Atskats no 5. februāra vakara.
Pēc aptuveni 350 kilometriem uz ceļa Iļiča-Soči ir jāatzīst, ka, nonākot mazāk nekā 300 kilometru attālumā no Ziemas Olimpisko spēļu norises vietas, esam redzējuši gaužām maz ar šo grandiozo sporta pasaules notikumu saistītu plakātu.
Protams, nevaru apgalvot, ka esmu pamanījis pilnīgi visas lielformāta vides reklāmas, taču līdz šim esmu saskaitījis tieši četras, turklāt trīs no tām atradās aptuveni desmit kilometru posmā netālu no Anapas. Nevarētu teikt, ka Krievijas dienvidrietumu galā valdītu īpaši olimpiska noskaņa. Runājot par novērotajiem drošības pasākumiem, ir jāpiemin, ka visos četros šajā 350 kilometru posmā izvietotajos milicijas posteņos dežūrē vairāki kārtības sargi un pirms posteņiem ir izvietotas STOP zīmes, taču mūsu kolonnu neviens pagaidām nav uzskatījis par pietiekami draudīgu, lai kaut ko pārbaudītu. Vienīgais izņēmums ir uzreiz aiz robežkontroles punkta izvietotais postenis, kurā vakar tika pārbaudītas mūsu pases un migrācijas kartes.
Tā kā Krievijā esmu pirmo reizi, nevaru novērtēt, vai četri policijas posteņi 350 kilometru posmā ir daudz vai maz, taču, spriežot pēc posteņu ēkām, tie savās vietās atrodas jau ilgu laiku un nav izveidoti gaidāmajam festivālam par godu.
Vienīgais nestacionārais drošības līdzeklis, kuru pamanījām savā ceļā, bija netālu no Anapas ceļa malā novietota militārās tehnikas vienība, kas nezināmu iemeslu dēļ uz baltā lauka fona bija nomaskēta ar zaļu kamuflāžas tīklu.
.......
Kad 4. februāra pēcpusdienā ar prāmi šķērsojam ūdens strēli, kas šķir Ukrainu no Krievijas, vienīgā acīm redzamā zīme, kas liecina par drīzumā gaidāmajām Ziemas olimpiskajām spēlēm, ir mūsu velo komanda. Daži vietējie nāk klāt un prasa, vai braucam uz Olimpiskajām spēlēm, citi šo jautājumu apspriež savā starpā, ar acs kaktiņu vērojot velo apģērbā tērpto četrotni.
Lai gan ne robežas Ukrainas, ne Krievijas pusē nav pielīmēts neviens Olimpisko spēļu reklāmas plakāts, par spēlēm un ar tām saistītajiem drošības pasākumiem liecina robežkontroles punkta darbības palēnināšanās. Vietējie, ar kuriem kopā nokāpjam no prāmja, sūdzas, ka Olimpisko spēļu dēļ robežas šķērsošanai ir nepieciešams gandrīz divas reizes ilgāks laiks nekā parasti.
Kamēr velobraucēji ar saviem ričukiem mīņājas rindas galā un Aigars krāmē no busa ārā visas mantas, es tieku uzaicināts uz sarunu zem četrām acīm.
Civilajā apģērbā tērpts vīrietis, par kura amatu es varu izteikt tikai miglainus minējumus, mani ieved nelielā kabinetā un nosēdina pie galda. Jau pēc pirmajiem jautājumiem man top skaidrs, ka šī nav draudzīga saruna, bet gan precīzi pārdomāta pratināšana.
Robežpunkta darboni interesē mūsu grupas brauciena mērķis, pamatojums, sīkumi par ceļā pavadīto laiku, manis uzņemtās robežpunkta fotogrāfijas un daudzas citas lietas, taču vienā brīdī viņš sāk jautājumus atkārtot, cenšoties mani uzvedināt uz nepareizo atbildi. “Tātad tu brauc uz Sočiem ar velosipēdu?” viņš jautā pēc tam, kad es jau vairākas reizes esmu aprakstījis mūsu kompānijas sastāvu un katra biedra pienākumus. Iespējas ir tikai divas - robežpunkta darbonim ir slikta atmiņa vai arī viņš cenšas panākt, lai es sapītos savā stāstā un tādējādi atklātu savus slēptos nolūkus. Aptuveni pēc 20 minūtēm esam nonākuši līdz konkrētam, taču neloģiskam piedāvājumam.
Tā kā mums nav līdzjutēju pasu, mums tālāk braukt neesot jēgas, tāpēc busiņš ir jādzen atpakaļ uz prāmja un jāatgriežas Ukrainā, kur varam sagatavot visus nepieciešamos papīrus.
Šāds notikumu pavērsiens man nav pieņemams un saprotams, jo jebkurā gadījumā līdzjutēju pases var iegādāties arī internetā, kam nav nekāda sakara ar atgriešanos Ukrainā, tāpēc sāku policijas ierēdni iztaujāt. Pēc pāris maniem jautājumiem viņš atzīst, ka mēs drīkstam iebraukt Krievijā un pēc tam drīkstēsim šo valsti arī pamest. Šajā brīdī piedāvājums doties atpakaļ uz Ukrainu šķiet vēl dīvaināks, taču esmu saņēmis atļauju pa šaurajām durtiņām iesoļot plašajā Krievzemē. Kad robežas otrā pusē mūsu komanda atkal apvienojas, izrādās, ka arī pārējie uz robežas ir sastapuši civilā tērptus vīrus, kas ir uzdevuši pārāk daudz jautājumu. Pēc apraksta spriežot, viens no viņiem ir bijis arī mans pratinātājs.
Kas interesanti - ar robežu nekas nebeidzas.
11 kilometrus pēc robežkontroles posteņa mūsu pases un migrācijas kartiņas pārbauda arī postenī dežūrējošie miliči. Šeit gan viss norit bez aizķeršanās.
Miliči diezgan ātri tiek galā ar mūsu papīriem un ar draudzīgu novēlējumu “ни пуха ни пера” (ne asakas) mūs pavada ceļā uz Sočiem.
