Īsumā par sarunu:
- Ceļš, kas Latvijas Televīzijā sākās 2014. gadā ar animācijas seriālu "Raķetēni" un ir aizvedis pie Satura adaptācijas nodaļas vadītājas amata un neskaitāmiem projektiem.
- Skaista un viegli apgūstama valoda, bet daudzi darbu neiztur psiholoģiski. Kādēļ Latvijā tik maz zīmju valodas tulku?
- Sākoties Covid-19 pandēmijai, žurnālistiem bija izaicinājums spēt tikt galā ar jauna veida terminoloģiju, milzīgu informācijas apjomu un daudzajiem speciālizlaidumiem. Kāds šis laiks bija zīmju valodas tulkiem?
- No Latvijas valsts himnas līdz pat repam jeb ne tikai tulkot ziņas, bet arī ļaut nedzirdīgajiem sajust, īpaši, runājot par mūziku un svētkiem.
- Vai zīmju valodas rādīšana arī dzirdīgajiem palīdz sabiedrībai mēģināt labāk saprast nedzirdīgo pasauli?
Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Tev ir visai ievērojams darba stāžs šeit, Latvijas Televīzijā. Esi šeit jau kopš 2014. gada, kad pievienojies, lai tulkotu animācijas seriālu "Raķetēni", bet šeit esi vēl aizvien, turklāt jau ar ļoti raibu projektu klāstu.
Paldies! Jā, es pati esmu pārsteigta, cik ilgi jau esmu Latvijas Televīzijā, par ko man ir ārkārtīgi liels prieks. Un jā, taisnība arī faktā, ka mēs, es un kolēģis Ainārs Ostvalds, ielidojām Latvijas Televīzijā, kā tādi divi mazi, apjukuši raķetēni. Jā, šobrīd ir slodze, par kuru es neuzdrīkstos sūdzēties. Ir atbildība kā nodaļas vadītājai. Bet ir arī, kur augt, jaunas virsotnes, ko sasniegt.
Padalies ar savu zīmju valodas stāstu, lūdzu.
Mans stāsts ir šūpulī likts. Reizēm bērniņi izvēlas vecākus, laikam manā stāstā ir otrādi. Vecāki izvēlējās bērniņu. Zīmju valoda ir viena no manām dzimtajām valodām, man tādas ir vairākas. Es neatceros, kā es sāku zīmju valodā runāt, gluži tāpat kā, es pieļauju, ka jūs neatceraties neviens savā mūžā pirmo izteikto vārdu. Pirmie vārdi, ko man mācīja, uz kuriem es reaģēju un rādīju ar pirkstu, ir: "lampa", "auto", "mamma", "tētis".
Es saprotu, ka tu esi CODA?
Jā, un tas nozīmē child of deaf adults – nedzirdīgu vecāku dzirdīgais bērns.
Profesijā ir dažādas prasmju pakāpes. Kā tas ir zīmju valodā?
Oficiāli, protams, mums ir Latvijas Nedzirdīgo savienība. Atestācijas pakāpes tiek piešķirtas, ņemot vērā kritērijus, kas ir jāizpilda katrā pakāpē, un to vērtē apstiprināta komisija. Ņemot vērā man piešķirto pakāpi, es drīkstu strādāt arī kā zīmju valodas tulks televīzijā. Bet kamera paņem savu enerģiju. Daži grib sevi arī no tā pasaudzēt.
Latvijas Nedzirdīgo savienībā man norādīja, ka zīmju valoda ir ļoti skaista, neesot arī pārāk grūti apgūstama, bet daudzi šo darbu neiztur psiholoģiski, un te es vairs nerunāju par tiešraides kamerām, bet par kaut ko citu. Vai vari pastāstīt, par ko?
Par dzīviem cilvēkiem, kas ir līdzās. Psiholoģiski ir grūti. Ir jābūt gan augstākajā mērā empātiskam, gan tieši otrādi, jāspēj stikla burku uzlikt. Man ir bijušas daudzas situācijas, kad turos, bet iekāpju mašīnā un vienkārši sāku raudāt. Sanāk palīdzēt nedzirdīgajiem pēc pulksten 17.00, pēc pulksten 22.00, arī 02.00 naktī tāpēc, ka vai nu ir nelabi, vai ir nomiris tuvinieks, vai dzimst bērniņš, vai ir spontānais aborts. Tas ir grūti.
Latvijā šobrīd ir apmēram 30-40 latviešu zīmju valodas tulku. Tas ir daudz vai maz?
Maz. Es uzskatu, ka ikdienas darbā trūkst tulku, un šeit es runāju tieši par Latvijas Nedzirdīgo savienību. Jo mēs gribam palīdzēt itin katram klientam, taču nereti ir situācijas, kad diemžēl esam spiesti atteikt. Ir jāvērtē situācijas svarīgums. Mums ir kolēģe, kuru es saucu par eņģeli, viņa strādā ar grūtniecēm. Un mirklī, kad viņai bija jāpalīdz "parastam" klientam, vienai grūtniecei ātrāk, nekā plānots sākās dzemdības, un tad viņa man sešos no rīta rakstīja: "Klau, esmu dzemdību nodaļā un man ir vajadzīgs kolēģis, kurš varētu palīdzēt paņemt manu izsaukumu citur!" Un var arī gadīties, ka mēs nevaram neviens tikt, jo, protams, mums ir citi darbi un galu gala arī dzīve.
Vai vari pastāstīt, kā ir uzbūvēta zīmju valoda? Saprotu, ka ne katrs vārds vienmēr ir jauna zīme.
Mums ir, protams, kā jebkurai valodai, savs alfabēts. Vai visiem vārdiem visā pasaulē ir sava zīme? Nē, jo vārdi nāk klāt arī latviešu valodā. Mums ir jaunvārdi, kurus komisija apstiprina, Piemēram, Covid-19 laikā bija daudz jaunvārdu – kovids, omikrons. Es kā tagad atceros, ka man viena no pirmajām tulkošanas reizēm bija preses konference, kur visi gaidīja kaut ko, bet neviens no Ministru kabineta nenāca ārā. Es gaidīju, kad kāds no komisijas man pateiks, kā jārāda Covid-19. Un man toreiz atsūtīja video, kurā parādīja. Kreisā roka dūrītē un labā roka ir ar izplestiem pieciem pirkstiem un itkā pagriež uz augšu. Tā kā izskatās omikrons. To arī zīmē, kā bumbulīti ar tādiem kā stariem. Un tā dzimst zīme vārdam. Te jāpiebilst, ka citās pasaules valstīs katrai ir sava zīmju valoda, un tad ir arī starptautiskā zīmju valoda, kuru pārsvarā izmanto konferencēs. Tās pamatā ir angļu valoda. Taču starptautisko valodu nejaukt ar senlaiku angļu valodu, kas ir britu zīmju valoda.
Turpinot runāt par kovida laiku... daudziem žurnālistiem tas bija ārkārtīgi milzīgu izaicinājumu pilns laiks. Kāds tas bija tev? Sapratām, ka nāca jauni vārdi, bet kāda vispār bija tava darba specifika, vai tā tika ietekmēta, jo bija arī daudz ziņu izlaidumu pa šo laiku.
Es esmu priecīga, ka kovids gājis zudumā. Bija tik daudz nezināmā! Nav jau tā, ka ziņu tulkojumu skatās tikai nedzirdīgais cilvēks. Fonā to redz patiesībā jebkurš cilvēks. Un es ziņas biju salīdzinoši nesen sākusi tulkot, un tā ir specifiska lieta, bet kovida periods uzlika dubultu slodzi. Varētu arī godīgi pateikt, man vienu brīdi šķita, ka arī es vienkārši nomiršu. Ziņas un speciālizlaidumi bija tik intensīvi. Bija tik daudz nezināmā satura ziņā. Bija jāsaglabā profesionalitāte visu iztulkot saprotamā veidā. Vēl fonā bija iespēja jebkuru katru brīdi saslimt. Bet mūsu nav daudz un tad mums būtu jāmainās. No otras puses skatoties, tā man bija ļoti laba skola.
Projekta "Demokrātijas kultūras laboratorija" pētījumā secināts, ka aptuveni 40% Latvijas nedzirdīgo nav skaidra viedokļa vai zināšanu par savām pilsoniskajām tiesībām un pienākumiem. Arī ziņās esam stāstījuši par nedzirdīgo cilvēku vēlmi būt aktīvākiem sabiedriskajos procesos un to, ka tam traucē informācijas neesamība vai ierobežota pieejamība. Vai aktīvāk strādājot televīzijā pie svarīgiem tematiem, esi izjutusi atšķirību par cilvēku informētību?
Jā, arvien pieaug tulkotu raidījumu skaits, bet, sākot strādāt ar ziņām Latvijas Televīzijā, radās sajūta, ka vajadzētu nedzirdīgo publikai speciāli veidot raidījumus. Viņiem radītus, nevis pielāgotus. Pirms daudziem gadiem tāds raidījums ir bijis, kad moderatori zīmju valodā atspoguļoja dažādus notikumus. Man atkal gribētos kaut ko tādu, ka viņi paši nāk un iefilmē un vai nu apakšā ir subtitri, vai pa virsu ir ierunāts dzirdīgajai auditorijai. Jo ir būtiska lieta – man kā tulkam ir jānodod loģika. Verbālajā valodā runājot, mēs varam kaut ko iestarpināt, mētāties no tēmas uz tēmu, bet nedzirdīgais jautās – kur ir loģika? Viņiem domāšanas veids ir citādāks. Viņi gan redz, gan arī dzird ar acīm. Mēs ar acīm redzam, bet ar ausīm dzirdam. Tā ir tā specifika. Man ir bijuši raidījumi, kurus būtu varējusi daudz interesantāk un paskaidrojošāk iztulkot.
Gribētu uzlikt pauzi raidījumam, lai vari paskaidrot?
Jā! Bet es to nedrīkstu. Mans pienākums ir, nezaudējot jēgu, nepamainot katru otro vārdu, nodot to galveno domu skatītājam. Bet, piemēram, kad diskusiju raidījuma dalībnieki runā viens otram virsū, pārbļauj, man tiešām gribas nostopēt un paskaidrot: "Jānis saka to, Pēteris saka to".
Un cik svarīga loma informācijas saņemšanas iespējām ir sociālajiem medijiem? Tajos ziņas ir īsā veidā, bieži tie ir lasāmi citāti. Vai sociālos medijus izmanto kopiena? Varbūt tā ir vēl neapgūta platforma?
Jā, sociālajiem medijiem ir ļoti liela loma. Bet atkal saturs ne vienmēr ir pielāgots nedzirdīgajiem. Ja dažādu iemeslu dēļ mēs tajā ekrānā nevaram iekadrēt vēl arī surdotulku, tad taču var likt subtitrus. Bet ar subtitriem ir tā, ka tie bieži ir tik sīki, ka grūti salasīt vai arī parādās uz ļoti īsu brīdi. Starp citu, lielisks piemērs ir "Spotify". Paskrollējot uz augšu, atklājas lirika. Varbūt ar subtitriem varam darīt tāpat?
Un vēl paturpinot par iesaisti sabiedriskajos procesos – cik liels svars ir Nedzirdīgo nedēļai? Arī tajā, es saprotu, ka esi aktīva dalībniece.
Ar vienu nedzirdīgo nedēļu ir par īsu! Tās ietvaros ikvienam ir iespēja iekāpt nedzirdīga cilvēka kurpēs. Svars tām kurpēm ir ļoti liels. Parasti ir dažādas aktivitātes, pasākumi, radošās darbnīcas, izrādes, parādām un pastāstām dzirdīgajiem par nedzirdīgo pasauli. Man ir viena pilnīgi crazy ideja – vienu dienu izslēgt skaņu televīzijā, piemēram. Visu laist bez skaņas. Tad jūs zināsiet, kā tas ir. Jo nedzirdīgie jau ir tādi paši, kā mēs, tikai viņi nedzird.
Kā būtu uz vienu dienu izslēgt skaņu nevis televīzijai, bet pasaulei?
Jā! Nu es vienkārši biju pieklājīgāka.
Vai vispār un ja jā, tad kādi – nedzirdīgos cilvēkus apvij stereotipi? Par to, kas viņus interesē un kādu informāciju viņi patērē?
Par nedzirdīgajiem cilvēkiem ir visdažādākie stereotipi. Es pati esmu saskārusies ar vairākiem. Piemēram, stāvot veikalā rindā ar mammu, pārdevēja bija jau laikam ievērojusi mūsu sazināšanās veidu. Kad pienāca mūsu maksāšanas kārta, kasiere tādā ārkārtīgi skaļā balsī izkliedz summu, kas mums jāmaksā. Mana mamma rāda, ka viņa nedzird un tad kasiere pārgāja uz svešvalodu.
Viņa meklēja instrumentus, citu valodu.
Jā, ir arī stereotipi, ka, ja ir nedzirdīgs vecāks, tad arī bērni būs nedzirdīgi. Tā gluži nav. Es, piemēram, esmu dzirdīga, jo patiesībā mani vecāki nedzirdību ir ieguvuši dzīves laikā. Viņi dzirdi ir zaudējuši smagas slimošanas un lietoto medikamentu dēļ.
Bet, ja mēs runājam par saturu, ko nedzirdīgie patērē, būtu kruta, ja mēs varētu tulkot maksimāli visu saturu, jo interesē viss. Arī, piemēram, mūzika. Viņi dzirdēs mūziku ar acīm! Ja šķiet, ka mēs nosubtitrējam vai iztulkojam dažus raidījums – nē! Tai diagonālei ir jāturpina augt.
Jau minēju, ka tu tulko ne tikai ziņas, tādēļ šeit arī saskatu to iespējamo stereotipu laušanu... piemēram, "Supernova" – tātad tas parāda, ka arī nedzirdīgie vēlas sekot līdzi muzikāliem priekšnesumiem, galvenais, lai viņiem tos parāda un iztulko.
"Supernova" ir tik neatkārtojama pieredze. No malas varbūt šķiet – kas tad tur atnākt, labi izskatīties un kaut ko iztulkot, taču patiesībā atbildība aug ar katru gadu. Pirmajā gadā tas visiem bija kaut kas jauns, mēs sākām 2016. gadā tulkot. Nu un tad tas uzšāva tā..
Uzšāva un izšāva!
Jā, jo reitingi joprojām ir augstāki tam kanālam, kurā ir zīmju valodas tulkojums.
Jā, jau 2016. gadā "Supernovu" raidīja abos LTV kanālos, bet, kad cilvēki pamanīja, ka vienā ir zīmju valodas tulkojums un pat dziedāšana un dejošana līdzi, tad ļoti daudzi pārslēdzās uz to kanālu, jo gribēja baudīt līdzi.
Tieši tā, es varu uzrotīt piedurknes un teikt, ka statistikas ziņā spridzina tas kanāls, kurā mēs tulkojam. Bet patiesībā tas ir ļoti atbildīgs darbs. Piemēram, šobrīd jau arī ir izziņota pieteikšanās un es jau dzīvoju tam visam līdzi, jo tā gatavošanās norit visu laiku. Visintensīvākais darbs ir, kad uzzinām finālistus un viesus, jo dziesmas ir jāatdzejo, jāiemācās.
Un ne visas dziesmas uz latviešu zīmju valodu tu tulko no latviešu valodas.
Jā, tur ir miksiņš. Skaidrs, ka tagad dziesmas var būt gan angļu, gan latviešu valodā. Lai saprastu visu dziesmas kontekstu, es sekoju līdzi gan atlasei, gan balsošanām. Ja ir iespēja, mēs arī ķeram menedžerus pie rokas un prasām, lai pastāsta vairāk par dziesmas vēstījumu. Viens no izaicinājumiem bija Ralfa Eilanda uzstāšanās kopā ar Roju Rodžeru, kur no sākuma Ralfs bija mācītājs. Tā bija bomba un tikpat bombīgi man vajadzēja to parādīt. Sākotnēji biju dzirdējusi dziesmas necenzēto versiju un man radās jautājums: "Kā nu būs?", bet Latvijas Televīzijā bija cenzētā versija un tad arī man bija jāmaina tam vārdam zīme. "Rich itch" mēs rādījām, kā "bagāta dāma".
Tātad tu esi arī dzejniece.
Tā ir spēlēšanās ar divām ugunīm. Es vienmēr uzsveru, ka man ir svarīgi nesabojāt un neizmainīt dziesmas vēstījumu. Tas ir pagrūts darbs.
Pastāsti, lūdzu, kā nedzirdīgie sajūt mūziku? Esmu dzirdējusi, ka viņi mūziku sajūt...
Caur televīziju, ja vien viņam mājās ir ļoti laba skaņas aparatūra, viņš jūt visus basus. Otrs jautājums, kāda ir dzirdes zuduma pakāpe. Ja vājdzirdīgajam ir kāds dzirdes līmenis saglabājies, viņš arī kādu skaņu dzird. Laikam lielākoties jau viņi priecājas, ja ir iztulkota dziesma, kaut vai dziesmas stāsts. Jo pat ja nedzird skaņu, var nojaust noskaņu.
Un tas ir atkarīgs ne tikai no zīmju valodas, ko rādi, bet arī no tavas ķermeņa valodas.
Jā, no manas ķermeņa valodas var nolasīt noskaņu. "Supernovā" es katru gadu aizvien drosmīgāk atļaujos strādāt ar savu mīmiku, atļaujos parādīt "bēdīgs", "dusmīgs", "smaidīgs", "viltīgs", "kaislīgs", "pievilcīgs".
Un par visu šo apjomīgo darbu tu esi saņēmusi arī speciālu atzinību konkursā "Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam".
Paldies par šo balvu, kuri tā lēma. Un te pateicība arī korim "Balsis".
Tu esi viņu rindās, vai ne?
Mēs neesam tā apsēdušies un nolēmuši, ka mēs, es un mana kolēģe Ieva, esam korī. Un tomēr daļa no tā mēs esam, jo mēs tomēr kopā uzstājamies koncertos. Viņi dzied, mēs zīmju valodā tulkojam dziesmas. Ints Teterovskis saprata to, ka ir arī kora dziesmas jāpiedāvā nedzirdīgiem cilvēkiem. "Balsis" arī paši prot izdziedāt dziesmas zīmju valodā. Es domāju, ka arī viņu dēļ mani novērtēja ar atzinību. Šis, patiesībā, ir viens no lielākajiem man piešķirtajiem novērtējumiem profesionālajā karjerā.
Un arī kori "Balsis" šajā pašā konkursā apbalvoja ar galveno balvu nominācijā "Kultūras vēstnesis". Turpinot par mūziku un arī sajūtām, šogad Dziesmu un deju svētkos līdz šim vēl nebijis projekts Dziesmu svētku noslēguma koncertā – jūs zīmju valodas tulki, tautisko jostu apvijuši, – tulkojat, izdziedat, nododat svētku sajūtas.. ļoti emocionāli.
Es joprojām dzīvoju tajā Dziesmu svētku periodā. Un vēl tas, ka bija Ukrainas himna. Tad gan man nobira asaras. Pie mūsu himnas es vēl noturējos. Laikam tā pa īstam es aptvēru notiekošo, ka "Ak, mans Dievs" tad, kad bija mēģinājumi. Tulkot un parādīt himnu, tā bija sazemēšanās. Es nezinu, kā vēl to nosaukt. Es izšķīdu, aizgāju līdz zemes kodolam, tas viss atnāca atpakaļ caur tām ugunīm, ūdeni. Ir tikai dažas reizes bijušas manā mūžā, kad jūtu, ka trīc kājas. Šī bija viena no tām. Es zem tautas tērpa jutu, kā mani purina. Un nākamais līmenis bija ar ukraiņu nedzirdīgo meitenīti kopā atdzejot Ukrainas himnu un izlikt to visu pa īstam uz laipām starp ugunīm un ūdeni, kas bija gluži kā asaru mākonis. Tas bija kaut kas wow!
Tev tāds plašs spektrs, ja par dziesmām runājam. No himnām dažādās zīmju valodās līdz pat maratona "Dod pieci!" himnai. Tajā bija arī repa daļa. Kāds bija darbs ar šo muzikālo gabalu?
Reps ir tāds žanrs, kur man vēl ir jāaug. Dziesma "Nepārlaužams" tiešām bija izaicinājums. Dziesmas parastajā daļā es tulkoju apmēram ar sekundes nobīdi, pirms tam gan, protams, esmu kārtīgi gatavojusies, pielāgojusi zīmes katram vārdam, ātrumam. Un tad ir repa daļa, kuru filmējām lēnāk un ar pārtraukumiem, bet pašā video ir paātrinātā versija, jo nu tik ātri parādīt ir teju neiespējami. Ar "Npārlaužams" es uzstādīju latiņu, bet, protams, gribu iet vēl augstāk.
Ar tevi televīzijas skatītājiem ir bijusi iespēja izdzīvot daudzus ļoti īpašus mirkļus. Vēl viens no tādiem – bija, kad no olimpiskajām spēlēm Tokijā ar zelta medaļām atgriezās mūsu 3x3 basketbola komanda. Kopā ar mūsu sporta žurnālistu Raimondu Gekišu tu lidostā sarunājies ar basketbolista Naura Mieža vecākiem, kuri bija atbraukuši sagaidīt dēlu. Un mēs tik daudz runājam šodien par zīmju valodas nozīmi, bet tu arī pati atzīmēji, ka to jau redz arī dzirdīgie. Tā surdotulki palīdz sabiedrībai vismaz mēģināt saprast nedzirdīgo pasauli. Vai jūti cilvēku intereses pieaugumu, izpratni par zīmju valodu?
Jo mēs vairāk rādīsim, jo tas vairāk palīdzēs. Tādā veidā mēs arī krāsim karmas punktus un dzims jauni tulki, un mēs beidzot būsim viena liela pasaule. Viena. Jo šobrīd tomēr es uzskatu, ka tās ir divas pasaules, starp kurām es esmu. Bet tās ir savienotas. Es gan skaļi nesaku, ka esmu viens no tiem savienotājiem...
Esi, tu esi tas drošais tilts, kas savieno divas blakus esošās, brīžiem viena otru pārklājošās pasaules. Un uz šīs nots teikšu tev paldies par sarunu. Novēlu varbūt kādreiz arī izslēgt skaņu. Nezinu gan, televizoram vai pasaulei.
Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
