«Karstā ziema»: 28.nodaļa Mangalore

Jau 28.nodaļa no veloceļotāja Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema". Izmisums un pacietības zudums var apciemot jebkuru, bezcerīgi cīnoties par mobilo sakaru atjaunošanu, bez kuriem apgrūtināta savstarpēja saziņa, viesnīcu meklēšana, pareizā ceļa atrašana, naudas pārskaitījumi un citas pavisam ikdienišķas funkcijas, kuras esam nodevuši tehnoloģijām.

Ceļamies nedaudz pēc astoņiem. Esam nolēmuši, ka izmantosim iespēju un plkst.10.10 noskatīsimies kinoteātrī vēl vienu filmu, "The Wolf of Wall Street". Pirms kino vēl gribu ieiet interneta kafejnīcā, bet nesanāk. Vairākums pirmā jeb patiesībā jau pagrabstāva veikaliņu un tāpat arī interneta kafejnīca neilgi pirms desmitiem vēl ir slēgti. Ej nu sazini, kādi viņiem te ir darba laiki. Nekas nekur nav rakstīts. Kino zālē uz "Walf of Wall Street" šodien esam vienīgie. Bet tāpat pēc stundas ir pārtraukums, kuru mēs nosēžam turpat zālē. Noskatāmies trīs stundas garo filmu, turpat tirdzniecības centrā paēdam, un jau ir trīs dienā.

Atpakaļceļā uz viesnīcu ieejam interneta kafejnīcā. Mūsu interneta kafejnīca ir aptuveni 3x8 metru telpa bez durvīm. Līdzīgi kā tas ir tirdzniecības centru veikaliem, tikai te nav tirdzniecības centrs. Iekšā rindā ir seši datorgaldi ar datoriem. Pie mums tiem ir plānie LCD monitori, citur pilsētā mēdz būt arī lielie CRT “televizori”. Cena ir ļoti demokrātiska un līdzīga kā citur pilsētā, bet tā nekur nav rakstīta, aptuveni 20 rūpijas par stundu. Šai reizē uzzinām vien to, ka "Airtel" neko jaunu nav atbildējuši, visi pēc kārtas apskatāmies savus sociālos tīklus, nosūtām ziņas mammām, lai neuztraucas, un tiekam galā ar desmitnieku jeb padsmit eiro centiem. Paspējam vēl internetā atrast tuvāko velosipēdu veikalu. Viesturam ir nepieciešama jauna velo kājiņa. Vecā ir atdota Unai, jo viņas velosipēda turētājs izrādījās ne tik stiprs kā Indijā ražotie un pirms dažām dienām pārlūza uz pusēm.

Veikalu un vajadzīgo detaļu dabūjam, bet atpakaļ ceļā no velo veikala ar Viesturu vēl iebraucam tuvējā slimnīcā. Gribam uzzināt, vai šeit mēs varam iegūt sev nepieciešamo vakcīnu. Un te mūs pārsteidz. Tā kā nezinām, kur un pie kā iet, ejam pie slimnīcas galvenā ārsta. Ejam iekšā kabinetā un izstāstām savu vajadzību. Kungs atbild, ka tas ir iespējams.

Vienīgi slimnīcā nav tādu vakcīnu. Mēs varam paši iet uz jebkuru aptieku, nopirkt vakcīnu, nākt atpakaļ uz slimnīcu, bet te jau ārsti iepotēs to, kas vajadzīgs.

Kā mums paskaidro, Indijā tā ir pieņemta prakse. Slimnīcās vakcīnu gandrīz vai nav. Apjukuši pasakāmies un ejam ārā. Neliekas prātīgi kaut ko tādu pirkt mazā ielas aptiekā, taču tagad mums ir interesanti uzzināt, cik šāda vakcīna vispār ir pieejama. Tāpēc ejam pirmajā aptiekā, kuru pamanām turpat pāri ielai, turpat miljons veikalu rindā, un jautājam vajadzīgo. Brīdi vēlāk dodamies uz viesnīcu ar informāciju, ka vajadzīgā vakcīna ir nopērkama pilsētas galvenajā slimnīcā. Slimnīcai esot liela aptieka, un tur noteikti jābūt šādai vakcīnai. Nezinu, ko mēs darītu, ja mums teiktu, ka vakcīna ir pieejama arī šeit, tepat ceļa malas veikalā.

Pirms iet augšā uz numuriņu, ieejam internetā. Ir. Tviterī ir atbilde no "Airtel".

Visi trīs numuri ir bloķēti, jo ir beidzies mūsu vīzas derīguma termiņš.

Lasu šo ziņu un atceros par pirms tieši nedēļas saņemto īsziņu. Toreiz par to tikai pasmējos, jo domāju, ka esmu to saņēmis kļūdas pēc. Īsziņā bija rakstīts, ka manas vīzas derīguma termiņš beigsies 2013.gada 12.oktobrī. Ja kaut kas ir mainījies un mana vīza ir derīga ilgāk, lai eju un ziņoju par to man tuvākajā klientu apkalpošanas centrā. Tādu pat īsziņu saņēma arī Una. 12.oktobrī? Oktobrī? Mēs tajā dienā ielidojām Indijā. Saviem numuriem pieteicāmies vēl pēc trim dienām, bet aktivizēti tie tika vēl vēlāk. Kā mūsu vīzas termiņš var būt 12.oktobris? Ir un viss, aptuveni tāda ir "Airtel" reakcija. Iespēja par to, ka kļūda šoreiz ir viņu nevis mūsu, ka kļūdaini ir ievadīti dati, šoreiz netiek pat apspriesta.

Elektroniski nosūtīta vīzas kopija netiek pieņemta. Ja mēs uzskatām, ka ir kļūda, lai ejam uz klientu apkalpošanas centru, kurā mēs ieguvām savus numurus, un atkārtoti iesniedzam pases un vīzas kopiju.

Cits variants – pērciet jaunus numurus! ĀĀĀĀāāāaaaaaa! Kas par stulbumu! Mūsu dokumenti jau šobrīd ir pie jums, bet, nē, pārbaudīt tos neviens nevar. Mums par jaunu jāiet pie jums. Vairāku tūkstošu kilometru brauciens līdz Deli mums šobrīd nekādi nav plānā, tāpēc pagaidām atstājam šo situāciju neatrisinātu ... Iesim pie "Vodafone", pirksim jaunus numurus.

Ir skaidrs, ka paliksim te vēl vismaz vienu dienu, bet nolemjam mēģināt atrisināt vismaz vakcīnu lietu. Ar Unu ejam meklēt to lielo un foršo slimnīcu, kur mums varēs palīdzēt. Bez navigācijas tas nav ļoti viegli, taču virzienu zinām un slimnīcai ir jābūt turpat lielās ielas malā. Ejam, ejam un pamanām aptieku. Nē, šoreiz pareizāk būtu teikt superaptieku. Aptieku ar lielo A.

Ejam pāri ielai un speramies iekšā. Lielajā un no priekšpuses stiklotajā ēkā strādā vairāki desmiti darbinieku. Te izskatās kā tādā skudru pūznī. Viss šķiet tik ļoti sakārtots un organizēts, ka sākumā vienkārši stāvam un skatāmies uz aktīvo cilvēku darbību. Rindā ir vairāk nekā desmit kases, pie katras ir kāds pārdevējs un ir arī vismaz pāris klienti. Tālāk iekšā gar lielajiem plauktiem jau skraida viņu palīgi, kas meklē un atnes nepieciešamās zāles. Atguvušies no pārsteiguma ejam pie kases un prasām A un B hepatīta poti.

Noder tas, ka Latvijā mēs tikām ļoti labi informēti par to, kā saucas vakcīnas, kuras mēs saņemam, kādas tās ir un ar kādu darbības periodu. Tāpēc, kad pēc aptuveni 15 minūtēm mums tiek pasniegtas baltas kastītes, mēs tās atpazīstam. Nosaukums ir īstais. Cena šeit ir aptuveni par 50% zemāka nekā Latvijā, tāpēc pērkam, ilgi nedomājot. Kastītes tiek ieliktas maisiņā kopā ar ledus paku. Kā pastāsta pārdevējs, pēc ledus izkušanas tās var glabāt arī parastā saldētavā.

Nekāda ilgā glabāšana mums nav plānota, tāpēc ātri ejam vien atpakaļ uz viesnīcu. Pasmejos, ka tagad mums jāiet uz interneta kafejnīcu, "Youtube" jāatrod video “Kā vakcinēties pret A un B hepatītu mājās?” un, turpat sēžot, jādur iekšā. Nolemjam, ka šoreiz mēģināsim tam labāk atrast kādu cilvēku ar pieredzi, un ejam uz slimnīcu. Saule jau ir norietējusi pirms kāda laika. Viesturs mūs ved pa, viņaprāt, taisnāko ceļu. “Tur kaut kur galā noteikti būs īstā iela. Tā pati, kur bija tā slimnīca, kur mēs bijām šodien dienā.” Ja nu kaut kādu iemeslu dēļ šodien nekas nesanāk, vakcīnas varam nodot viesnīcas administrācijā. Noglabās turpat pie sevis, ledusskapī blakus kolai, fantai un ūdenim. Bet gan jau sanāks! Mēs tā ceram.

Slimnīcu atrodam, bet tur ir ... tumsa. Gandrīz visi logi ir tumši.

Neko nesakot, ejam garām sargam un kāpjam uz otro stāvu. Gaiteņi uz abām pusēm ir slēgti. Tātad dienā satiktā ārsta šeit vairs nav. Ko lai dara? Ko lai dara? Lejā ir kādi puiši, bet izskatās, ka viņi noteikti nav no slimnīcas. Bet eju klāt un stāstu par mūsu vajadzību. Pastāstu, ka vakcīnas mums ir. Nepieciešams tik vien kā, lai kāds mūs sapotē. No atbildes saprotu tikai to, ka ir jāpagaida. “Viņš mums tūlīt iedos telefona numuru, uz kuru zvanīt ... Bet mums nedarbojas telefoni.” saka Viesturs. “Man gan izklausījās, ka viņš teica kaut ko nevis par “phone number”, bet par “four, number four.”

Pēc brīža puisis nāk ārā no kabineta un saka, lai sekojam. Jāiet uz slimnīcas ceturto bloku. Tātad es dzirdēju pareizi, viņš runāja par četri, par ceturto bloku, nevis par kaut kādu telefona numuru. Pēc dažu minūšu gājiena pa gaiteņiem, mēs saprotam, cik nepareizi domājām, uzskatot, ka šī ir pavisam maza slimnīca ar vienu četru stāvu ēku. Slimnīca ir milzīga, taču vienkārša.

Garām ejot, redzam, ka cilvēki te ir nevis nelielās palātās, bet milzīgās zālēs, kurās katrā ir vismaz trīs desmiti gultu. Ceturtais bloks izrādās neatliekamās palīdzības centrs. Turpat stājas ātrās palīdzības mašīnas un nes iekšā cietušos. Tāpat notiek arī tad, kad mēs te ierodamies. Un turpat pēc dažām minūtēm mēs runājam ar jaunu puisi – ārstu. Viņa angļu valoda ir labākā kādu esam dzirdējuši sava ceļojuma laikā. Vēl dažas minūtes vēlāk jau sēžam uz gultas. Visi rindiņā. Ar kaujas gatavībā pagrieztu kreiso plecu.

Brīdi vēlāk misija “Pašapkalpošanās vakcinācija” ir pabeigta. Kaut tik vienkārši tas būtu arī ar mobilajiem sakariem.

...

Nākamās dienas rītā apmeklējam visus mobilo sakaru operatorus. Pilnīgi no visiem saņemam atteikumu. Nemaz netiek sākta dokumentu formēšana. "Vodafone" atsaka, jo viņiem ir nepieciešams kāds vietējais galvotājs, kāda kontaktpersona no Mangalore. "Reliance" – nedod numurus ārzemniekiem. "MTS" – tas pats iemesls kā "Vodafone". "Tata Docomo" – nezināmu iemeslu dēļ.

"Tata" ir pēdējie un pārsteidz mūs visvairāk. Var gan teikt arī tā, ka šeit mums tiek parādīta autentiska problēmu risināšanas taktika Indijas gaumē. Ejot iekšā klientu apkalpošanas centrā, esam pozitīvi noskaņoti. Redzam, kā krievi pirms mums nopērk priekšapmaksas sarunu kartes, un jau redzam arī sevi kā nākamos šī operatora klientus. Gaidot rindā, izpētām cenas. Ir līdzīgi kā "Airtel". Un ļoti līdzīgi kā pārējiem. Labi, lai tad jau ir! Mums tāpat svarīgākais ir internets.

Puisis, kas apkalpo iepriekšējos cilvēkus, jau laicīgi pasaka, ka numuru iegūšanai mums nepieciešams parādīt viesnīcas rēķinu. Esam tepat pāris minūšu attālumā no viesnīcas, tāpēc, kamēr mēs ar Unu gaidām, Viesturs aiziet pēc rēķina.

Paiet kāda minūte. Prom aiziet arī šis darbinieks. Uz kurieni? Nav ne jausmas. Taču viss, viss tagad ir mainījies. Mobilo numuru mēs vairs nevaram iegūt. Viestura atnestais rēķins nevienam vairs nav vajadzīgs. Kāpēc tā? Jo ... (klusuma brīdis) mums ir beigušās SIM kartes. Nav nevienas un viss. Ejiet citur. Hmm, labi. Ejam prom.

...

Svētdienu nobumbulējam, jo neviens no lielajiem "Vodafone" klientu apkalpošanas centriem nestrādā. Nevaram pārbaudīt no tā paša "Vodafone Twitter" iegūto informāciju, ka par vietējo galvotāju der arī viesnīcas administrācija. Pienāk pirmdiena, un mēs dodamies jaunā cīņā par priekšapmaksas karti! Šoreiz uz citu centru, kas izrādās vēl pat tuvāk nekā iepriekš apmeklētais. Ejam iekšā skaistajā telpā, mirkli pagaidām rindā un tiekam pasaukti. Pastāstu, ka esam tūristi un ka mums nepieciešama priekšapmaksas karte. Saņemu to pašu atbildi, ka ir nepieciešams vietējais galvotājs. Turpinot sarunu, pastāstu, ka mūsu vietējā kontaktpersona būs mūsu viesnīcas administrācija. Dodu apmaksātu rēķinu un rādu kontaktus.

Puisis paskatās un pēc mirkļa apdomāšanās piekrīt, ka tas der. Paskatās vēl uz rēķinu un saka: “Nē, šie dati nederēs. Ir vajadzīgs galvotājs ar mobilo numuru, bet šis ir fiksētais. Vai jums ir mobilais numurs? Vai arī kāds cits galvotājs ar mobilo numuru?” Vārdu cīņa turpinoties, pēc brīža jau atkal esam vienojušies, ka viss ir kārtībā, ka numurs ir numurs un galvenais, ka tas ir sazvanāms. Dodu savu pasi, saņemu pieteikuma anketu un liekas, ka smagākais nu ir aiz muguras. Līdz brīdim, kad ir atrasts nākamais iemesls, kāpēc mēs nevaram iegūt priekšapmaksas karti.

Mūsu Latvijas pases ir nederīgas. Tajās nav rakstīta mūsu dzīves vietas adrese. Neder un viss. Nekādi argumenti vairs netiek pieņemti.

“Āāaaaagh, es braukšu uz interneta kafejnīcu, pirkšu aviobiļeti un braukšu prom. Jebkur. Uz jebkādu valsti. Ka tikai prom no šīs stulbās birokrātijas! Mums ir vajadzīgi mobilie sakari! ”, domāju pie sevis, bet skaļi nesaku. Izejot ārā, kādu brīdi neko nerunājam. Viss tā kā būtu vienalga, ja tas nebūtu tik stulbi.

Mēs pat nevaram sazvanīties savā starpā, ja nu kādā brīdī pazaudējam viens otru. Mēs pat nevaram piezvanīt uz policiju vai ātro palīdzību. Mēs nevaram sazināties ne ar vienu. Nevienu. Mums nav navigācijas. Mums pat nav iespēju pārvaldīt savu naudu. Līdz šim to darījām, ik pa laikam internetbankā pārskaitot naudu no viena konta uz otru, uz to, kura karte ir vienmēr līdzi makā.

Bet tad notiek brīnums. Turpat zem "Vodafone" veikala, pagrabstāvā, ir viens no miljona mazajiem indiešu mobilo telefonu veikaliem. Tur nopērkami telefonu un planšetdatoru aksesuāri, tur ir iespējams papildināt priekšapmaksas kartes un, kas galvenais – tur ir nopērkamas arī pašas kartes. Nav ko zaudēt. Eju klāt un jautāju tādu karti, par kuru vēl nekur nebijām prasījuši. “Izvēlies numuru!”, atbild pārdevējs.

Apstulbstu un neticu tam, kas notiek.

Tēloju, ka izvēlos numuru, atrodu vienu un saku, ka būs labs. Īsumā tieku informēts par tarifiem un man tiek prasīta pase. Sarunas turpinājumā nonākam līdz tam, ka ar šo karti - "Idea" - Mangalore nav pieejams 3G pārklājums. "Airtel" gan tāds esot. Jautāju, vai varu dabūt "Airtel", un atbilde ir tāda pati: “Lūdzu! Izvēlies numuru!”. Izvēlos, un dokumentu formēšana var sākties. Arī šoreiz vajadzīga vietējā kontaktpersona, taču pārdevējs, dzirdot manu atbildi, neapjūk. Kontaktpersona tiek atrasta turpat uz vietas. Aptuveni pusstundu vēlāk es saņemu savu SIM karti. Vēl pusstundu vēlāk tādas pat tiek Viesturam un Unai. Divu dienu laikā būs aktīvas. Neticami!

...

Diena sākas ar pēdējo dienu ikrīta rituālu: brauciens ar liftu no ceturtā stāva, lai kārtējo reizi samaksātu par “One more day” un aiziet uz interneta pusstundiņu. Nāku atpakaļ no interneta kafejnīcas, un administrators man jautā: “Vai jūs vakar bijāt pēc mobilo sakaru kartēm? Mums tikko zvanīja no turienes. Jums ir jābrauc kaut kas parakstīt. Pietrūkst kaut kāda paraksta”. Pasakos par to, eju augšā, sataisāmies, ņemam riteņus un braucam. Paņemam līdzi arī savas ūdens pudeles un vēl pārīti divlitreņu. Ceļā ir benzīntanks, pie reizes uzpildīsimies ar bezmaksas ūdeni.

Puisis mūs atpazīst. Saka, ka mums ar Viesturu vajag jaunas fotogrāfijas. Hmm, kāpēc? Una tikmēr saņem pieteikuma lapu un tiek aicināta parakstīties te, te, te, te un vēl te. Un tad mēs pamanām savus pieteikumus. Puisis tos aizpildījis pats, izmantojot mūsu informāciju, un parakstījies arī acīmredzot pats.

Uz pieteikumiem skaidri redzams atteikuma zīmogs. Blakus rakstīts arī iemesls: parakstu nesakritība. Kā gan var būt savādāk, ja parakstījies viņš ir nevis kā mēs, bet kā mūsu vīzas izdevējs. Tā kā paraksts daļēji ir arī uz fotogrāfijas, tad skaidrs ir iemesls, kāpēc nepieciešamas jaunas fotogrāfijas.

Viesturs brauc pakaļ bildēm, bet mēs apskatām apkārtni. Gribam uztaisīt vēl jaunas dokumentu fotogrāfijas, tās dažas līdzi paņemtās būs beigušās. Piecpadsmit minūtes vēlāk Viesturs ir atpakaļ, atkārtoti aizpildām pieteikumu un atkārtoti saņemam solījumu, ka divu dienu laikā numuri būs aktīvi.

...

Divas dienas vēlāk nekas nav mainījies. Mūsu numuri joprojām nedarbojas. No rīta izbraukājuši uz jūru un apskatījuši piesārņotu pludmali, pēcpusdienā dodamies zināmajā maršrutā: viesnīca - benzīntanks – lielveikals. Veikalā pēc kārtas tiek pārbaudīti mūsu visu telefoni.

Tiek pārbaudīti visa veida iestatījumi. Telefoni vairākas reizes tiek slēgti iekšā un ārā. SIM kartes tiek ņemtas ārā, liktas iekšā, ņemtas ārā, liktas iekšā ... Puisis vairākas reizes kādam zvana. Vairākas reizes sauc kādam pa telefonu mūsu numurus. Tai pašā laikā neapstājas darbs ar pārējiem klientiem.

Aptuveni pēc stundas viņš mums saka: “Viss ir kārtībā. Numuri tiks aktivizēti divu dienu laikā.” Skaidrs, ka prasīt, kāpēc šobrīd nav vērts, taču mēs prasām. Atbilde ir tāda, ka ar ārzemniekiem tā var būt. Aktivizācija var būt ilgāka. Ejot prom, domājam par to, cik diezin garas būs šīs divas dienas? Pēc divām dienām būs sestdiena, bet tad svētdiena un valsts svētki.

Ap 17. 30 mēs ar Unu ejam pastaigāties. Un, vienā brīdī fotografējot, pamanu, ka man ir zona. Oho! Unai arī. Zvanām, lai aktivizētu mūsu numurus, un tas arī notiek. Pusstundas laikā jau mēs visi trīs varam zvanīt un sūtīt īsziņas. Interneta aktivizācija ir lēna, taču pēc divām stundām Unas un Viestura telefonā parādās arī internets. Gan jau rīt būs arī man.

...

Jā, jā jā! Šorīt internets ir arī manā telefonā. Jau atkal no telefona ir kaut kāda jēga. Tas vairs nav tikai modinātājs un fotoaparāts. Ar to jau atkal var sazināties. Tātad rīt dodamies ceļā! Dienā vēl izdarām to, ko jau kādu laiku bijām plānojuši – nopērkam biļetes uz Malaizijas galvaspilsētu Kuala Lumpuru.

Esam nolēmuši, ka Malaizija būs mūsu nākamais galamērķis pēc Indijas.

Jau dodoties ceļā uz Indiju, lai vairāku mēnešu laikā šķērsotu to ar velosipēdiem, mums bija domas par iespējamiem ceļojuma turpinājumiem. Domājām par Nepālu un pētījām, cik reāla ir pārējās Āzijas apceļošana ar velosipēdiem, galvenokārt uztraucoties par vīzām un iespēju robežu šķērsot pa zemi, nevis lidojot. Līdz beigu beigās nolēmām par labu Malaizijai kā nākamajam ceļa posmam. Domas par Nepālu šoreiz tika atmestas kalnu dēļ.

Kalni ir ļoti skaisti, taču arī ļoti grūta vide velobraukšanai. Tie lai pagaidām paliek uz vēlāku laiku. Lasītais par Bangladešu un Mjanmu raisīja domas par iespējamām problēmām uz robežas un vīzu iegūšanā, kā arī riskantu pārvietošanos noteiktos šo valstu reģionos. Neatrodot variantus tālākam ceļam pa okeānu, tika pieņemts lēmums lidot ar kādu no Āzijas zemo cenu aviokompānijām. Kā iespējamie galamērķi tika apskatīti Taizeme, Laosa, Kambodža, Vjetnama un beigās arī Malaizija.

Vairākus mēnešus ilga lietus sezona ar nebeidzamu lietu, lietu un lietu drīzumā nav gaidāma. Valsts ir diezgan liela un, pēc citu velo ceļotāju atsauksmēm, labi piemērota riteņbraukšanai. Tā ir viena no attīstītākajām reģiona valstīm, bet tai pašā laikā samērā lēta valsts ar skaistu dabu. Vai vēl var būt kādas šaubas par Malaiziju?

Kā patīkams pluss Malaizijai izrādījās fakts, ka Latvijas pilsoņi šajā Dienvidaustrumāzijas valstī var bez vīzas uzturēties līdz pat trim mēnešiem. Tātad nekādas steigas. Turklāt, izmantojot aviotransportu, te par pārdesmit eiro ir iespējams aizlidot gandrīz jebkur, bet par simts eiro iespējams tikt līdz pat Austrālijai. Vairāk gan šobrīd domājam par to, ka arī ceļš līdz šai valstij maksā vien 100 eiro, cenā katram iekļaujot arī sporta bagāžu un vienu somu.

Vakarā, noslēdzot ilgo palikšanu lielpilsētā, aizejam vēl reizi uz kino.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti