Pekinā šobrīd dzīvo apmēram 22 miljoni iedzīvotāju, un, lai būtu kaut neliels priekšstats, cik tas ir, var tikai piebilst, ka visa Latvija, sanāk, satilpst apmēram desmit Pekinas metro pieturās. Bet tas vēl nav viss - ik dienu galvaspilsētā sarodas ziņkārīgie Ķīnas laucinieki, kas jo sevišķi vasarā, kad brīvāks, arī grib redzēt slaveno Tjaņaņmiņa laukumu, Mao Dzeduna mauzoleju un visu pārējo, un rezultāts ir tāds, ka, piemēram, tūrisma apskates objektos nav tāda brīža, kad viena metra rādiusā nebūtu kāds ķīnietis.
Sabiedriskajā transportā ir vēl šaurāk, bet, piemēram, sešos vakarā, kad ķīnieši beidz darbu, ar metro labāk nebraukt vispār. Ir stacijas, pie kurām veidojas rindas, bet, kad tā ir izstāvēta, uz iekāpšanu tikai pa vienām metro vagona durvīm gaida 30 līdz 40 cilvēki, un iedomājieties, kas tur beigās sanāk.
Un neceriet, ka kāds kādam vispirms ļaus izkāpt un tad iekāps. Ar pieklājību te neviens neaizraujas, vieta metro ir jānopelna, un der zināt, ka aizkauta iebrēkšanās vēl nenozīmē, ka ir notikusi kāda traģēdija. Ķīnieši ir sīksti un viltīgi.
Sabiedriskais transports Pekinā nav dārgs – apmēram 40 eirocenti par vienu braucienu, taksometrs – ap 2 eiro, un tie miljoni arī brauc. Ne velti piebāztākajās pilsētas vietās ir pat speciāli, - formās ģērbti ar karodziņiem un svilpēm aprīkoti diriģētāji, kuri no gājēju, velosipēdistu, motociklistu, mašīnu un autobusu jūkļa cenšas radīt kaut ko, ko nedaudz varētu saukt par satiksmi.
Katrs braucējs Pekinā jūtas svarīgs, un, ja kas, taurē uz nebēdu, un loģiski, ka kājāmgājēji, kuriem nekādu tauru nav, šajā visā hierarhijā ir visbezvērtīgākie.
Lai arī ķīniešu valodā brāļu un māsu apzīmēšana ir izdomāta sevišķi niansēti, proti, atsevišķs vārds ir vecākajam brālim (Gege) un atsevišķs - jaunākajam (Didi) un tāpat arī ir ar māsām. Kā zināms, jau vairākus desmitus gadus tas viss nav pārāk aktuāli, jo kopš 1980.gada valstī ir ieviesta viena bērna politika, kas nozīmē, ka vairāk par vienu bērnu dzemdēt nedrīkst.
Tādā veidā valdība centās apturēt ķīniešu lauksaimnieku loģiku, ka kāpēc ņemt kādu darbā un maksāt viņam algu, ja darbinieku var vienkārši “uztaisīt” paši.
Un jāatzīst, ka Pekinas ielās šī politika redzama pilnā mērā, jo, acīmredzot, vienreizējā soda nauda jeb maksa par otro bērnu – apmēram 1000 eiro - ir gana augsta, lai apetīte uz bērnu radīšanu tiešām zustu.
Taču nevarētu teikt, ka vienīgais bērns ķīniešos būtu raisījis kādas īpašas rūpes un saudzību, un ir pavisam normāli, ka, piemēram, par spīti trakajai Pekinas satiksmei, mazais ķīniešu ķipars motorollerī tiek vests kā tāds arbūzs.
Kāda ķivere, jūs ko? Redzot ainas, kā dzīvojas ķīniešu bērni, guļ un spēlējas, kur pagadās, Norvēģijas bāriņtiesa droši vien nosirmotu, taču, ko var atļauties miljarda nācija, to pundurvalstīm nesaprast.
Tiesa, pat lielajai Ķīnai bērnu jau sāk pamazām trūkt. Pirms dažiem gadiem valdība jau mīkstināja noteikumus un atļāva laist pasaulē divus bērnus pāriem, kur abi laulātie ģimenē ir bijuši vienīgie bērni, no šī gada divus bērnus var atļauties arī pāri, kur tikai viens laulātais ir bijis vienīgais bērns.
Paredzams, ka drīzumā noteikumi kļūs vēl vaļīgāki.
Proti, Ķīnu par bērnu ražošanas mašīnu nu vairs īsti nevar saukt, jo līdz ar skarbā kapitālisma ienākšanu valstī ķīniešu ģimenes jau līdzīgi kā eiropieši rēķina, vai bērnu var atļauties, vai varbūt bērnu autiņu vietā labāk aizbraukt uz Parīzi.
