Ziņu, ideju un jaunumu ir tik daudz, ka nav iespējams vairs saprast, kurai frontei pieslieties. Vai drošu sirdi, ar ruporu pie lūpām, gaudot, ka mums tos melnos briesmoņus nevajag, vai arī teātra izrādes pārtraukumā tviterī ierakstīt kādu pērli par solidāru attieksmi pret grūtībās nonākušajiem?
It kā jau nevar nosodīt nevienu no pusēm. Jāsaprot, ka tie, kuri gardu muti ķengājas uz visu, kam nabas saites vietā nav bijusi Lielvārdes josta, ir vienkārši, tradicionāli cilvēki. Otrie, mīļā miera labad, ieņem pozīciju, kas uz doto mirkli izskatās visneitrālāk un ir vismazāk nosodāma, tai pašā laikā – uzslavējama. Ir arī trešais variants – ar folija cepuri galvā pārdzīvot par ķirzakcilvēku plānu iepludināt ekstrēmistu ordas un sagraut jau tā trauslo Eiropas civilizāciju, izvarot mūsu sievietes un aizņemt visas "Maximas" piedāvātās vakances. Taču šāda nodošanās pasakām, kuras pieaugušie stāsta viens otram ar "Youtube" starpniecību, nav no veselīgā gala.
Ko iesākt, kā būt?
Droši vien vislabāk būtu pieņemt faktu, ka bēgļi nāks, gan obligāti brīvprātīgi uzņemamie, gan nelegāli ieceļojušie. Cilvēks ir kustīga radība, kurš pēc definīcijas ir tendēts uz pielāgošanos, kad ar to neiet labumā, jādodas tālāk. Tā ir elementāra bioloģija – vēlme izdzīvot. Arī desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju šāda īpašība ir novērota. Protams, ka nevar aizmirst kaudzīti cilvēku, kas diemžēl uzskata, ka šādi dabas likumi ir regulējami ar miljardu te, miljardu še, piemetot klāt duci likumu, tiesību, konvenciju un citu nelokāmu tintes traipu. Lai cik intelektuāli apdāvināti šie vīri un sievas neizskatītos, no malas tas tomēr izskatās pēc korķa sakratītā šampanieša pudelē. Vēl turas, bet cik ilgi?
Kompānijas SKDS pētījums liecina, ka 41% Latvijas iedzīvotāju kara apstākļos izmantotu iespēju bēgt no valsts, ja tāda rastos. 9% aptaujāto mīņājas un nezina, kā būtu, ja būtu, taču apaļi 50% saka, ka paliktu un nekur nebēgtu. Grūti gan tomēr iedomāties situāciju, kur šie 50%, visi kā viens, paliktu savās vietās. Jāpatur prātā, ka miera situācijā pēc pusdienas pārtraukuma prāts strādā citādāk, kā tas varētu būt brīdī, kad visās pusēs viss sprāgst un deg. Līdzīgi, kā pļāpāt par smēķēšanas atmešanu, turot pirkstos pusnopīpētu cigareti – ļoti lepni ne viens vien ir teicis - “Ai, šī ir pēdējā, man to nevajag!”, un tad kaunpilnu seju tirinājies rindā pie kioska, lai atjaunotu tabakas krājumus. Vienvārdsakot – nāk savējie, tādi paši kā mēs – ir piepes – meklējam patvērumu! Tas nav nekas slikts, ka cilvēks nav slimīgi patriotisks, tas ir pat apsveicami, ka šāda tendence sāk iezīmēties arvien krasāk. Cilvēciskās vērtības un vajadzības nevar un nedrīkst tikt nosodītas vai nicinātas patriotisma dogmu dēļ. Es arī bēgtu!
Vēl der izcelt pāris atziņas, kuras izskanēja 11. septembrī Bila Marsa (Bill Maher) vadītajā raidījumā “Real Time with Bill Maher”. Diskusijā piedalījās vairāki cilvēki, no kuriem īpaši atmiņā iespiedās Lindas Čavezas (Linda Chavez) ideja par to, ka atšķirībā no ASV, Eiropa nemāk asimilēt bēgļus, tā ļaujot tiem kļūt arvien spēcīgākiem un neatkarīgākiem, pat sākot asimilēt Eiropas pamatiedzīvotājus savā kultūrā. Kā piemēru viņa minēja izteikti slinko demogrāfiju – eiropieši netaisa bērnus pretstatā tautām, kas ieplūst kontinentā, tādu vai citādāku apstākļu vadīti.
Atgriežoties pie eksistenciālā jautājuma – ko iesākt, kā būt; secinājumi vēl nāks daudzi un dažādi, gan teorētiski radīti, gan no praktiskiem novērojumiem. No savas puses vēlos izcelt vien domu, ka dramatiskas pārmaiņas Rietumu pasaulē notiks un jau notiek. Kādu brīdi, protams, ka būs iespējams tām spirināties pretīm, taču visi niķīgi bērni agri vai vēlu tiek salauzti. Mans ieteikums un mana cerība – uztvert lietas veselīgi un piešaut tam visam klāt šķipsniņu cilvēcīguma un piedzīvojumu gara, tad būs labi! Varbūt šī krīze būs tas dzinulis, kas liks nopietnāk piedomāt par kuplāku ģimeņu veidošanu un ģimenisko vērtību stiprināšanu. Ja ne tas, tad kāpēc gan neizmantot bēgļu stāstus, lai iepazīstinātu cilvēkus šeit ar mūsdienu kara traģēdiju. Cilvēciskie resursi, gluži tāpat kā dabas resursi, pārsvarā ir atrodami dziļumā, nevis mētājamies virsslāņos. Mums ir dota kārtējā krīze, kuru varam izmantot kā skolu sevis izkopšanai, dziļāku resursu atrašanai sevī, mācību ieraudzīšanai. Tādas iespējas nerodas pārāk bieži...
