Sadaļas Sadaļas

Kristīne Želve: Berlīnes pieraksti III

Uz trešās dienas Berlināles konkursa skates preses seansiem, godīgi sakot, dodos bez īpaša entuziasma un saviļņojošām gaidu trīsām – ir deviņi no rīta, rādīs divas ne īpaši skaļi promotētas filmas, kuru režisori nav ne klasiķi, ne starptautiskas zvaigznes vai vismaz skandālisti – lai gan vācu filmas režisors Andreass Drēzdens (Andreas Dresden) ir daudzu Eiropas kino balvu nominants un laureāts.

Un še tev – saņemu kārtējo pierādījumu, ka nav labi dzīvot gaidās un priekšstatos, kopā ar divām lieliskām filmām, kas burtiski pulsē no autoru vēstījuma enerģētikas. Ne miņas no vakardienas klasiķa rēnās pretenciozitātes.

Vācu filma „Als wir träumten” jeb „Kā mēs sapņojām”  – jutīgs, skarbs un nežēlīgs atskats kādreizējās Austrumvācijas jauniešu pieaugšanas pieredzē, kas sakrīt ar valsts sabrukumu, proti, Vācijas atkalapvienošanos.  Pieredze, kas līdz kaulam iekož tiem, kuru bērnība pagājusi Padomju Savienībā – sarkanie kaklauti, dzejoļi par Ļeņinu, militārās apmācības skola, tad vecās valsts sabrukums un jaunas veidošanās, krīze, pārstrādājušies, nervozi vecāki, iela, draugi, skaļa mūzika, mīlestība, alkohols, kautiņi, izmisums, neziņa par nākotni,  narkotikas... Draudzība un nodevība, cerības un to sabrukums. Pieaugšanas pieredze, vienam par dzīves, citam par dzīvības cenu.

Eiropas kritiķi filmu jau paguvuši nodēvēt par „vācu „Trainspotting””, man liekas, ka līdzīgi varētu izskatīties Jāņa Joņeva romāna „Jelgava ‘94” ekranizējums. Manas asociācijas, izrādās, nav bez pamata – filma tapusi pēc „Leipcigas Joņeva” – vācu jaunā rakstnieka Klemensa Meijera (Clemens Meyer) debijas romāna, bestsellera un daudzu balvu ieguvēja,  motīviem. Un, protams, no svara ir arī tas, ka gan grāmatas autors, gan filmas režisors ir austrumvācieši – tie ir personīgi stāsti, atkailinātiem nervu galiem izstāstīti, uzlādēti ar abu pieredzi un emocijām, kas gluži kā ūdenskritums vai vulkāns nu laužas ārā no divdimensiju objekta – ekrāna.

Arī otra filma – čīliešu režisora Pablo Larani (Pablo Larraín) filma „Klubs” (El Club) ir personīgs stāsts – pieņemu un ceru, ka tā nav autora personīgi piedzīvota pieredze, bet tēma, kas viņam bijusi svarīga un, domājams, prasījusi lielu drosmi, lai par to runātu skaļi. Proti, stāsts ir par katoļu baznīcas tumšo, publiski noklusēto pusi, to kuru „visi zin, bet skaļi nerunā”, īpaši jau paši katoļi un Vatikāna „ierēdņi” – pedofilija, korupcija, bērnu tirdzniecība – patiesībā jau kriminālnoziegumi, kurus „klubs” dievbijīgi piesedz, no kalpošanas atstādinātos mācītājus nomitinot kāda nomaļā ciematā. Patiesības mirklis atnāk reizē ar „ciema plānprātiņu”, kurš, kā izrādās, bijis viens no kāda izraidītā mācītāja altārzēniem.

Par spīti skarbajam stāstam, filma nav autora paštaisns uzbrukums vainīgajiem vai tiesāšanas akts, tajā ir tik daudz patiesu sāpju, smeldzes, līdzjūtības gan cilvēka ciešanām, gan vājumam un nespējai cīnīties ar savu ļaunumu, maziskumu un citiem dēmoniem, un - skan neticami, - bet arī humora, ka filmas skatīšanās pieredze kļūst gluži vai par kristietības paraugstundu –  nevis nosodīt un tiesāt, bet līdzi just, izpirkt grēkus un piedot. Simpātisks ir arī filmas gala mesidžs – grēku nožēla un izpirkšana var nākt tikai no pašiem iesaistītajiem, nevis „no augšas”, no kluba. Ehhh, būtu vēl tā drusku radošāk un jēdzīgāk uzfilmēta, varētu filmai klusi vēlēt kādu statueti...

Diemžēl, nezinu kādu iemeslu pēc – resursu vai pieredzes trūkuma dēļ - filmas bilde ir diezgan neizteiksmīga. Bet, turpinot atstāstīt preses izteikumu druskas, ko izdodas ātri saknābāt pēc pirmizrādēm, par „Klubu” viens virsraksts skanēja – „Šo filmu nerādīs Vatikānā”. Internetā atrodu, ka Pablo Larani mācījies privātā katoļu zēnu skolā, bet viņa vecāki ir politiķi. Tiešām interesanti, vai uz šo filmu būs kāda reakcija ne tikai kino, bet arī katoļticīgo pasaulē.

Diemžēl nesanāca noskatīties otru čīliešu režisora filmu – Patricio Guzmana dokumetālo filmu „Pērļu poga” (The Pearl Button), bet kolēģes teica, ka laba. Čīlei divas filmas konkursa skatē – un mēs Latvijā, šķiet zinām vien ekstravaganto Alehandro Hodorovski. Iespējams, ka Čīles kino ir vulkāns, no kura tuvākajā laikā sagaidīsim arī Latvijā pamanāmu izvirdumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt