Pāvels Širovs: Karabaha. Vēl nav karš, bet ir ļoti līdzīgi tam

“Saasinājums Kalnu Karabahā”. Cik gan reižu dzirdēti līdzīgi vārdi televīzijas un radio ziņās pēdējās gandrīz trīs desmitgadēs? Ļoti daudz. Lai gan plaša mēroga karadarbība šajā Dienvidkaukāza rajonā beidzās jau sen. Drīz pēc tam, kad 1994. gada 12. maijā stājās spēkā vienošanās par uguns pārtraukšanu, kas bija nostiprināta ar Armēnijas, Azerbaidžānas un nevienas ANO dalībvalsts neatzītās Kalnu Karabahas republikas (dēvētas arī par Arcahas republiku) pārstāvju parakstiem.

Sekojošajā periodā uz līnijas, kas atdala bijušo Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu, kā arī daļu starptautiski atzītās Azerbaidžānas teritorijas, kas atrodas pie robežas ar Armēniju un kuru pirms minētās vienošanās parakstīšanas bija ieņēmis Armēnijas karaspēks, laiku pa laikam notika apšaudes. Trauslo pamieru ik pēc brīža dažādu iemeslu dēļ pārkāpa abas puses, bet līdz tam, lai atsāktos īsts karš, kāds reģionā bija visu 90. gadu pirmo pusi, tomēr nenonāca. Pretrunīgā  (kā mēdz būt līdzīgos gadījumos) informācija pagaidām nedod iespēju novērtēt reālo situāciju. Tomēr karadarbību, kas sakās naktī no sestdienas uz svētdienu, pilnā mērā var dēvēt par visaktīvāko pēdējos gados.

Ir pietiekami daudz iemeslu uzskatīt, ka tā nav sākusies spontāni, atbildot uz kāda provokāciju vai vienkārši neuzmanīgu rīcību. Tai ilgi un neatlaidīgi gatavojās.

Turklāt gatavojās abas puses. Videokadros, kurus izplata oficiālie avoti Erevānā un Baku, redzamas jaunākās ieroču sistēmas, kuras visus iepriekšējos gadus pastiprināti iepirka gan Armēnija, gan Azerbaidžāna. Abu valstu valdības noteikušas karastāvokļa režīmu. Azerbaidžānā – daļēji,  Armēnijā – visā valstī. Abās valstīs izsludināta mobilizācija. Turklāt Armēnijā noteikts ierobežojums izbraukšanai uz ārzemēm vīriešiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Savukārt Azerbaidžānas varas iestādes valsts teritorijā bloķējušas piekļuvi  sociālajiem tīkliem un ziņapmaiņas lietotnēm.

Mēģināt noskaidrot, kurš pirmais sāka un kurš vainīgs, ir bezjēdzīgi, lai gan ir pietiekami daudz iemeslu uzskatīt, ka šoreiz iniciatīva nākusi no Azerbaidžānas.

Vēstures prakse rāda, ka, ja divas puses gatavojas karam vienai ar otru, karš agri vai vēlu sāksies.

Pat tad, ja šim karam nav nekādas praktiskas jēgas. Lai gan šajā gadījumā jēga ir saprotama. Azerbaidžāna uzskata Kalnu Karabahu par savu teritoriju. Armēņi, kas dzīvo šajā reģionā, negrib dzīvot vienā valstī ar azerbaidžāņiem. Tieši no tā viss arī sākās gados, kad gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ar Kalnu Karabahu atradās padomju impērijā. Tāpēc nav īsti korekti apgalvot, ka tieši šīs impērijas sabrukums noveda pie asiņainajiem konfliktiem. Asinis Karabahā lija, vēl kad virs šīs teritorijas, nosacīti sakot, plīvoja viens karogs. Tas pats sarkanais, ar sirpi un āmuru.

Kāpēc toreiz Padomju Savienības vadība neprata konfliktu apdzēst? Šis jautājums drīzāk ir retorisks. Vai nu tāpēc, ka nebija pieredzes. Tā ir patiesība. Vai arī tāpēc, ka nesaprata notiekošā iemeslus. Arī tā ir patiesība. Abas puses samierināt atbraukušais PSKP CK Politbiroja loceklis biedrs Vorotņikovs gandrīz vai centrālās televīzijas kameru priekšā pauda neizpratni, kā varējušas saiet naidā “divas brālīgas musulmaņu tautas”. Kādu reakciju šie viņa vārdi izraisīja Armēnijā, nav grūti nojaust.

Tautu draudzība un brālība izrādījās čiks, un toreizējie Kremļa iemītnieki to tā arī nav sapratuši. Jāteic, ka daži pašreizējie arī nesaprot. Vai arī izliekas, ka nesaprot.

Turpmākajos gados visi dažādie starptautisko vidutāju centieni nedeva reālus rezultātus līdz tam, kad karš bija beidzies būtībā pats no sevis. Karabahas bruņotie formējumi un neatkarīgās Armēnijas jaunizveidotā armija ar kopīgiem pūliņiem nodibināja kontroli gan pār bijušo Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu, gan vairākiem Azerbaidžānas rajoniem, kas atrodas starp Armēniju un neatkarību vienpusēji pasludinājušo Kalnu Karabahas Republiku. Tikai pēc tam Erevānā piekrita, tēlaini sakot, sēsties pie sarunu galda.

Tēlaini, jo nekāda galda realitātē nebija. Pat vienošanos par uguns pārtraukšanu 1994. gadā maijā abu pušu pārstāvji parakstīja dažādā laikā un dažādās vietās. Tā kā arī šoreiz aicinājumi pārtraukt uguni un sākt sarunas, kas jau izskanējuši no Maskavas, Vašingtonas, Parīzes un citām pasaules galvaspilsētām, var palikt tikai aicinājumi. Prognozēt notikumu tālāko attīstību ir grūti vispirms jau tāpēc, ka nav skaidrs konflikta dalībnieku mērķis. Vai Azerbaidžāna gatavojas turpināt karu līdz uzvarai, kas, no oficiālās Baku viedokļa, nozīmē atjaunot kontroli pār visu Kalnu Karabahu un tai līdzās esošo teritoriju, vai arī runa ir par lokāliem iecirkņiem pie līnijas, kas atdala abu pušu spēkus.

Tas, kas šajā gadījumā rada visnotaļ lielu piesardzību, ir Turcijas pozīcija. Pirmdien Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans pieprasīja Armēnijai “nekavējoties atstāt okupētās Azerbaidžānas teritorijas” un solīja pilnīgu atbalstu Baku. Pagaidām nav skaidrs, cik tālu ir gatava iet Turcija, un tomēr līdz šim tik asus izteikumus no Ankaras, šķiet, nebija nācies dzirdēt. Klīst baumas, ka kāda Turcijas firma Sīrijā vervē brīvprātīgos, lai tos nosūtītu uz Karabahas reģionu it kā “Azerbaidžānas robežas un stratēģisko naftas objektu apsardzei”. Tikmēr avoti Erevānā apgalvo, ka algotņi no Sīrijas jau piedalās  karadarbībā Azerbaidžānas pusē.

Un galvenā problēma ir tajā, ka reāli iedarbīgu sviru spiediena izdarīšanai uz konflikta dalībniecēm, kas palīdzētu nomierināt kaislības, nav nevienam.

Pat Krievijai, kas ar abām konflikta dalībniecēm ir vienā starptautiskā savienībā (Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā) un vienā militāri politiskajā blokā (Kolektīvās drošības līguma organizācijā). Formālu iemeslu iejaukties militāri nav. Azerbaidžānas karaspēks nav šķērsojis Armēnijas robežu – šīs robežas šķērsošana varētu tikt uzskatīta par agresiju. Protams, formalitātes reti kuram traucē, būtu tikai vēlēšanās. Taču arī šajā gadījumā  iespējas ir ierobežotas. Viennozīmīgi nostāties Armēnijas pusē, vēl jo vairāk, sniegt tai militāru palīdzību, Maskavai nozīmētu pavisam zaudēt Azerbaidžānu. Un otrādi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti