Haralds Ozols
Māte Baiba un dēls Kristofers no Eniskilenas kopā cep kūkas, kuras bieži vien paši nemaz nenogaršo, un labi vien ir – vairāk paliek citiem. Baiba vada kūku pagatavošanas uzņēmumu, cepot kārumniekiem ne tikai no Īrijas, bet arī citviet pasaulē, un lielākā daļa darbinieku ir viņas pašas radinieki, to skaitā arī Kristofers un viņa māsas. Māte liekas tiešām ļoti priecīga par savu latviešu ģimenes uzņēmumu, jo bieži vien nemaz nevarot sagaidīt otrdienas, kad ir viņu pašu noteiktais darba nedēļas sākums.
Kristofers kūku cepšanu aizsācis nesen, taču jau paspējis uzvarēt vienā no Īrijas kūku konkursiem, savā darbā iedvesmojoties no latviešu simboliem.
Nav pirmā reize, kad kāds no mūsu varoņiem stāsta par Latviju kā trumpi savā radošajā darbā, un cerams, ka ne pēdējā, jo pagaidām, šķiet, ka vietējie to arī uztver kā trumpi.
Bez kūku cepšanas Kristofers ir aizrāvies arī ar braukšanu ar skrituļdēli un, ja viņam būtu jāizvēlas viens no abiem, tad tas būtu kā izvēlēties starp mammu un tēti.
Kopumā tas viss izklausās pēc kādas salkanas reklāmas scenārija - kopā strādājoša ģimene, kas mīl savu darbu un viens otru, izbaudot katru pretimnākošo izaicinājumu kopīgiem spēkiem un nevarot sagaidīt atkal nākamo. Ar garšīgām kūkām, tādu pašu mentalitāti un kopīgu spēku Latvijā līdzīga uzņēmuma uzsākšanai nevajadzētu būt pārāk sarežģītai. Kad par šādu opciju jautājam Baibai, viņa saka, ka teorētiski tā nav slikta ideja, esot tikai jāizprot latviešu garšu īpatnības, jāpielāgo cenas, jārēķinās ar mazāk klientiem, un vispār
Īrija esot krietni draudzīgāka valsts jauna biznesa uzsākšanai. Tā arī nav pirmā reize, kad to dzirdu no mūsu varoņiem.
Īrijas dienasgrāmata
Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols - devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv.
Sarunas sākumā viņa minēja, ka lēmums par dzīvi Īrijā nebija finansiāls, bet personīgs un neizbēgams. Aizbraukšana nebija tikai labākas dzīves meklējums, bet vairāku citu pastāvošo lietu kulminācija. Daudzās situācijās atgriešanās nenozīmē Īrijā izveidotās ikdienas iepakošanu un nogādāšanu Latvijā, bet gan veco rēgu satikšanu un cerību, ka esi atgriezies stiprāks, nekā aizbraucis.
Ivars Zviedris
Megija (14) pēc sarunas ar mani mammai teica, ka es esot labs cilvēks. Man viņa teica, ka nesanāk šādi parunāties Īrijā.
Mēs parunājām par Megijas vecmāmiņu, kura nesen nomira, par īru un latviešu puišiem, draudzenēm, par viņas identitāti un citām pavisam vienkāršām lietām. Lēni, nesteidzīgi un no sirds. Megija apraudājās un, slaucīdama asaras no vaiga, teica: “Piedod”.
Dokumentālista sūtība ir ciniska. Rakņājoties jaunās meitenes dvēselē, es izvilinu no viņas asaras, un viņa vēl lūdz piedošanu man. Liekas absurdi, bet tai pašā laikā tik saprotami. Mūsu saruna ir Megijas sirsnīgs kliedziens tiem, kuriem viņa grib palīdzēt saprast Īrijas latvieša tīņa jūtas un domas. Paldies par sarunu, Megij!
