Ivars Zviedris
Markuss (11) ir dzimis Īrijā. Viņš spēlē futbolu, skrien un augu dienu pagalmā pavada kopā ar saviem draugiem. Puisis lepojas ar vairākām medaļām par sporta sasniegumiem un goda rakstiem par labu mācīšanos. Viņa mamma Daiga uz Zaļo salu ir atbraukusi pirms 13 gadiem. Tagad te dzīvo arī Daigas vīrs, abi viņas bērni un nu jau arī mazbērni.
Šovasar Daiga brauks uz kapu svētkiem Veclaicenē. Piedāvājusi arī Markusam braukt līdzi, taču viņš ir atteicies. Labāk braukšot uz Spāniju ar tēti atpūsties.
Jautāju Markusam – kas tu esi, latvietis vai īrs. Viņš kādu laiku padomāja un teica, ka esot puse īra un puse no latvieša. Ik pa brīdim mūsu sarunu pārtrauca kāds Markusa draugs, kurš klauvēja pie durvīm, lai aicinātu uz futbola spēli pagalmā. Puika labprāt būtu skrējis, taču mamma viņu atrunāja. Ir taču atbraukuši ciemiņi no Latvijas. Un tā nu mūsu saruna turpinājās.
Es izjautāju Markusu, viņš pieklājīgi atbildēja, bet mamma ar mātišķu lepnumu dāsni papildināja viņa teikto. Viņi sēdēja viens otram blakus uz maza dīvāniņa, un viņu starpā valdīja harmonija, - iepretim tam, ka Daiga šovasar brauks uz kapusvētkiem Veclaicenē, bet Markuss uz Spāniju vasaras atpūtā.
Prom iedami, redzējām kā Markusu futbola laukumā apskauj mazs melnādains viņa draugs. Futbols var turpināties.
Haralds Ozols
Vakardiena tika veltīta mutes dzesēšanai ar dažādiem vietējiem latviešu izcelsmes iedzīvotājiem. Vārdus „latviešu izcelsmes” lietoju nevis tādēļ, ka gribētu šos cilvēkus aizvainot kādā sarkastiskā veidā, bet gan tāpēc, ka
starp mūsu tīņu sarunu biedriem nav vienota viedokļa, kas viņi īsti ir. Viens saka - latvietis, otrs - īrs, citi savu identitāti maina sarunas gaitā, un ir arī tie, kuri saka: „drusku Irish, drusku Latvian”.
Interesanti, ka arī jauniešu vecāki mazliet samulst un aizdomājas, jo taisnība jau ir visiem. Vissimpātiskākā bija atbilde, ko teica viena no mātēm, - ar domu, ka būtībā šie jaunieši ir latvieši, taču domā īru domas.
Runājām arī par to, ka latviešu-īru kokteiļi šeit nav vienīgie, jo vienam no mūsu sarunu biedriem ir draugi, kuriem vecāki esot no Āfrikas un Lietuvas, kas pēc iepriekš radītajām formulām nozīmētu, ka šie bērni ir „drusku Irish, drusku African, drusku Lithuanian”. Šim pašam zēnam futbola komandā un skolā esot arī francūži, poļi un vācieši, un viņi visi, protams, sazinās angļu valodā. Godīgi sakot, šķiet, ka tikai mūsu jautājumu dēļ šim zēnam nācās aizdomāties par tik nesvarīgiem tematiem viņa ikdienā. Galu galā, ne jau tas viņus definē.
Anna Ķirse
Vakar apciemojām divas no šeit dzīvojošajām ģimenēm. Abas ģimenes šeit dzīvo jau trīs paaudzēs. Aizdomājos par to, cik ātri ir iespējams sevi sajust kā citas kultūras sastāvdaļu? Tikai viena paaudze starpā, bet izpratne par kultūru, saikne ar to un valoda palikusi par tādu kā atblāzmu.
Vēl aizdomājos par cilvēkiem tik raksturīgo nosodījuma pozīciju, protams, ne visiem, bet daudziem tā ir izdevīga, tā neliek padziļināti pētīt un domāt. Arī
es pati varu vaļsirdīgi atzīties sodīšanā.
Esot šeit, manī rodas pavisam citas sajūtas, tās rosina iedziļināties un izprast.
