Pētnieks Andris Saulītis: Šķirtie tēvi ir vientuļie tēvi

Tiesās pieaudzis lietu skaits par saskarsmes tiesībām kopš pētījums izgaismoja tēvu grūtības pēc šķiršanās piedalīties bērnu audzināšanā

Kad pirms diviem gadiem kopīgi ar kolēģiem atklājām, ka tēvi pēc šķiršanās ar saviem bērniem pavada aptuveni 13% no savas dzīves laika, ir pagājuši divi gadi. Savus secinājumus balstījām gan intervijās ar tēviem, kuri ikdienā nedzīvo kopā ar saviem bērniem, gan skrupulozi saskaitot dienas un stundas, kuras tiesas atvēlējušas tēviem saskarsmei ar bērniem. Pēc pētījuma publicēšanas ir pieaudzis tiesās izskatīto lietu skaits par saskarsmes tiesībām. Kādus secinājumus no tā iespējams izdarīt?

Viens no pētījuma mērķiem bija normalizēt šķirto vecāku attiecības un pavērt ceļu vienlīdzībai pienākumu, atbildības un aprūpes jomā attiecībā uz kopīgajiem bērniem. Mēs apšaubījām pastāvošos uzskatus par tēvu lomu bērnu audzināšanā un piedāvājām vairākus priekšlikumus, kā to varētu mainīt. Šo divu gadu laikā pie manis ir vērsušies vairāki tēvi, kuri nolēmuši spert radikālu un zināmā mērā neatgriezenisku soli: saskarsmes tiesības ar bērnu pieprasīt caur tiesu. Tas ir grūts un nezināms ceļš, kura laikā bieži uzpeld pretprasības par uzturlīdzekļiem, valda sakāpinātas emocijas un paredzama bāriņtiesas vizīte dzīvesvietā, lai apskatītu, vai tajā bērns var uzturēties. Tomēr aizvien vairāk tēvu ir gatavi doties uz tiesu. Proti, nākamajā gadā pēc pētījuma publicēšanas –

2018. gadā – tiesās būtiski pieauga izskatīto lietu skaits par saskarsmes tiesībām, pārsniedzot 300 lietu.

 

 

Kā redzams no Tiesu informatīvas sistēmas sniegtās informācijas, pieaugums vērojams jau kopš 2014. gada. Šogad deviņos mēnešos izskatītas jau 213 lietas – ja dinamika nemainīsies, tad kopējais izskatīto lietu skaits visā 2019. gadā būs līdzīgs 2017. gada līmenim. Tomēr augstākais pīķis izskatīto lietu skaitā ir novērojams tieši gadā pēc pētījuma publicēšanas jeb pērn, kad katru darba dienu tika pieņemts vismaz viens spriedums par saskarsmes tiesībām.

Lietu skaits gan neatklāj aisberga neredzamo daļu – vai tiesas ir bijušas vēlīgākas pret tēviem un iedalījušas viņiem lielāku lomu par 13% bērnu dzīvē. Tāpat prasību pieaugums var būt arī rādītājs, ka aizvien mazāk šķirto pāru spēj atrisināt saskarsmes jautājumus bez tiesas iejaukšanās (un pagale viena nedeg, kā zināms). Mūsu pētījuma mērķis nebija panākt prasību skaita pieaugumu. Pētījuma mērķis ir, lai tēvi pavada kopā laiku ar saviem bērniem, neatkarīgi no viņu attiecību statusa ar bērnu mātēm. Lai tie ir vairāk nekā 13% no viņu dzīves.

Kad iepazīstinājām ar pētījumu, mēs apzinājāmies un nemaz neslēpām (un mums arī bieži atgādināja), ka esam apskatījuši jautājumu tikai no vienas puses – no tēvu skatu punkta. Tāpēc šogad Tēvu dienā es vēlos izcelt tos, kuri tiesu sistēmā – un tieši saskarsmes lietās – ir peldējuši pret straumi. Tādi ir bijuši tiesnešu vidū, tādi ir bijuši arī bāriņtiesu vidū, tādas ir bijušas arī bērnu mātes, kuras pieprasījušas citādāku tēvu, nevis tikai katrās otrajās brīvdienās un bez jebkādiem pienākumiem pret bērnu. Vēlos šos izņēmumus izcelt, lai tie dod spēku un būtu precedents cīnīties par vienlīdzīgu saskarsmi ar bērnu, neatkarīgi no tā, pie kura no vecākiem bērns dzīvo.

Tāpēc Tēvu dienā vēlos pateikties Viesītes novada bāriņtiesai, kura lietā nr. C07033912 uzskatīja, ka tēvam ir saskarsmes tiesības ar dēlu vienu nedēļu mēnesī, kad Aizkraukles novada bāriņtiesa šajā lietā uzskatīja, ka tēvam ir tiesības redzēt dēlu tikai katru otro un ceturto nedēļas nogali. Tiesa lēma par labu Viesītes bāriņtiesas atzinumam. Viena nedēļa mēnesī nav stipri vairāk par divām nedēļas nogalēm, bet tas ir stipri vairāk nekā brīvdienu tētis.

Tāpat vēlos pateikties Alūksnes novada bāriņtiesai, kura savā atzinumā lietā nr. C08017212 faktiski norādījusi, ka tēvam jāpavada vairāk laika kopā ar bērnu nekā pats tēvs sākotnējā pieteikumā pieprasījis. Paldies arī visām citām bāriņtiesām, kuras savos atzinumos tiesām norādījušas, ka vecākam, kuram bērns nav ikdienas aizgādībā, ir tiesības bērnu redzēt biežāk nekā katru otro nedēļas nogali.

Vēlos pateikt paldies visiem tiem tiesnešiem un tiesnesēm, kuri ņem vērā dzīves realitāti un par saskarsmi nespriež mehāniski. Tas nozīmē, ka tēviem ir tiesības pavadīt arī savu darba atvaļinājumu ar bērniem, tai skaitā, doties ārvalstu ceļojumos (piemēram, lietā nr. C31401214). Tas nozīmē, ka tēviem ir tiesības pavadīt ar bērniem arī laiku, kad viņiem ir skolēnu brīvlaiks: gan vasaras, gan arī citos brīvlaikos (piem., lietā nr. C28273114). Un tas nozīmē, ka tēviem ir saskarsmes tiesības arī bērnu dzimšanas dienās (piemēram, lietā nr. C30404915). It kā tas būtu pašsaprotami, bet diemžēl mūsu pētījumā apskatītajos tiesas spriedumos tas ir retums. Var jau būt, ka divu gadu laikā tas ir mainījies. Varbūt, ka šobrīd tiesas atbalsta vienlīdzīgu saskarsmi abiem vecākiem, neatkarīgi no tā, kurš no viņiem īsteno ikdienas aizgādību. Diemžēl pirms diviem gadiem konstatējām, ka tēvi tiesās tiek diskriminēti. Es ceru, ka šo diskrimināciju var vismaz mazināt, tiesas pieteikumā atsaucoties uz šajā rakstā minētajiem lietu numuriem, lai cīnītos par vienlīdzīgāku saskarsmi ar savu bērnu.

Bet vislielāko paldies vēlos pateikt visiem tiem šķirtajiem vecākiem, kuri spēj savstarpēji vienoties par vienlīdzīgu bērnu saskarsmi bez tiesas palīdzības. Un it īpaši tiem vecākiem, kuri apzinās, ka viņiem piešķirtā bērna ikdienas aizgādība ir ne tikai tiesība, bet arī pienākums, ieskaitot – bērnu sagatavot saskarsmei ar otru vecāku, kā arī nodrošināt bērna iespēju īstenot saskarsmes tiesības.

Un vēl. Mūsu sabiedrībā par vientuļajiem vecākiem sauc tos, kuri vieni audzina bērnus. Bet vai par viņiem vēl vientuļāki nav tie vecāki, kuri pēc šķiršanās pret paša gribu nepiedalās bērna audzināšanā? Mūsu radniecības vārdnīca pagaidām klusē par šo ievērojamo sociālo grupu – mums nav, kā saukt šos vecākus. Arī mēs savā pētījumā runājam par “šķirtajiem tēviem”. Šāds apzīmējums stigmatizē tēvus, kamēr apzīmējums “vientuļās mātes” raisa līdzjūtību. Mūsu empātijas spējai jābūt līdztiesīgai, mums jāspēj saskatīt vientulības dažādās izpausmes un jāsniedz palīdzīga roka ikvienam vientuļajam vecākam. Arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj vai nevar pilnvērtīgi piedalīties bērnu audzināšanā, kaut to vēlētos. Visbiežāk mūsu sabiedrībā tie ir vīrieši. Viņi ir vientuļie tēvi. Es ceru, ka šis Tēvu dienas komentārs viņiem dod cerību, ka vientulība nav viņu izirušo attiecību galapunkts.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti