Šo vēsti es uzzināju vakar visai vēlu, un gan latviešu, gan angļu valodā par to papriecājos feisbukā ("Facebook"). Tur pulcējušies ļaudis mēdz būt krietni civilizētāki nekā, piemēram, "Delfos", jo atšķirībā no, piemēram, "Delfiem", feisbukā ļaudis piedalās ar savu īsto identitāti, vismaz lielākoties tas tā ir. Ar visu to vairāki censoņi arī feisbukā nevarēja atturēties no nesmukumiem un bļaušanas, bet Dievs ar viņiem. Pašos "Delfos" vēl neesmu skatījies un droši vien arī neskatīšos. Nav ko nervus bojāt. Pietiks ar konstatējumu, ka šorīt materiālam par ministra paziņojumu ir 1002 komentāru (salīdzinājumam – materiālā par "Citadeles" cenu ir 46 komentāri, par civiliedzīvotāju bojāeju Donbasā – 41). Un zem attiecīgā materiāla "Delfi" ir atraduši par vajadzīgu nolikt tekstu “Geji iznīcina cilvēces identitāti, ārvalstu medijam saka Stankevičs.” Paldies "Delfiem".
Feisbukā, protams, reakcija i latviešu, i angļu valodā lielākoties ir pozitīva. Sākot ar “malacis” tipa paziņojumiem, turpinot ar domu, ka tas nu reiz no ministra puses ir bijis gana drosmīgi, un pāris gadījumos apgalvojot, ka visiem tāpat tas jau sen ir bijis zināms. Sajutos nezinītis, tāpat kā sajutos tad, kad "Suņu būdā" Artuss Kaimiņš man sāka braukt virsū ar jautājumiem par to, vai šis te ir gejs, tas tur ir gejs, un vēl tas tur aiz stūra ir gejs. Katrā gadījumā, ja ministra seksualitāte kaut kur bija plaši zināma, man personīgi tas vienalga bija pārsteigums (un nedomāju, ka tā tāpat varēja būt īpaši plaši zināma, jo tādā gadījumā pilnīgi noteikti kāds no "Kas Jauns" tipa tenku žurnāliem jau sen par to būtu izaurojis pa visu pasauli).
Katrā gadījumā Edgara Rinkēviča spertais solis ir viennozīmīgi uztverams pozitīvi. Sākot jau ar to, ka viņam pašam noteikti tagad ir vieglāk. Apsveicu! Iznākšana “no skapja” allaž nozīmē, ka vairs nav jāmelo, vairs nav jāatceras, kas kam stāstīts un kas kam nav stāstīts, un kad u.tml.
Taču plašākā nozīmē, pirmkārt, tuvojamies tam brīdim, kad Latvijā sabiedrībā redzamas personas, kuras par sevi saka “jā, esmu gejs” vai “jā, esmu lesbiete”, varēsim skaitīt uz abu roku pirkstiem, nevis uz vienas rokas pirkstiem, kā tas lielākoties bijis līdz šim.
Tas pats par sevi ir jauki, jo minētajiem tenku žurnāliem tad, kad tie kārtējo reizi gatavos “Top 10 geji Latvijā” sarakstus, par vienu vietu mazāk būs jāpaļaujas uz baumām un varbūt vēlmju domāšanai. Lūk, konkrēts gejs, konkrēts ministrs. Nemaz nebēdāšos, ja tāpēc es vairs minētajos sarakstos nebūšu pirmajā vietā.
Prieka vēsts šī ir arī tāpēc, ka Rinkēvičs ir pirmā politiskā persona, kura ir nākusi ar šādu paziņojumu.
Ar to nebūt nav teikts, ka viņš ir pirmā homoseksuālā persona, kāda ir darbojusies mūsu republikas pārvaldes iekārtā, bet pirmā atklātā gan, turklāt tomēr pietiekami nozīmīgā amatā.
Tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem šķiet, ka geji visi ir kaut kādi pažobeļu padauzas – še jums! Augsti izglītots politiķis, veiksmīgs ārlietu ministrs. Cik var spriest, nevienam Latvijā šorīt tāpēc, ka ministrs izdarīja to, ko izdarīja, gabals nav nokritis. Jauki. Ceru, ka viņa piemērs pamudinās arī citas sabiedrībā redzamas personas padomāt vēlreiz par to, vai tik tiešām ir vērts dzīvot “skapī” tikai tāpēc, ka mamma it kā neko nezina un nesaprot…
Starptautiskajā politikā pieļauju, ka notikušais nekādu lielu reakciju nav izsaucis un arī neizsauks, jo civilizētajā pasaulē (atšķirībā no postsovjetiskās vides) šāda lieta nekas neparasts nav. Islandē lesbiete par premjerministri kļuva jau 2009.gadā, geji ir vadījuši Beļģijas un Luksemburgas valdību. Luksemburgas gadījumā Haviers Betels kādā intervijā pēc izvirzīšanas, bet pirms apstiprināšanas, teica: “Mans dzīvesbiedrs ir mazliet nobijies. Cenšos vakaros būt mājās, jo esam komanda, bet premjerministra pienākumi nozīmēs, ka man daudz būs jāceļo ārzemēs. Dienu pēc vēlēšanām es viņam pajautāju, vai ir OK man veidot valdību, un viņš mani atbalstīja. Ja viņš būtu teicis nē, man būtu bijis jāpadomā par to, vai pieņemt izaicinājumu. Negribētu izjaukt mūsu attiecības! Esam komanda labos laikos un arī sliktos laikos.” Cik mīļi! Un Luksemburgas premjerministru un viņa dzīvesbiedru katrs var apskatīties šeit. Nu, vai nav divi pagalam štrami džentlmeņi? Gejs ir bijis Berlīnes mērs, cits gejs ir bijis Parīzes mērs, Somijā pirmais atklātais parlamenta pārstāvis parādījās jau 1987.gadā, vācietis viņu apsteidza vēl par diviem gadiem. Pat Čehijā no 1999. līdz 2002.gadam bija senators gejs.
Nevienā no minētajām valstīm nevienam gabals tāpēc nav nokritis un nenokritīs.
Edgars Rinkēvičs, manuprāt, ir bijis ļoti labs ārlietu ministrs, un mans viedoklis par viņu šajā ziņā šodien nav ne par sprīdi labāks vai sliktāks, nekā tas bija vakar un pagājušajā nedēļā.
Ceru, ka lielākoties tas tā arī ir citiem Latvijas iedzīvotājiem, jo te tomēr ir jautājums par sabiedrības briedumu un izpratni, ka pasaulē ir ļoti daudz dažādu cilvēku un tikai tāpēc, ka kāds nav tieši tāds pats kā tu, tas nav iemesls viņu nīst vai noraidīt.
Jo šodien Edgars Rinkēvičs ir tieši tas pats cilvēks, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs tieši tas pats cilvēks, kāds viņš ir šodien. Arī ārlietu ministra pienākumu izpildīšanā.
Piedevām ceru, ka viņa lēmums neietekmēs tikai minētās sabiedrībā redzamās personas. Ļoti ceru, ka tas arī uzrunās gados jaunus LGTB (Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu biedrības) cilvēkus mūsu valstī, kārtējo reizi norādot, ka būt gejam vai lesbietei nenozīmē, ka cilvēks nevar būt žurnālists vai aktieris, vai tautsaimnieks, vai politiķis, vai ārlietu ministrs. Arī tas nav maz.
Un pats galvenais – savu tvītu ārlietu ministrs sāka ar citu, saistītu domu. Konkrēti: “Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visa veida partnerattiecībām, cīnīšos par to.” Un tikai tad: “Zinu, ka tūliņ būs megahistērija, bet #Proudtobegay.” Ļoti ceru, ka tas nudien iekustinās sarunu par partnerattiecībām mūsu valstī, jo, kā esmu daudz rakstījis, te runa ir par pietiekami konkrētiem juridiskiem jautājumiem, kas ir būtiski ne tikai LGBT cilvēkiem, bet arī citiem neprecētiem ļaudīm. Pirmo reizi par to kāds ir ierunājies tik augstā līmenī, un tas var nākt tikai par labu.
Prieka vēsts. Latvijas politikā tik bieži tā negadās. Paldies, ministra kungs. Veiksmi!
