Robertam bērnībā bija bail no baznīcas. Tai garām skrējis uz mazmājiņu. Baznīcas tumšais siluets un melnie logi likās kaut kas ļoti baiss. Bet, kad mēs izaugam, mēs uz dauzām lietām, arī bērnības bubuļiem, paskatāmies daudz mierīgāk un saprotam, ka bailēm nav pamata. Roberts no baznīcas vairs nebaidās un saimnieko tajā kopā ar mammu. Viņš majestātisko celtni tagad vienkārši respektē.
Ap baznīcu netrūkst maģisku vietu un lietu, kuras pamana jūtīgi un brīnumiem atvērti cilvēki. Tieši atvērtība ļauj ieraudzīt brīnumu. Cilvēki pierobežā ir īpaši, jo te dzīve rit saskaņā ar dabas ritmu, tālu prom no pilsētas burzmas un steigas. Pierobežnieki viens otru uzrauga, lai kāds arī nebūtu kaimiņš. Te laiks ir apstājies vēl tad, kad cilvēcība bija augstākā mēraukla.
