz ko cerējām - ir nakts vidus, ārā pilnīga tumsa un mašīnas parādās apmēram reizi 7-10 minūtēs.

Pēkšņi viena no mašīnām apstājas. Tiešām apstājas! Neticot tam, kas tikko ir noticis, apmulsis dodos pie šoferīša, lai noskaidrotu, vai tiešām mums ir uzsmaidījusi veiksme. Un jā! Džeks apsola mūs pavest 20km uz priekšu, kur būs liela tālbraucēju stāvvieta. Lecam iekšā un laimīgi sasildām roku un kāju pirkstus, joprojām neticot tam, kas tikko noticis.

Un tiešām - tieši 20km ārpus Bjalistokas ir milzīga stāvvieta, benzīntanks, veikals, hotelis un iespēja par brīvu ieiet dušā! Neilgu laiku uzturamies veikalā, kur Elvijs realizē plānu - nopirkt paketes un sabāzt tās apavos, lai uzsūktu mitrumu. Mums ir palikuši 4 zloti, par kuriem nopērkam vietējo poļu alus pudeli (Polijā alkoholu pārdod visu diennakti). Tad arī rodas ideja sarunāt naktsmājas viesnīcas vestibilā.

Viesnīcas administrators “Mariusz” ir ļoti jauns un laipns puisis, kurš nevilcinoties atļauj mums nakti pavadīt uz superērtiem klubkrēsliem. Un, mums par lielu pārsteigumu, piedāvā par velti ieiet pirtiņā, jo izskatoties, ka mēs esot nosaluši (tiešām?). Pirti! Bez! Maksas! Uz neko tādu tiešām nebijām gatavi un ar lielāko prieku pieņemam viņa piedāvājumu - jau pēc dažām minūtēm metam garu, nespēdami aptvert šo visu. Vēl pirms pusotras stundas bijām bezcerīgi iesprūduši Bjalistokā, bet nu jau baudām  četrzvaigžņu viesnīcas pirtī karstas lāvas. Jau iepriekšējā ceļojumā visas ķibeles tika attaisnotas ar teikumu 'Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek!' Tas pierādās arī šobrīd. Ilgāk par pusstundu lielo karstumu neturam un pilnīgi pārguruši pamazām iekārtojamies miegam klubkrēslos.

Nākamais rīts sākas plkst. 7.15 ar iepazīšanos ar viesnīcas īpašnieci. Viņa ir ļoti nejauka dāma, pilnīgs pretstats “Mariuzsam”, kuru, mums nemanot, ir nomainījis viņa kolēģis. Saimniece ir dusmīga un triec mūs ārā, nemitīgi lamājoties poļu valodā. Arī “Mariuzsa” kolēģis kārtīgi dabū pa ausīm, jo viņa neļauj viņam izskaidrot, ka ne viņš ir vainīgs pie tā, ka nakšņojām vestibilā. Sajūtoties ļoti vainīgi, diezgan ātri esam sapakojušies un pazūdam no mūsu naktsmājām.

Ārā, šķiet, ir vēl aukstāks nekā naktī. Šalles pāri deguniem, biezie kalna cimdi rokās, kapuces pāri galvām un cenšamies apstādināt mūsu pirmo mašīnu, lai tiktu līdz Varšavai. Esam gulējuši aptuveni trīs stundas, ko var manīt - gaidot, kamēr uz ceļa redzēsim nākamo auto, acis pamazām veras ciet. Tomēr nepaiet ilgs laiks un apstādinu Martinu - runātīgu un zinātkāru poļu vīrieti, kas par katru cenu grib zināt visus sīkumus par Latviju. Pat nākas iemācīt viņam pāris lamu vārdus. Priekšā tāls ceļš līdz Varšavai, apmēram 180km. Ilgu laiku pļāpājam ar Martinu līdz brīdim, kad vairs nespēju pretoties un krītu miega varā, acis atverot tikai tad, kad jau gandrīz laiks kāpt ārā no auto. Izrādās, mūsu šoferīts ir nolēmis mūs izlaist otrā pusē Polijas galvaspilsētai, kur šoseja ved taisnā ceļā uz Krakovu - mūsu šīs dienas galamērķi.

Ar paceltu zīmi rokās sanāk stāvēt pavisam īsu brīdi - divas minūtes un mums blakus apstājas “Subaru”, kura šoferis brauc gandrīz līdz pašai Krakovai. Ar šo gados jauno vīrieti gan iepazīties nesanāk, jo gandrīz momentā aizmiegam. Nogurums ir pamatīgs un plakstiņus nav iespējams noturēt vaļā. Pēkšņi jūtu strauju bremzēšanu un, atverot acis, saprotu, ka mūs ir apstādinājusi policija. Izrādās, mūsu šoferis ir pamatīgi pārsniedzis ātrumu, bet, pateicoties aplikācijai, kas līdzinās “Waze”, viņš izsprūk bez soda. Neilgi pēc tam tiekam izlaisti uz ceļa. Līdz Krakovai vēl 100km.

Apkārtne ir pamainījusies. Ja pirms tam viss bija līdzens, tad tagad no visām pusēm mūs ieskauj pauguri. Gaidot kādas 20 minūtes, mūs savā auto uzņem sieviete, kas dodas līdz pašam Krakovas centram. Atkal mums ir uzsmaidījusi veiksme, jo viss rit krietni raitāk, kā bijām iedomājušies. Spēkrata vadītāja ir bērnudārza audzinātāja, kas ir dzimusi Polijā, dzīvo Toronto, bet strādā Pekinā. Virzām ļoti interesantas sarunas, un viņai, tāpat kā visiem poļiem, ko līdz šim esam satikuši, ļoti gribas dzirdēt par mums pašiem, mūsu ceļojumu un mūsu valsti. Līdz Krakovai esam pastāstījuši gandrīz visu, ko paši zinām par Latviju. Uzzinot, ka meklējam naktsmītni Krakovā, viņa ļoti operatīvi sazvana kādas skolas direktori, kura piekrīt, ka nakti pavadām vienā no klases telpām. Diemžēl viņai nav rezerves atslēga, kas nozīmē, ka mēs tiktu ieslēgti skolā jau plkst. 16.00 un ārā mēs tiktu tikai 8.00, tāpēc atsakāmies no piedāvājuma. Uz atvadām saņemam launagu - katrs pa vienam banānam, 'lai spēks turpmākajam ceļam'. 

Ja pareizi atceros, Krakovā pēdējo (un vienīgo) reizi esmu bijis pirms gandrīz desmit gadiem. Krietns laiks pagājis un atceros tikai to, ka man šī pilsēta ĻOTI patika. Milzīgas viduslaiku ēkas caurvij pilsētu un rodas sajūta, ka esam nokļuvuši citā pasaulē. Taču nav laika kavēties - jāatrod tuvākā vieta ar bezmaksas Wi-Fi, lai pēc iespējas ātrāk atrastu kādu, kas mums ir gatavi piedāvāt pārlaist nakti savā dzīvoklī.

Blakus pilsētas galvenajam laukumam atrodam vēl vienu "Makdonaldu" un, izmantojot "Couch Surfing", sazināmies ar 15 vietējiem. Nav ilgi jāgaida, līdz saņemam pirmās noraidošās atbildes. Kāds ir ārpus pilsētas, kāds nav apmierināts, ka rakstām tik īsu laiku pirms plānotās palikšanas. Līdz saņemam atbildi no Agatas: 'Protams,  jūs varat palikt pie mums! Šobrīd ar draugiem dzeram aliņus universitātes ciematiņā, brauciet tik šurp!'

Sekojot saņemtajām norādēm (~700m līdz tramvaja pieturai, tad kāpiet 4., 8. vai 24. un brauciet 7 pieturas), pa ceļam apbrīnojam iespaidīgās celtnes un arhitektūru.

 Agata un viņas draugi ir runātīgi, jautri un atraktīvi jaunieši, kas studē tepat Krakovā. Jau ātri vien esam sadraudzējušies un dodamies uz tuvējo veikalu, lai nogaršotu vēl kādu vietējo aliņu. Par alu mums, izrādās, nav jāmaksā, esam taču ciemiņi! Vakaru pavadām septiņatā, smejoties un ākstoties turpat, universitātes ciematiņa parciņā. Visi soliņi ir pārpildīti ar studentu bariņiem, visur ir redzamas alus pudeles. Un ir pirmdienas vakars! Tas gan neesot nekas neparasts, un cilvēku šodien esot ļoti maz, jo ir taču auksts. No maija līdz jūnijam šeit ballīte notiekot katru mīļu dienu, un, apskatot bildes, saprotam, ka te tiešām ir kā festivālā. Uzreiz saprotam, ka apciemosim Krakovu arī vasaras sākumā. Un Agata, Paula, Pāvels,  Dāvids un Kamils un pārējie ir super cilvēki! Esam uz viena viļņa un abi ar Elviju nespējam beigt priecāties, ka esam nokļuvuši tik pozitīvā kompānijā.

Kopā ar viņiem apciemojam vietējo karaokes bāru, kur gan ilgi neuzturamies, ēdam lieliskus kebabus (Latvijā nopērkamie stipri nobāl), un liekas, ka ir jau nakts vidus, tomēr dzīvoklī pārrodamies jau desmitos. Turpinām vakaru ar smiekliem un pozitīvām emocijām, apspriežot visdažādākos tematus.


Pulksten 3.00 jau kādu laiku klausos Elvija, Pāvela un Agatas krācienos. Ir pagājusi tikai otrā diena, bet jau esam tik daudz redzējuši un piedzīvojuši, ka liekas - no Rīgas izbraucām jau pirms nedēļas. Redzēs, ko mums atnesīs rītdiena. Nevaru sagaidīt brokastis, kurās mums ir apsolīti tradicionālie poļu ēdieni.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti