Tomēr ir iemesls tam, ka šim zirgam likmes ir 1 pret 100. Tam ir tikai trīs kājas, un viena no tām ir no koka. Tas zaudēs deviņdesmit deviņos gadījumos no simts. Šis zirgs varētu uzvarēt tikai kavalērijas uzbrukumā, kad pretinieka lielgabaliem būtu beigušās lodes, kas iztērētas, iznīcinot pārējos sāncenšus.
Šobrīd šķiet, ka daļa no Latvijas valdības spēlē gluži kā nepieredzējis spēlmanis, domājot, ka ar vienu muļķīgu likmi pietiks, lai nosmeltu lielo laimestu. Atšķirība gan tajā, ka, lai gan es toreiz spēlēju ar savu smiekla algu, viņi spēlē ar nacionālo drošību.
Kādas likmes jūs liktu uz to, ka NATO īstenotu sava līguma 5. pantu par kopīgu aizsardzību, ja mazie, zaļie cilvēciņi vai lielie, zaļie tanki uzrastos nepareizajā pusē Latvijas viegli šķērsojamai austrumu robežai?
Mēs esam droši, ka tas ir akmenī cirsts – ka likmes ir 1 pret 1. Taču varbūt padarīsim tās par kripatiņu interesantākas? Piemēram, 1 pret 10 000, par to, ka dažas valstis neīstenos 5. punktu, ja apmaiņā pret to mēs varēsim paturēt arābus, musulmaņus un visus citus, no kuriem mēs baidāmies, ārā no valsts.
Vairāk vai mazāk, tieši tā rīkojas tie, kas aizstāv “nē bēgļiem Latvijā” politiku.
Protams, pastāv jau tā saldā un neticamā iespēja, ka Latvijai tiks piešķirs ne tikai īpašs, bet unikāls statuss Eiropas Savienībā (ES) un mums nebūs jāuzņem neviens pats bēglis. Protams, šī iespēja ir gana maza, bet iedomājieties, kas tik būtu, ja paveiktos! Pārējās valstis nu gan justos stulbi.
Taču tās nevarētu atriebties, piemēram, sakot, lai mēs pērkam paši savus iznīcinātājus un paši sargājam savu gaisa telpu, vai neatsūtot savus karavīrus cīnīties, jo mēs arī esam NATO dalībvalsts.
Valstis, kas pašlaik patrulē Baltijas debesīs, ir Vācija un Ungārija.
Es sociālajos medijos izteicu viedokli, ka, ja Latvija izmanto savas tiesības nepieņemt bēgļus, Vācija un Ungārija var izmantot savas tiesības palikt mājās. Ātri vien man iebilda, ka NATO un ES ir pavisam atšķirīgas organizācijas, ka tas, kas notiek vienā, neattiecas uz otru.
Viņu ticība mani valdzina. Personīgi es domāju, ka Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, visticamāk, ir tāds cilvēks, kas piemin ļaunu. Laipni lūgti reālpolitikā.
Drusciņ manu taisnību pierādīja Latvijas NATO vēstnieka atzīšana, ka iespējama NATO sabiedroto reakcija uz to, ka Latvija pagriež muguru bēgļu jautājumam, un tad vēl vairāk Ārlietu ministrijas paziņojums, kurā tas pats tika apgalvots daudz tiešākiem vārdiem:
“Ārlietu ministrija brīdina, ka Latvija zaudēs ES un NATO dalībvalstu atbalstu Latvijai svarīgos jautājumos. Nav izslēdzams, ka Latvijas kategoriskais viedoklis pret patvēruma meklētāju uzņemšanu turpmāk var izraisīt citu valstu noraidījumus Latvijai būtiskos lēmumos, tai skaitā attiecībā uz NATO klātbūtnes Latvijā stiprināšanu kolektīvās aizsardzības jeb 5. panta ietvaros. Divpusējās attiecībās Latvija izjutīs negatīvu ietekmi kopīgu projektu realizācijā ar ES partnervalstīm, jo īpaši Itāliju, Franciju, Vāciju, Austriju, Ungāriju, Zviedriju.”
Jāmin, ka ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču pietiekami daudz kritizēja, kad viņš lika noprast – pastāv saistība starp NATO atbalstu un bēgļu politiku. Kāds cienījams politisko notikumu apskatnieks Rinkēviču šo divu lietu sasaistīšanas dēļ pat nosauca par “visnotaļ tuvredzīgu”.
Taču tas ir neiedomājami, ka Rinkēvičs – noteikti nedz pats uzmanības kārākais, ne uz spekulācijām tendētākais ministrs – atbalstītu šādu izteikumu, ja vien viņa amata brāļi citās valstīs nebūtu ko pačukstējuši viņam ausī.
Tā arī notiek šajos ES pasākumos. Pēc rokasspiedieniem un gariem, virspusējiem paziņojumiem presei notiek pamatīga kaulēšanās, lišķēšana, un, jā, zāles stūrī tiek izteikti arī maskēti draudi. Laipni lūgti reālpolitikā. Tas nav kā ģimenes fotoalbumā.
Vērts atcerēties, ka gan Grieķija, gan Turcija - divas no valstīm, kuras bēgļu krīze skārusi visvairāk, - arī ir NATO dalībvalstis (un abas pagājušgad aizsardzībai iztērēja vairāk nekā 2% IKP – un ka Rinkēvičs savā paziņojumā tieši piemin arī Zviedriju, kura nemaz nav NATO dalībvalsts.
Tāpat vērts atcerēties, ka pretēji tautā populāram viedoklim 5. pants nav nekāda automātiska svira, kas garantē, ka uzbrukuma gadījumā visi sabiedrotie iejauksies. Tā garantē tikai to, ka visi par to runās. NATO vienošanās 5. panta izpilde ir „individuāls pienākums katram sabiedrotajam, un katrs sabiedrotais ir atbildīgs noteikt, ko tas uzskata par nepieciešamu konkrētajos apstākļos”.
Nesen, 7. jūlijā, NATO savā oficiālajā interneta vietnē atjaunoja informāciju par 5. pantu. Tagad tur tiek īpaši pieminēta Krievija.
Protams, var nepatikt bēgļu pieņemšana – pavisam godīgi, neviens par šādu scenāriju aiz priekiem nelēkā. Taču, atstatot humānos aspektus, ja mēs gribam kalpot paši savām interesēm, vai tiešām vērts uzņemties jebkādu risku vājināt savu nacionālo drošību pret mūsu acīmredzamāko un vienmēr klātesošāko draudu, it sevišķi pašlaik? Ikviena rīcība, kas uz to ved, ir bezatbildīga un pat nolaidīga.
Protams, pastāv pretarguments, ka bēgļu uzņemšana pati rada draudus. Rūpes par to ir pamatotas, lai arī daudzi bēgļu vidū uzietie „ISIS kaujinieki”, kuri identificēti galēji labējo vietnēs, izrādās, patiesībā ir pret ISIS noskaņoti brīvprātīgie.
Tomēr arī starp 1917. gada Baltās kustības emigrantiem bija padomju aģenti, tāpat kā pārējās grupās, kas bēga no komunisma – arī latviešu vidū. Taču viņu uzdevums bija galvenokārt uzraudzīt emigrantu kopienu, nevis sabotēt viņus uzņēmušās tautas. Ja ISIS tiešām gribētu iedabūt savus cilvēkus Latvijā, būtu daudz efektīvāk atsūtīt britiem simpatizējošos ar nākamo ekonomiskās klases lidojumu no Londonas Lutonas lidostas.
Pat tajā gadījumā diezin vai viņiem izdotos tālu tikt Baltijas džihādā. Taču, salīdzinot to ar labi izpētīto Kremļa propagandistu pūli, kas jau ir šeit un aktīvi darbojas iedzīvotāju vidū, kļūst skaidrs, kas rada lielāku risku drošībai.
Kurniet, vaidiet, uzvedieties neērti, ja jums no tā kļūst labāk un ja jūs neuztrauc tas, ka izskatāties egoistiski. Sakiet: „Es sekošu Igaunijas un Lietuvas piemēram, bet tikai tāpēc, ka esam draugi”, un pieņemiet bēgļus. Vērsiet slikto situāciju nedaudz labāku.
Būt pamestam kāda nevietā piesaukta nacionālās tīrības principa dēļ uz pāris minūtēm var būt jauki, taču var palikt gauži vientulīgi, kad pāri robežai dzirdams, kā sāk darboties motori, bet neviens cits nešķiet pārāk ieinteresēts doties palīgā.
Vai vērts mest kauliņus, griezt laimes ratu, lai izspiestu kaut ko vairāk no bēgļu krīzes? Nav gan. Labāk būt uzvarētājām – pilntiesīgam un vienlīdzīgam NATO biedram –, liekot uz drošām likmēm, nekā zaudētājam, liekot uz nedrošām un atsvešinot Latviju īstermiņa popularitātes labad.
Ja tie, kas aizstāv šādu izolacionisma pozīciju, patiešām vēlas nosvinēt valsts simtgadi 2018. gadā, viņiem vajadzētu domāt tālāk par nākamo retvītu un uztraukties par to, ka vēsture viņus var atcerēties kā pārpatriotus, kas valsti atvēra uzbrukumam.
Statistikas apkopojums liek noprast, ka 800 krievu tanki ir draudīgāki par 800 sīriešu bēgļiem. Taču, ja viņi vēl joprojām vēlas riskēt ar nedrošām likmēm, derētu atcerēties vēl kādu totalizatoru teicienu: „Ja tu gribi spēlēt, esi gatavs zaudēt savu likmi.”
Šāda spēle ir domāta vientiešiem.
