Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: kalni un lāči Rumānijā un mājupceļš

Sofijā nācās palikt vēl vienu dienu, Rumānijā bez skaistām kalnu pārējām satikti arī lāči, bet tad gan vairākas stundas uz motocikla, lai nokļūtu mājās. Piedzīvojums noslēdzies!

39. diena:  Nācās palikt Sofijā

Nācās palikt Sofijā vēl vienu dienu. No rīta BMW dīleru servisā pateica, ka viņiem nav ne ķēdes, ne zobratu. Varot dabūt pēc trim dienām. Man tas neder. Meistars teicās pameklēt analogu ķēdi un tak atrada. Vienīgi atgādāšot pēcpusdienā, bet līdz vakaram nomainīšot. Slikti, ka tā bija jāliek uz vecajiem zobratiem, bet vismaz līdz Latvijai es tikšu, un tas ir galvenais. Saņēmu informāciju par Latvijas U16 izlases spēli pret Poliju.

Ja jau palieku Sofijā, tad nevaru neaiziet atbalstīt mūsējos. Bļāvām un atbalstījām mūsu puišus, cik varējām, bet diemžēl spēles galotnē viņi zaudēja poļiem. Bet, kā teica Janka, puišiem būs laba pieredzīte un “ir apošņāts Eiropas basketbols”.

Rīt gan dodos Rumānijas virzienā!

40. diena:  Sastapšanās ar lāci Rumānijā

Jautra diena un pat nakts sanāca. 16h uz moto, 750km, sūdi, tikšanās ar lāčiem, nakts brauciens kalnos un citi sīkumi. Garš teksts, bet pēdējo reizi šajā piedzīvojumā.

Tā kā šodien bija ieplānoti daudzi kilometri pa kalniem, modos 5 no rīta, lai līdz ar gaismu jau brauktu cauri Balkānu kalniem.

Sataisot maršrutu, navigators rāda, ka pa ceļam būs prāmis. Es izbrīnīts, padomāju, ka kļūda, bet nekā. Prāmis tiešām bija. Uzbrauc uz tā Bulgārijā, nobrauc Rumānijā. Es nebiju pareizi iztēlojies Donavas izmērus un tiltu trūkumu uz tās.

Tā Rumānijas daļa ir orientēta uz lauku dzīvi. Vienādi ciemati, lauksaimniecības lauki un visu veidu pajūgi (zirgu, ēzeļu un motobloku) uz ceļiem. Šī ir tā daļa, uz kuru var burtiski attiecināt teicienu “Brauc uzmanīgi. Sūdi būs”.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Ciematos un pie to robežām ceļi ir noklāti ar zirgu un ēzeļu sūdiem. Uz taisniem posmiem tie nesagādā nekādas problēmas, bet, ja, iebraucot līkumā, tie parādās, tad jau grūtāk no tiem izvairīties un, iebraucot svaigā čupiņā, mierīgi var noguldīt moto uz sāniem.

Devos iekarot divas Rumānijas slavenākās kalnu pārejas Transfagarasanu un Transalpinu. Sāku ar Transfagarasanu. Sākot braukt uz to, man uz abiem telefoniem izlec viens un tas pats “Wireless emergency alert” rumāņu valodā. Un tā kādas četras reizes.  Nesaprotu, par kādu bīstamību ir runa. Neredzu nekādus iemeslus satraukumam, jo ārā skaidrs laiks, vēja nav, un baigi neticu, ka kalnā tik ļoti var kaut kas mainīties. Uztaisu ekrāna uzņēmumu, lai, kad piestāšu, var palaist “Google” tulkotāju.

Braucot tālāk, es sapratu, kas tur rumāņu valodā bija rakstīts. Man priekša uz ceļa iznāk lācis un sāk grābstīties gar ceļmalas drazu. Es apstājos krietni pirms viņa un domāju, ko tagad darīt. Ja ātrumā pabraukšu garām nenobildējis un nenofilmējis, daži lasītāji teiks, ka es nekādu lāci neesmu saticis. Nolemju tomēr piebraukt un nobildēt/nofilmēt. Ieslēdzu telefona kameru, ieliku kabatā, pirmajā robā piebraucu un, neizņemot no roba, ar kreiso roku turot sajūgu un ar labo paņemot telefonu, sāku ātri filmēt un bildēt. Biju nolēmis, ja nu gadījumā šis sāk skriet uz manu pusi, tad metu telefonu zemē un dodu gāzi. Vēlāk atbraukšu pēc telefona. Bet viss beidzās labi, es viņam nebiju interesants. Protams, ka manas drosmes pietika tikai īsam brīdim. Īss video, bilde un prom.

 

Salīdzinot “Google” tulkojumu un manu, viss bija gandrīz pareizi. Izņemot to, ka “Google” rakstīja daudzskaitlī. Esot novēroti vairāki lāči, nevis viens.  Kalnu otrā pusē es sastapu jau nākamo. Otrais, kaut arī bija lielāks par pirmo, ar visu savu uzvedību rādija, ka viņš ir miermīlīgs, paēdis un viņam viss ir labi. Sēdēja aiz ceļa barjeras un it kā radīja cilvēkiem drošības sajūtu.

Pirmais izskatījās mazāks un izkāmējis, bet seja bija daudz draudīgāka. Bet domāju, ka abi bija neatbildīgu cilvēku baroti. Tāpēc nebaidās no cilvēkiem un nāk pie ceļa. Bet, kas tur viņu galvās darās, es nezinu. Tā bija mana pirmā tikšanās ar savvaļas lāci. Es iepriekš to biju iztēlojies savādāk – bez motocikla, bet ar ieroci plecos, un nevis Rumānijā, bet Kanādā vai Aļaskā.

Tālāk devos uz Transalpinu, bet te jau viss aizgāja ne pēc plāna. Es nebiju domājis, ka šie divi ceļi ir tik gari un ka starp tiem ir 3h brauciens. Attiecīgi Transalpinas augšējā daļā es nokļuvu uzreiz pēc saules aiziešanas aiz kalniem un 1,5h brauciens uz pilsēteli, kurā man bija pierezervēta viesnīca, notika pa pilnīgu tumsu. Tas bija reāls izaicinājums. Transalpinas augšā viss viegli, tur klajumi un labs ceļš. Bet pēc tam mežainākā un klinšainākā posmā gan bija grūti. Ceļš pārvērtās par ceļa izstrādājumu (šauru un nenormāli bedrainu). Vienā vietā no meža izlīda govis. Kad pirmā līda ārā, es pamatīgi sabijos. Visu ceļu man likās, ka katrs krūms ceļa malā vai žagaru kaudzīte ir lācis, kas gaida mani, lai atriebtos par foto un video. Bet kaut kā laimīgi tiku līdz pilsētelei un atradu viesnīcu. Vakariņas gan jau bija beigušās un nācās skriet uz vietējo veikaliņu pēc “fast food”.

Rīt jau uzņemšu taisno kursu (bez apskates punktiem) māju virzienā.

41. diena: 15 stundas uz motocikla

Šodien pirmā reize šajā piedzīvojumā, kad vienas dienas laikā nobraukti vairāk par 1000km. Pa nakti pagulēju tikai 3h. Izbraucu sešos no rīta un finišēju pirms deviņiem vakarā. Gandrīz 15h uz moto. Paņēmu arī Tatrus. Izbraucu brīnišķīgu kalnu ceļu līdz Popradai Slovākijā. Tatri ir skaisti, un bija arī tur, ko bildēt, bet tā kā es biju nolēmis bez apskates vietām, tad nekur nestājos un bildes netaisīju.

Līdz mājām palikuši 870km.

42. diena: Mājās ir skaisti!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt