"Nav godīgi, ka daži nemaksā nodokļus Latvijā, bet braukā šeit ar ārzemēs reģistrētām automašīnām” – tā aptuveni skan atrunāšanās, kāpēc šāda ideja nepieciešama.
Bet ir dažas nianses – pirmā, ja valsts nespēj nodrošināt pakalpojumu, par kuru jebkurš transporta īpašnieks ir samaksājis, tad valsts nav pelnījusi turpināt saņemt šo maksu. Pretējā gadījumā – mēs nomaksājam visus nodokļus un turpinām lauzt savas automašīnas.
Otra lieta – ja jau patiešām interese ir būt godīgiem pret nodokļu maksātājiem, tad kāpēc nevar pāriet pie sistēmas, ka Latvijā ceļa nodokli iekasē no degvielas? Kaimiņos tā notiek, degviela maksā aptuveni tikpat, tātad ietekme uz cilvēka maciņu nebūtu nekāda. Protams, viens no argumentiem varētu būt, ka šobrīd daļu no degvielas akcīzes izmanto citiem mērķiem, bet tas ir atsevišķs stāsts. Autovadītājam ir pilnīgi vienalga, kādas valstij vēl ir saistības. Ja maksājam nodokli ceļu uzturēšanai, tad to var izmantot kaut kam citam tikai tad, ja visi ceļi ir salaboti un sakārtoti – ja rodas pārpalikums. Taču Latvijā pārpalikums ceļu uzturēšanas līdzekļos neveidosies vēl ilgi.
Pieņemu, ka kaimiņzemēs šādas diskusijas par ārzemēs reģistrētiem auto pat nerodas, jo viņiem ir finansiāli izdevīgi, ka vairāk automašīnu braukā pa ceļiem.
Degvielu tās tāpat patērē un nodokļi pildās. Pie mums, savukārt, tā vietā piedāvā ieviest jaunas maksas par kaut kādām atļaujām. Sanāk, lai atvieglotu nodokļu politiku, ministrijās dzimst idejas to sarežģīt vēl vairāk.
Tāpēc Finanšu ministrijai, kura rūpējas, lai valsts saņemtu katru centu, gribētos pavaicāt – un kāds ieguvums ir no turīgāka iedzīvotāja? Kāpēc būvdarbos strādājošajam jāvadā sava ģimene ar to pašu auto, kurā visu nedēļu vadāts cements? Jo mūsu celtnieks taupīs uz otras mašīnas izmaksām. Lietuvā ir iespēja katram būvniekam turēt gan darba automašīnu, kas ir netīra, gan ģimenes auto, kas nav piegružota. Tāpēc, ka kaimiņzemēs, otra automašīna neizmaksā vairāk nodokļos. Bet tehnisko apskati tāpat cilvēks maksā, degvielu tāpat lej un valsts beigās iegūs vēl vairāk. Savukārt, ja cilvēks ietaupīja uz otras automašīnas nodokli, viņš to naudu iztērēs turpat valstī, pērkot kaut ko citu. Tā kā, valsts dusi mierīgi, nodokļus tu saņem jebkurā veidā.
Jā, protams, arguments būtu vietā – kāpēc daži ir tik unikāli, ka braukā ar ārzemēs reģistrētiem auto, kamēr pārējie ne? Iespējams, tāpēc, ka šiem cilvēkiem ir radusies tāda iespēja. Pieņemsim, ka esat uzņēmējs, kurš sava uzņēmuma attīstības vārdā izveido uzņēmumu Lietuvā vai Igaunijā. Ja jāpērk auto, kāpēc to neizdarīt tur, lai ietaupītu uz nodokli? Normāla uzņēmējdarbība. Tā vietā, lai Latvija mācītos no kaimiņzemēm, mūsu politikas veidotāji spītīgi turpina savu ceļu cerībā pierādīt, ka to, ko citi dara ar saprotamām darbībām, mēs izdarīsim, piegriežot skrūves.
Jo patiesībā, cilvēks ir slinks, lai veidotu shēmas. Ja vien no tā nerodas kāds ievērojams labums vai arī, ja tā nav daļēji protesta forma.
Abos gadījumos, saprotama motivācija. Atcerēsimies absurdo ideju, ka darba automašīnu nedrīkst izmantot privātām vajadzībām. Bet, ja uzņēmums esmu es pats, kopā ar manu auto – kāda atšķirība?
Kur rodas kritika šādai idejai? Iedomājamies situāciju – ir cilvēkam jaukta ģimene vai vienkārši draugi dzīvo tepat kaimiņzemēs. Aizbrauc cilvēks uz pirti un dienā, kad jābrauc mājās, automašīna nedarbojas. Normāls draugs pateiks bez domāšanas, ņem manu auto, tavējo salabošu un atbrauksi pēc nedēļas paņemt. Tagad sanāk, latvietis kā tāds muļķītis samaksās kaut kādu atļauju 5 eiro dienā. Un vēl pa to nedēļu salauzīs kaut ko no piekares, jo mums taču uz ceļiem ir reālas bedres.
Diemžēl, šis nav stāsts tikai par ceļiem un nodokļiem. Kaut kā mūsu politikas veidošanā rodas idejas, ka valsts ir kaut kas pārdabisks, tāds, kas stāv pāri cilvēkam. Izglītības ministrs rosina ideju, ka vecākiem varētu likt bērnus uz pirmo klasi vest jau no sešu gadu vecuma, lai gan tā ir pilnīga vecāku atbildība, kad, kur un kādā vecumā viņi vēlas vest savus bērnus. Ja uzņēmēji valstij saka – Latvijā ir grūtāk strādāt, varbūt ir vērts ieklausīties? Veiksmīgi uzņēmēji ir tie, kas ir racionāli, kuri domā par saviem tēriņiem. Viņi uzreiz pateiks, kur valsts var kaut ko uzlabot.
Lielisks piemērs ir nesen lasītais par Valkas un Valgas iedzīvotājiem. Vienkāršāk ir deklarēties Igaunijā, jo tur ir gan slimnīca, gan lielāka minimālā alga un kas tik vēl ne. Latvijā viņiem pat slimnīcas nav. Tāpēc, manā skatījumā, Valkas iedzīvotāju rīcība ir piemērs tam, ka arī tā var protestēt. Un nu jau nevajag mukt pat uz Angliju, pietiek ar Igauniju.
Atgriežoties pie satiksmes, te var diskutēt ilgi.
Ja tiešām mūs interesē būt godīgiem pret tiem, kas maksā nodokļus par transporta līdzekļiem, tad atjaunojiet Autoceļu fondu un sakārtojiet infrastruktūru.
Ja pie mums mērķis ir uzlabot drošību, nepērciet dārgus fotoradarus, kurus, kā zināms, nevarat pat ieviest, labāk izveidojiet katrā mazā ciematā vai apdzīvotā vietā guļošos policistus. Ieguvums nekavējošs – tie liek samazināt ātrumu gan iebraucot, gan izbraucot no pilsētas vai ciema un piedevām autoceļu būvētāji būs pateicīgi, jo būs darbs. Jā, uz lielajām šosejām radari palīdz uzlabot drošību, bet kaut kā rodas sajūta – tos uzstāda ar mērķi aizsūtīt sodus, nevis palielināt drošību.
Vēl viens lielisks tehnisks risinājums, vietā, kur obligāti jāsamazina ātrums, uzkrāsojiet uz ceļa troksni veidojošās līnijas. Šoks ir tāds, ka instinktīvi autobraucējs nospiež bremzes pedāli. Šādās vietās krūmos sēdēt nevajadzēs pat policistiem. Viņi savu laiku varētu veltīt, kā paši saka, ”preventīvajam” darbam. Varētu apturēt dažus autovadītājus, kuri nerāda pagriezienus, ķer braucot pokemonus un runā pa telefonu, vai arī tos, kuri aizmirsuši, ka labās puses pagriezienu veic no labā malējā stāvokļa un kreisās no kreisā. Un nevajag uzreiz sodīt, sākumā parunājiet ar autovadītāju, paskaidrojiet viņa rīcības bīstamību.
Bija laba ideja Ziemeļamerikā. Cilvēkus, kas aizraujas ar telefonu lietošanu pie stūres, iepazīstināja ar sievieti, kurai tāds autovadītājs uzbrāzās virsū, atstājot sievieti daļēji paralizētu. Spriežot pēc emocijām, tie cilvēki vairs nekad neskatīsies savā telefonā braucot. Un neviens sods tādu reakciju neizraisa. Tāpēc būt cilvēkam un ar otru apieties kā ar cilvēku bieži vien atmaksājas. Ja pašiem trūkst ideju, par laimi, kaimiņzemes ir tepat blakus – var aizbraukt kā uz Igauniju, tā uz Lietuvu un pamācīties.
