Fakts: Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme–Grende (NA) neprasīs medijiem un citiem kritiķiem atvainoties par viņas komandējuma uz Austrāliju pagājušā gada izskaņā apšaubīšanu, ziņo Latvijas Radio.
Pirmdiena pagāja lielās publiskās kaislībās sakarā ar ļoti iespējamo izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa atkāpšanos no amata un, protams - nu jau vēl vairāk par to, kurš tad būs tas laimīgais, kas pārņems šīs nozares politisko vadību. No izskanējušajiem NEPAREIZAJIEM VIEDOKĻIEM varēja saprast, ka daudzi būtu gatavi upurēties, bet kā jau parasti, iecelšot „vislielāko mūjābeli” © anonīms, bet zinošs komentators. Bija jau gan tā, ka savstarpējie epiteti, ar kuriem ilgtermiņā apmainījās par Ķīli un pret Ķīli esošie biedri, būtu tā vērti, lai tos apkopotu kādā populārā brošūrā. 2002.gadā izdeva policijas (milicijas) ģenerāļa Anrija Kavaliera zīmīgo grāmatiņu „Tā runā zonā”. Šo seriālu varētu turpināt ar otro daļu „Tā runā par izglītību”.
Protams, ka strīdnieki pat nedomās par sarunāto atvainoties, un tā tas viss varētu iet vien tālāk.
Varētu… ja publiskajā telpā nepazibētu kāds citas politiķes izteikums. Tas ļauj PAREIZAJAM VIEDOKLIM izteikt pieņēmumu, ka Latvijas publiskajā telpā sāk veidoties cita veida savstarpējo attiecību pamati. Var pat teikt – citāda politika (nejaukt ar Citu politiku). Iespējams, ka tumsas spēki arī pamanīja šos vārgos zaļos citādības asnus un skaudri spieda uz bremzēm, lai to nedarītu zināmu plašākai publikai.
Proti – kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende (cik zīmīgi, ka tieši KULTŪRAS ministre) Latvijas Radio paudusi, ka viņa NEPRASĪS ATVAINOŠANOS no oponentiem, kuri krustu šķērsu bija pētījuši un kritizējuši viņas plaši zināmo darba braucienu uz Austrāliju pagājušā gada nogalē. Tā laikā (aptuveni divās nedēļās) tika paveikts liels darbs un vēl visus jautājumus nepaspēja izrunāt. Vismaz tā tika pauduši Austrālijas latvieši.
Tā, lūk, ir darba vizīte! Nevis kā ārlietu Rinkevičs, kurš te pazib Briselē, pēc dienas – Baku (Azerbaidžānā), vēl pēc dienas Almati (Kazahstanā). Ko tādā steigā var izrunāt!? Skaidrs, ka lietas nevirzās kā vajadzētu.
Lūk, nelabvēļi tad nu pētījuši ministres kundzes biļetes, kvītis, izmantotās lidmašīnas, droši vien arī kurpes un rokassomiņu, taisījuši ekspertīzes, rakstījuši sūdzības… Nu izrādās, ka viss ir likumīgi un tikumīgi. Ko ministre? Ministre neko. Kā jau sacīts – neprasīs atvainošanos. Pirmām kārtām no medijiem, kas to brēku sacēla. Šajā cēlajā žestā PAREIZAIS VIEDOKLIS ar prieku saskata iespēju fundamentālām sabiedrisko attiecību izmaiņām. Te ir lielā iespēja no sīkām, mietpilsoniskām sīkumībām pāriet uz saziņas formu, kas sabiedrībai visā skaistumā parāda cēlo un mūžīgo. Tas īpaši attiektos uz politiķiem, plaukstošiem uzņēmējiem un citu tautu, kas tiek tincinātas par nevajadzīgiem niekiem, atstājot malā lielos mērķus. Kuru vārdā var pieciest dažu negludumu.
PAREIZAIS VIEDOKLIS ieteiktu politiķiem turpmāk pārāk kašķīgu jautājumu gadījumos no žurnālistu puses, sekot šim labajam piemēram.
Proti – kad strīdnieks iespringst atbildes gaidās, ieturēt pauzi un mierīgā balsī atbildēt - es uz Jums neapvainojos, jaunais cilvēk, tiesā nesūdzēšu, kāds, lūdzu nākamais jautājums?
Protams, sākumā var nesanākt, vēlams nepieciešamo tekstu uzrakstīt uz lapiņas. Pilnīgi visiem jautājumiem vienu šādu atbildi tiražēt arī nebūtu harmoniski. Jānodrošina, lai netālu būtu arī saprotošs sabiedrisko attiecību speciālists, kurš īstajā brīdī izdvestu tādu stenošu - Nu! Kas nozīmē, ka NU ir no lapiņas jānolasa neapvainošanās solījums.
Protams, ka šim monumentālajam humānismam ir plašākas iespējas. Precīzāk, tam ir divas puses. Ja reiz es neprasu atvainošanos no citiem, tad loģiski, arī man pašam tak ir pilnīgas tiesības neatvainoties. Kur nu tiesības, pat pienākums!
Ticams, ka cienījamā kultūras ministre pie šīs tolerances paradigmas nav nonākusi vienā dienā. Pats Austrālijas notikums arī tak bijis jau pirms kāda laika, bet tas mazākais. PAREIZAIS VIEDOKLIS ielūkojās mazliet vecākos Jaunzemes-Grendes kundzes publiskos izteikumos.
Lūk, portālā PIETIEK, 2011.gada 6.februārī - kurš/kura gan būtu teicis šos bargos vārdus par Dombrovska otrās valdības 100 dienām:
„Tā īsti nevienas reformas nav notikušas. Kas tad ir izdarīts? Ir kaut kāda muļļāšanās, pļāpāšana un baidīšanās pašiem no sevis, nevis reformu plāns…Un pats dramatiskākais ir tas, ka viņi melo. Ir vienalga, kad melo - pirms vēlēšanām vai pēc. Vai nu melo, vai nemelo. Vai nu mēs, meitenes, esam stāvoklī, vai neesam…ja veidojas tāda savējo padarīšana jeb to sauc par brālēnu ekonomiku, tad zeļ un plaukst korupcija un birokrātija.”
Patiesi – šo ir teikusi toreizējā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja Žaneta Jaunzeme-Grende. Tāpat kā 2010.gada pavasarī par to, ka uzņēmējiem jāmaksājot partijām par lēmumu „cauri dabūšanu”.
Vai tad viņa ietu kopā ar šiem meļiem, birokrātiem, muļļām un korumpantiem? Skaidrs, ka nē! Acīmredzot, vēlāk noskaidrojies, ka tumsas spēki topošajai kultūras ministrei piespēlējuši nepatiesu informāciju. Toreiz vēl neviens nebija aizdomājies par kristīgo ceļu – nu, ka neprasīs atvainošanos no pašas dedzīgās Žanetas. Precīzāk – skaļi deklarēs, ka neprasīs. Bet tagad, atrodoties pašā cīņas degpunktā pret vēl šur tur sastopamiem muļļāšanās un brālēnu būšanas simptomiem, ministrei nākusi apgaismība par svaigu attiecību iedibināšanu visās šajās lielajās un pat PAREIZAJAM VIEDOKLIM grūti aptveramajās lietās. Patiesi – nesteidziet ar atvainošanās pieprasījumiem! Un izrādiet šo savu rīcību iespējami plaši. Nedariet to, ko pašiem negribas darīt.
Zināms, ka šobrīd pie mums jūtama tā saucamo sabiedrisko attiecību speciālistu pārpilnība.
PAREIZAIS VIEDOKLIS ieteic viņus pārkvalificēt par kauninātājiem.
Lai nodarbojas ar tiem, kuri vecmodīgi uzskata, ka par neizpildītiem solījumiem, tukšām runām un bezjēdzīgiem darījumiem kāds varētu arī atvainoties. Ticamākā vieta šāda resora izveidošanai kā reiz būtu Kultūras ministrija. Iestrādes jau ir.
