Lietotie argumenti pašmāju diskusijā par ieceri izveidot no politiķu pārstāvjiem veidotu sabiedrisko mediju padomi liecina, ka sekojam Polijas un Ungārijas paraugam un attālināmies no viena no demokrātijas galvenajiem balstiem.
Ideja, īsiem vārdiem, ir Latvijā izveidot sabiedriskos medijus uzraugošu padomi, kurā savus pārstāvjus atklāti deleģētu politiskās partijas un šie politiķu pārstāvji pieņemtu lēmumus par sabiedrisko mediju darbību. Līdzīgi tas ir ar ministriju pārraudzībā esošajām valsts kapitālsabiedrību padomēm, kuras tautā pamatoti mēdz dēvēt par partiju barotavām. Attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem šādai padomei jau būtu pavisam cits mērķis - politiskās ietekmes nostiprināšana.
Jautājums, vai politiķi un viņu padomdevēji šādu acīmredzamu ceturtās varas sagrābšanu ir gatavi realizēt savas nekompetences dēļ vai arī apzināti? Nevar izslēgt pirmo, taču visdrīzāk pareizā atbilde ir otrā. Laikā, kad prese ir zaudējusi savus lasītājus, atrodas norietā un līdz ar to vairs nespēj kalpot par ideoloģisko platformu savu īpašnieku interesēm, daudz racionālāk ir savas pozīcijas censties nostiprināt sabiedriskajos medijos, kuri sasniedz ievērojamu elektorātu un turklāt bauda augstu sabiedrības uzticību.
Politiķi gan ir piemirsuši, ka sabiedrisko mediju uzdevums nav apkalpot politisko dienaskārtību, bet gan izvirzīt un ar iedzīvotāju līdzdalību debatēt par jautājumiem, kas ir nozīmīgi sabiedrībā. Šo dienaskārtību veido žurnālisti savās redakcijās, nevis politiķi komisijās un padomēs. Līdz ar savām nekomerciālajām iespējām objektīvi skaidrot notikumu plašāku kontekstu un cēloņsakarības, sabiedriskie mediji veidojas par zināma veida pilsonisko mugurkaulu.
To, ka politiķiem šāda neatkarīga institūta attālināšanās no viņu ietekmes sfēras ir visai netīkama, ļoti labi demonstrē faktiskā pašreizējas valdības veidotāja, Ventspils mēra Aivara Lemberga sacītais. Latvijas Radio un Latvijas Televīziju viņš uzkrītoši sauc par “valsts medijiem”, bet tajā esošo žurnālistiku par “sapuvušu”. Politiķi arī atklāti jaukušies redakcionālajā neatkarībā, uz tepiķa saucot skaidrot raidījumu viesu izvēli LTV7 veidotā diskusijā, nemaz nerunājot par klasisko piemēru ar “horizontālo taimkodu”.
Ideja sabiedriskos medijus padarīt mazliet pakļāvīgākus nav jauna. Piemēram, pirms gada politizētas sabiedrisko mediju padomes veidošanas iecere tika virzīta uz Saeimu kā likuma grozījumi, kurus izstrādāja komercmedijus pārstāvošā Latvijas Raidorganizāciju asociācija. Toreiz pie šiem grozījumiem strādāja arī Nacionālajai apvienībai pietuvinātā Eva Lūse. Nav brīnums, ka šī ideja otrajā piegājienā atrodama mediju pamatnostādnēs, kuras apstiprināšanai valdībā virza šīs pašas partijas pārraudzībā esošā Kultūras ministrija.
Šī nelielā atkāpe bija nepieciešama, lai labāk izskaidrotu politisko kontekstu procesam, ko tehniskā terminoloģijā varētu dēvēt par Nacionālās elektronisko plašsaziņas padomes (NEPLP) reformēšanu, izveidojot divas institūcijas - vienu, kas atbild tikai par komercsektoru, un otru - kas pārraudzītu sabiedriskos medijus.
Līdzās citām mediju pamatnostādņu dokumentā iestrādātajām iecerēm ideja par atsevišķas sabiedrisko mediju padomes izveidošanu ir ļoti laba un pareiza. Sabiedrībai ir tiesības būt pārstāvētai lēmumu pieņemšanā par medijiem, kurus tā apmaksā no saviem nodokļiem. Taču pamatnostādnēs atstātā brīvā vieta interpretācijai par šādas padomes iespējamo sastāvu pavērusi ceļu politiskajai elitei tajā iekļaut Saeimā pārstāvēto politisko spēku deleģētu pārstāvjus.
Atbildīgās Saeimas komisijas vadītājas Ineses Laizānes šīs ieceres pamatojumā izmantotais arguments, ka, ieceļot padomē politiķus, tiktu pārstāvētas maksimāli plašas sabiedrības intereses, neiztur kritiku. Pirmkārt, sabiedrisko mediju būtība jau paredz pārstāvēt visas sabiedrības grupas. Un otrkārt, kā šādas politiskās elites padomē tiktu pārstāvēts mazo partiju elektorāts vai to cilvēku intereses, kuri ir vīlušies tiktāl, ka vēlēšanās nemaz nebalso? Tādi ir vismaz 40% no visiem balsstiesīgajiem. Turklāt ar šādu argumentu politiskās partijas varētu virzīt arī savus pārstāvjus hokeja izlases treneru korpusam, lai šādi apmierinātu dažādā elektorāta vēlmes attiecībā uz komandas izvēlēto taktiku, piemēram, spēlēs ar Krieviju vai ASV.
Politiķi centušies atspēkot arī kritiku par redakcionālās neatkarības apdraudējumu, kur potenciālais konflikts ir neizbēgams situācijā, kad Latvijas Radio vai Latvijas Televīzijā parādās sižeti, kuros tiek kritizēti politiskās elites lēmumi. Bažas viņi cenšas kliedēt, sakot, ka politiķi paši sevi uzmanīs, lai kāds no kolēģiem neiejauktos mediju darbā. Šis arguments arī neiztur kritiku, jo tad jau arī skolās kontroldarbu laikā skolēni paši sevi varētu uzmanīt, lai blakussēdētājs nešpiko un beigās paši izlabot darbus un izlikt vērtējumus.
Būtu pārspīlēti uzskatīt, ka politiķi, īstenojot ieceri par politizētu padomi, noteiks par kādiem tematiem žurnālistiem jāveido sižeti. Tam ir domātas daudz rafinētākas metodes, piemēram, samazinot finansējumu atsevišķām sabiedrisko mediju funkcijām vai birokratizējot redakcionālo lēmumu pieņemšanu. Piemēram, ar redakcionālo lēmumu pieņemšanas centralizāciju savulaik saskārās arī par izcilu sabiedrisko mediju dēvētais britu BBC. Un tas notika tieši astoņdesmitajos, kad Anglijā pie varas atradās konservatīvie.
Ņemot vērā, ka sabiedrība 26 gadu laikā varētu būt aizmirsusi, kāda ir atšķirība starp redakcionālo neatkarību un cenzūru un ka šis jautājums prasa zināmu iedziļināšanos, var viegli prognozēt, ka politiķi no šīs bīstamās ieceres neatteiksies. Tāpēc pašiem sabiedriskajiem medijiem un žurnālistu profesionālajām organizācijām ir jānāk klajā ar alternatīviem priekšlikumiem.
Viena alternatīva šādas politiskas padomes veidošanai būtu īpaša sabiedrisko organizāciju pārstāvju kongresa dibināšana, kas sanāktu kopā reizi gadā vai retāk un no sava biedru vidus ievēlētu profesionālus un kompetentus cilvēkus, kas pildītu tās pašas funkcijas, ko attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem šobrīd pilda NEPLP. Zināmā mērā tā būtu sabiedrisko mediju pārraudzības nodošana sabiedriski konsultatīvas padomes rokās ar nosacījumu, ka tajā ir plašs nevalstisko organizāciju diapozons. Lai šāda padome būtu leģitīma, Saeima ar savu balsojumu varētu apstiprināt izraudzīto padomes sastāvu, līdzīgi kā tas tiek darīts ar Augstākās tiesas tiesnešiem.
