Maiks Koljers: Zvana pensionārs no Balviem

Kā Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) darbiniekam, man, protams, ir garāmejoša interese par to saturu. Ar to es domāju ne tikai to, ko dara mana lieliskie kolēģi ziņu žurnālistikā, kuru materiālus es zogu, nepareizi pārtulkoju un uzdodu par saviem, bet arī citus satura slāņus, televīziju un, jo īpaši, radio kanālus.

Tā ir iznācis, ka radio diktē manu dzīves kārtību. Rītu ievada lipīgais džingls, kas vēsta par „Euranet plus” ziņu segmentu – cēlu mēģinājumu centralizētās Eiropas Savienības (ES) preses relīzes padarīt nedaudz interesantākas, bet pusdienlaiku iezīmē lieliskais raidījums „Krustpunktā”, kas apvieno pirmklasīgas reportāžas no notikuma vietas ar tikpat izcilām studijas intervijām.

Bet uzkodās vienmēr ir „Brīvais mikrofons” – 15 minūšu segments, kas katru dienu kā lielgabala šāviens ziņo par pusdienlaiku.  

Ja runā par „Brīvo mikrofonu”, tad svarīgi ir, ka tas nav līdzīgs tiem raidījumiem, uz kuriem klausītāji var zvanīt, kādi ir citur. Un, ja tas arī gribētu būt tāds raidījums ar klausītāju zvaniem, kādi ir citur, īpašās latviešu uztveres dēļ laimīgā kārtā tas tāds nav. 

Teorētiski zvanītājiem būtu jāpauž savs viedoklis par kādu no iepriekš minētajiem izcilajiem sižetiem. Tomēr īstenībā apmēram 90% no zvaniem mēdz būt no pensionāriem, no kuriem

90% zvanu ir par to, cik dārgas ir zāles, un par radniecīgiem tematiem: cik dārgi ir piezvanīt vietējai poliklīnikai,

cik dārgi ir aizbraukt ar autobusu uz vietējo poliklīniku, cik dārga ir kafejnīca līdzās poliklīnikai.   

Šie ļaudis vienmēr sevi dēvē par „pensionāru no Balviem” vai „pensionāru no Viļakas” – tā kāds franču aristokrāts varētu sevi nosaukt par grāfu de Buasī vai hercogu de Valsjēnu  - un acīmredzot ir vienīgie, kam pusdienlaikā ir laiks un pilna galva ar domām, kamēr visi pārējie strebj zupu. 

Viņu spējas improvizēt par tematu, cik dārgas ir zāles, ir neierobežotas. Klausītājs var tikai apbrīnot arabeskas un traļļus, un novirzīšanās no temata, ko Pensionārs no Balviem izmanto katrā stāstā par to, kā bija agrāk, uz kurieni ir emigrējuši pārējie ģimenes locekļi un ko sacīja sena paziņa pastā, - šķietami nesavienojamas sižeta līnijas, kas ar džeza improvizācijas meistarību atkal tiks savītas kopā, lai taurējošā kulminācijā atgrieztos pie galvenā temata - zāles ir ļoti dārgas. Un tās patiešām ir dārgas, ja ir jādzīvo no niecīgas pensijas. Šādi zvani ir visnotaļ attaisnojami.  

Uz vispārējās farmaceitiskās neapmierinātības fona pārējie 10% zvanu spīd kā retas zvaigznes, dažkārt sprādzienā pārvēršoties par ekscentriskuma supernovām.

Man vislabāk patika šis zvans:  

Raidījuma vadītājs: Halo!

Zvanītājs: Esmu pensionāts no Balviem. Gribu sūdzēties. 

Raidījuma vadītājs: Par ko sūdzēties?

Zvanītājs: Par to cilvēku līmeni, kas zvana uz šo raidījumu. Tas ir ļoti zems. Esmu noguris viņos klausīties. Viņi vienmēr sūdzas.

Raidījuma vadītājs: Hmmm... paldies par zvanu. Vai vēlaties vēl kaut ko teikt?

Zvanītājs: Nē. 

Cīņa, kas turpinās starp raidījuma vadītājiem un kādu neatlaidīgu regulāru zvanītāju (šķiet, ka viņš uzskata „Brīvo mikrofonu” par savu personīgo raidījumu) dod tam visam intrigu. Vai nākamais zvanītājs būs izturīgais rasists Aivars no Daugavpils? Cik drīz raidījuma vadītāji viņu pārtrauks? Vai fašists patiešām drīkst sūdzēties, ka viņa vārda brīvība tiek ierobežota? Tas ir raidījums raidījumā. Pēc tādas spriedzes ir gandrīz vai atvieglojums pēcpusdienā atgriezties pie darba. 

Bet labākais vēl priekšā. Mājupbraukšanas laikā „Latvijas Radio 2” ir kāds raidījums, kas patiesi ir pelnījis, lai par to teiktu „nedrīkst palaist garām”. Tas ir „Tirgus”.

Tajā nav garlaicīgu finanšu ziņu, nestāsta par „Brent” markas jēlnaftas cenas kritumu vai kā ir gājis bankām jaunākajos stresa testos. Tajā ir reālā ekonomika.  

”Tirgus” ir lieliski vienkāršs. Cilvēki uz to zvana un piedāvā pārdot lietas. Tie ir privātsludinājumi radio. Krēsli, traktori, vecas skārda kārbas, cūkas, skursteņi, neizmantotas biļetes, apģērba gabali, metāllūžņi, lāpstas, kokmateriāli, grāmatas, segas, augļu koku stādi – tas viss ir nopērkams. Visā raidījuma laikā skan nerimstoša fona mūzika, kuru raidījuma vadītājs pagriež skaļāk un klusāk, šķietami nejauši. Tas piedod procesam dīvainu steidzamības un uzbāzīga mirstīguma noskaņu.

Zvanītāji var sniegt aprakstu tam, ko viņi pārdod, bet lielākā daļa tam velta tikai simboliskus centienus. Nav nekas neparasts dzirdēt kādu piedāvājam automašīnu ar 1,9 litru dīzeļdzinēju, 350 000 kilometru nobraukumu un nenomaksātu nodokli, nemaz nepūloties pieminēt mašīnas marku.

Tad nāk „nagla”: cik jūs par to gribat?

Tam parasti seko neliela pauze, jo latviešiem vispār nepatīk kaulēties vai runāt par cenām.

„Trīs tūkstoši pieci simti eiro?” zvanītājs ir nolēmis iziet uz risku, kamēr šajā brīdī ikviens klausītājs smejas, vēderu turēdams, un saka: „Tas pensionārs no Balviem dzīvo sapņu zemē! Tā nav vērta pat sešus simtus!” 

5.oktobrī bija šāds zvans:

Raidījuma vadītājs: Lūdzu! Jūs esat piezvanījis raidījumam „Tirgus”.

Zvanītājs: Halo! Vai „Tirgus”?

Raidījuma vadītājs: Jā, „Tirgus”! Kas jums pārdodams?

Zvanītājs: Es gribu pārdot dzērvenes.

Raidījuma vadītājs: Aha, dzērvenes. Vai jūs tās pats lasījāt?

Zvanītājs: Jā. Labas, svaigas dzērvenes. Tieši no meža.

Raidījuma vadītājs: Mums visiem garšo dzērvenes. Un cik apmēram jums tur ir?

Zvanītājs: Kāds tūkstotis litru. 

Raidījuma vadītājs: Vau! Tūkstoti litru jau kādam vairumtirgotājam jāņem.

Zvanītājs (pēkšņi izmisis): Nu, vienalga, – vairumā, mazumā...

Raidījuma vadītājs: Un kur jūs atrodaties?

Zvanītājs: Balvos.

Raidījuma vadītājs: Un kāds ir jūsu telefona numurs?

Jā, tas visā šajā ir pats interesantākais. Piedāvājuši savu preci, zvanītāji nosauc savu tālruņa numuru tiešajā ēterā. Daudzās valstīs tas ir neiedomājami.

Es to uzskatu par aizkustinošu nodevu latviešiem raksturīgajam godīgumam.

Tas liek uztvert sarunu nacionālajā radio kā tērzēšanu pie ciema veikala un liecina, ka nacionālie mediji Latvijā uztur saziņu ar vienkāršajiem cilvēkiem tā, kā superglancētie, ar savu svarīgumu pārņemtie, egocentriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi daudzās citās valstīs ir vai nu aizmirsuši, vai arī uzskata zem sava goda to darīt, it kā palīdzēt kādam pārdot drēbju skapi būtu kaut kas nicināms, savukārt izteikt pieņēmumus par slavenību pāra šķiršanās iemesliem ir kaut kas būtisks un pacilājošs.   

Tāpēc man gribas piezvanīt Pensionāram no Balviem un nopirkt dzērvenes – lai arī varbūt ne visu tūkstoti litru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti